Process ar nesaskaitāmu vakanto ministru amatu pretendentu vārdu izkliegšanu un kandidātu izbrāķēšanu, ar mētāšanos viedokļos par ministru un ministriju nepieciešamību vispār izskatās nožēlojams. Tas izgaismo Latvijas politisko kultūru, partiju patiesās attiecības valdībā, kā arī valdības darba stilu: haotisku, bezprincipiālu, teatrālu, savtīgu.
TP valdību pameta 17. martā, un vairāk nekā mēneša laikā premjers nav spējis tai piepulcēt trūkstošos ministrus būtiskās nozarēs. Profesionāļu nevēlēšanās piebiedroties Valda Dombrovska vadītajai komandai un pašas koalīcijas nespēja vienoties par kandidātiem runā par šīs valdības kvalitāti daudz krāšņāk nekā iedzīvotāju vērtējumi socioloģiskajās aptaujās.
Šodien, šķiet, beidzot tiksim vismaz pie jauna ārlietu ministra. Māra Riekstiņa (TP) atrašanās uz čemodāniem jau norāvusi Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova vizīti Rīgā un būtisku ekonomiskās attiecības regulējošu līgumu parakstīšanu. Nez vai Lavrova vēlmi viesoties Rīgā šajā priekšvēlēšanu haosā vairos arī jaunā ārlietu ministra amata pretendenta Aivja Roņa izteikumi, ka viņam nav politisko ambīciju un pēc vēlēšanām viņš turpināt ministrēt negribot.
Līdz šim partijas ministru vai citu augstu amata pretendentu vārdus centās nepubliskot līdz brīdim, kad pašas guva pārliecību par to, ka kandidāts piekrīt pretendēt un ka tam ir nepieciešamais atbalsts Saeimā. Tagad politiķi klaigā kā tirgus sievas, izmet aprunāšanai cilvēkus, kas nemaz nav piekrituši, arī tādus partijas biedrus, kas nav piemēroti amatam profesionālās kvalifikācijas, personisko rakstura īpašību vai saistības ar pretrunīgi vērtētiem sponsoriem dēļ.
Īsti profesionāļi, par kuru iebalsošanu amatos runāja gan pozīcijas, gan opozīcijas politiķi, uz vakancēm neraujas. Kā tad tā? Acīmredzot ir nopietni iemesli, kāpēc šos amatus jēdzīgiem cilvēkiem var pakaļ mest. Un tie nav meklējami tikai īsajā ministrēšanas laikā un zemajās ministru algās. Iemesli meklējami arī politikas netīrībā, pēdējo gadu virspusējībā, arī Dombrovska valdības nevarībā, liekulībā, autoritātes trūkumā, neticībā šīs valdības spējai sparīgi iegriezt ieklemmējušos ekonomikas ratu pareizā un ilgtspējīgā virzienā. Jo īpaši priekšvēlēšanu laikā bažas kļūt par bandiniekiem karaļu aizsardzībai vai par formāliem atsēdētājiem jau iepriekš sarunātā spēlē (ar aizdevējiem, partijām, nozaru lielajiem spēlētājiem) ir lielas.
Aizvien plašāk plešas arī prasība par 2011. gada budžeta projekta iesniegšanu Saeimā līdz 10. Saeimas vēlēšanām. To jau prasa ne tikai opozīcijas partijas, savulaik arī SCP, bet pēc Vienotības vadītāja Ģirta Kristovska izteikumiem par aizņemšanos no lielo pensiju saņēmējiem arī koalīcijas balsts ZZS. Pilsoniskās savienības tieslietu ministra amata kandidāts, cilvēks – tapa – derīgs visiem amatiem – Ģirts Kristovskis, paudis gatavību daļu pensionāru pensiju izmaksāt valsts obligācijās. Ja tie būtu tikai lielo pensiju saņēmēji, kā vēlāk, cenšoties sasmelt izlieto ūdeni, skaidroja Kristovskis, nez vai efekts būtu sociālo sistēmu glābjošs, ja ņem vērā, ka "lielās pensijas" saņem vien pāris tūkstoši pensionāru. Pretenzijas pret Kristovski tieslietu ministra amatā ir pat pašas Vienotības cilvēkiem, un patieso apvienības attieksmi pret savu šefu ļauj vien piesegt arguments, ka koalīcija vienojusies meklēt bezpartijiskus ministru portfeļu turētājus. Atliek tikai minēt, kādi bijuši patiesie argumenti pārējo partijisko kandidātu noraidīšanai?
Ļembasts ap ministriem neizskatītos tik nožēlojams, ja premjeram būt skaidrs uzstādījums par galvenajiem uzdevumiem valdībai. Kā arī redzējums par to, kas šos uzdevumus var veikt, ar kādu budžetu, vismaz no – līdz ministrija var rēķināties, ja tomēr nāksies veidot nākamā gada budžeta projektu. Arī – ja būtu demonstrēta citāda starppartiju sadarbība Ministru kabinetā līdz šim.
Tā vietā atkal ir partiju kašķi, nenovīdība: ja ne man, lai nav arī citam, nemitīga mētāšanās – reģionālās attīstības ministrs te nav, te atkal ir vajadzīgs, te tikai profesionāļi, te atkal partijiskie. JL priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa aicināja premjeru iztikt bez trūkstošajiem ministriem, viņu amatos ieceļot parlamentāros sekretārus, jo līdz vēlēšanām ir atlicis pavisam nedaudz. Pavisam nedaudz ir pusgads kopš TP aiziešanas. Pusgads, kas tiks izviests miskastē, kura laikā praktiski nekas saturiski būtisks netiks darīts laikā, kad vajadzētu rauties melnām miesām ekonomikas un pēdējā laikā arī degradētā tiesiskuma reanimēšanai.