Imigrācijas likuma grozījumu formālā pieņemšana valdībā raksturo šīs valdības darbības stilu kopumā – formāls, paviršs, koalīcijā nesaskaņots, ultimātus izvirzošs, eiro ieviešanai visu pakārtojošs.
Otrdien valdība klusi un mierīgi pieņēma grozījumus Imigrācijas likumā, kas nosaka ārvalstnieku investīcijas apmaiņā pret uzturēšanās atļaujām Latvijā, tik vien kā latos esošās takses pārvēršot eiro jeb saskaņojot ar «Euro ieviešanas kārtības likumu». Atceroties Nacionālās apvienības (NA) līdzšinējos protestus par šo uzturēšanās atļauju iegūšanas veidu kā tādu, klusums šķita mulsinošs. Dienu vēlāk NA Saeimas deputātu gals pamodās un nāca klajā ar publisku aicinājumu koalīcijai vienoties par kārtību, «kad un kā pārtraucama pastāvīgās uzturēšanās atļauju piešķiršana par nekustamo īpašumu iegādi», un finanšu ministram Andrim Vilkam (Vienotība) nerēķināt nākamā gada budžetā ieņēmumus no uzturēšanās atļauju tirdzniecības. «Esošās sistēmas saglabāšanu uzskatām par neapspriežamu,» – jau ierasto ultimātu formā paziņojusi NA. Interesanti, kur bija NA deputāti un kādas norādes tie deva saviem ministriem, kad par grozījumiem balsoja valdība, arī, kad pērn NA kultūras ministre Žaneta JaunzemeGrende pārdeva savu Ķīpsalas īpašumu uzbekiem?
Iespējams, ka šī ultimatīvā valoda arī spēlējusi savu lomu, kāpēc valdība šos nosacījumus nav pārskatījusi un izvērtējusi pēc būtības. Visticamāk, tā nav vēlējusies ķēpāties ar politiski, ekonomiski jutīgām tēmām, kas turklāt var aizskart kādu partijām, politiķiem draudzīgu nekustamo īpašumu tirgus spēlētāju biznesu un varbūt pat mazināt budžeta ieņēmumus. Bet tieši nākamā gada budžeta veidošanas laikā šo instrumentu vajadzētu izvērtēt. Formālai pārrēķināšanai no latiem uz eiro nav vajadzīga politiski atbildīga valdība, tam pietiek ar kalkulatoru.
Uzturēšanās atļauju piedāvāšana apmaiņā pret investīcijām, kas tika ieviesta 2010. gadā, bija labs īstermiņa, krīzes risinājums, kas iepūta kādu dzīvību nekustamo īpašumu tirgū, atdzīvināja vienu otru uzņēmumu, kas atsāka vai uzsāka ražošanu, un vienlaikus paplašināja noieta tirgus, pateicoties investoru sakariem ar izcelsmes valsti, deva darbu cilvēkiem. Lai arī valsts budžets tieši neieguva lielus līdzekļus, pāris miljonus latu, netiešie ieguvumi tomēr bija lielāki, ko nodrošināja ārzemnieku tēriņi mājokļu remontam, iekārtošanai, uzturēšanai, tēriņi restorānos, veikalos, izklaides vietās, legālas vai nelegālas algas nodarbinātajiem palīgdarbos, algas un nodokļi uzņēmumos, kuros investēts. Tiesa gan, uzņēmumos uzturēšanās atļauju kārotāji investējuši krietni mazāk, tikai apmēram piektdaļu. Pēdējie publiskotie dati par investīcijām līdz šā gada aprīļa vidum rāda, ka no šādi investētajiem 525 miljoniem eiro nekustamajos īpašumos ieguldīti pāri par 418 miljoniem, 85 miljoni eiro iemaksāti Latvijas banku subordinētajā kapitālā un tikai 22,4 miljoni – Latvijas uzņēmumos. Būtu vērts pakustināt pelēkās smadzeņu šūniņas ar nolūku veicināt tieši investīcijas uzņēmumos, turklāt, iespējams, diferencējot summas un nosacījumus atkarībā no nozares, kurā investīcijas vairāk vēlamies attīstīt, sasaistīt šo jautājumu ar Nacionālo attīstības plānu, valsts industrializācijas plāniem, pat īsti neesošo vai vismaz praksē nefunkcionējošo reģionālās attīstības politiku.
Investīcijas nekustamajos īpašumos šajā tirgū jau atstāj savas sekas. Tieši nerezidentiem jau tiek radīti projekti Rīgā un Jūrmalā, šajās pilsētās 150–200–300 tūkstošu eiro vērtu dzīvokļu segmentā cenas augušas, pateicoties tieši šim instrumentam. Nekustamo īpašumu biznesam labi, dažiem turīgākiem vietējiem dzīvokļu kārotājiem paaugstinās mājokļa iegādes cenas.
Tā kā ārvalstnieku ieguldījumu vidējās summas ir krietni augstākas nekā minimāli nepieciešams uzturēšanās atļaujas iegūšanai (Rīgā vai Rīgas rajonā 100 000 latu (142 888 eiro), republikas nozīmes pilsētās, 50 km ārpus Rīgas vismaz 50 000 latu (71 144 eiro), tad kāpēc neapspriest jautājumu par šā sliekšņa palielināšanu, no kā ne tikai vairāk atlēktu valsts budžetam, bet kas arī atsijātu salīdzinoši lētās uzturēšanās atļaujas tīkotājus? Tā neietekmētu to tirgus daļu, kas ir interesanta arī lielākam skaitam vietējo iedzīvotāju. Jādomā arī, kā novērst fiktīvos darījumus ārvalstnieku starpā, no kā Latvijas ekonomika praktiski neko neiegūst. Vienlaikus likuma atvēršanu varēja izmantot, lai, kā ieteikuši arī speciālisti, diferencētu summas atkarībā no teritorijas. Ja Rīgā un Jūrmalā investīciju apjomu var būtiski celt, tad tādās vietās, kas noteiktas kā Rīgas plānošanas reģions, kā, piemēram, Kandavā, Limbažos, Jaunpilī, 100 000 latu ir pārāk daudz, nav pat īsti tādu objektu, kur tik daudz investēt. Savukārt, piemēram, Ozolniekos, kas ir rokas stiepiena attālumā no Rīgas, 50 000 latu ir nieks. Jaunās daudzstāvu ēkas iemītnieki jau brīnās par tiem, kas vēl nav pārdevuši dzīvokli ķīniešiem, kas gan paši tur nedzīvo, bet lielākoties izīrē to iepriekšējiem dzīvokļa īpašniekiem. No vienas puses, labi – jaunās ģimenes, kas bija ņēmušas kredītus dzīvokļa iegādei, tagad to var pārdot par summu, kas ļauj atmaksāt gan kredīta pamatsummu, gan procentus un vēl atlicināt vairāk naudas ikmēneša tēriņiem, nekā varēja atļauties pēc ikmēneša kredīta maksājumiem. Bet paliek bez sava īpašuma, stabilas bāzes. Nav īpašuma, vieglāk pārcelties. Uz citu pilsētu, valsti...
Neteiktu tik skarbi kā NA, ka «aizvien jauni īpašumu tīkotāji no Krievijas, Ķīnas un citām valstīm turpina okupācijas laikā iesākto – latviskas Latvijas nomākšanu ar svešām valodām un kultūrām», bet, nenoliedzami, arī par imigrācijas apjomiem un struktūru, jo īpaši uz pašu zemās demogrāfijas un augstās emigrācijas fona, ir jādomā. Jo īpaši, ja pašlaik vienīgais reālais atlases kritērijs ir nauda. Ja reiz šis ir imigrāciju ietekmējošs instruments, tad varbūt padomāt, kā piesaistīt vairāk gudro prātu ar grantiem, stipendijām, trūkstošo profesiju pārstāvjus, kas Latvijas tehnoloģizācijai, modernizācijai, zinātnei var dot augstu pievienoto vērtību? Un vienlaikus jādomā arī par efektīvākiem mehānismiem lauksaimniecības zemes, mežu izpārdošanas mazināšanai, kas formāli ir, bet tiek viegli apieti.
Jautājumu, robu, dilemmu daudz, kas vētījamas, raugoties uz šā instrumenta darbības rezultātiem. Analīzes, prognožu, plānošanas vietā – vien kalkulators. Pavirši. Tikpat pavirši, cik anotācijā vienā teikumā lietots gan «euro», gan «eiro». Eh, ka tik sareizināts pareizi!