Ja piekrītam finanšu ministra Andra Vilka teiktajam, ka «budžets ir kompromisu māksla», tad jāteic, ka gaužām švaki mākslinieki salasījušies valdībā. Aiz slēgtām durvīm valdība šodien centīsies vienoties par 2014. gada un arī trīs turpmāko gadu budžeta izdevumu kopapjomu.
Tagad izrādās, ka jau iepriekšējais budžets bijis nevis kompromisu rezultāts, bet partiju ultimātu savīkstījums. Reformistu ultimāts bijis divu procentpunktu iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) samazinājums, nacionāļu ultimāts – miljoni demogrāfijas programmai. 2014. gada budžeta dilemma ir, vai veidot to tādā pašā garā, vīkstot kopā ultimātus un partiju priekšvēlēšanu pozīcijas, vai vienoties par valsts ilgtermiņa attīstības formulu un nākamā gada valsts budžetu kā tās stabilu elementu.
Viena lieta ir, kad krīzes un strauju ieņēmumu samazināšanās laikā valdība nespēj vienoties par budžetu, to, kam, cik nogriezt un kā to paskaidrot sabiedrībai, jo īpaši, ja tuvojas vēlēšanas, bet cita lieta, ja to nevar izdarīt pašu uzteiktas ekonomikas izaugsmes un nodokļu virsplāna iekasēšanas laikā. Valdības lielpartijām Vienotībai un Reformu partijai (RP) nespējot vienoties par lielo nodokļu pamatpozīcijām un ideoloģiskām prioritātēm, finanšu ministrs pat pieļāvis, ka nākamgad vai vismaz kādu laiku varētu nākties strādāt ar iepriekšējā gada budžeta sadalījumu. Tādai valdībai būtu grēks turpināt šādu nožēlojamu eksistenci, spekulējot ar it kā citas valdības neiespējamību šajā Saeimas sastāvā.
Tas, ka ministriju papildu finansējuma pieprasījumi daudzkārt pārsniedz budžeta iespējas, tāpat kā to noraidīšana, nav nekas jauns un valdības pamatus un sabiedrības uzticēšanos graujošs. Dīvaināk ir tas, ka šī pati valdība iekaļ likumā, savā koalīcijas līgumā, attīstības plānos 2% IIN likmes mazināšanu un, nekādām kataklizmām ekonomikā nenotiekot, to pēkšņi apšauba. «Piekrist jau tam var, bet nevar likt likumā, mēs nezinām, kas notiks pēc gada,» Andris Vilks Latvijas Radio komentējis IIN samazinājuma nostiprināšanu likumā pret viņa gribu. Tas atsauc atmiņā Einara Repšes hrestomātisko frāzi: «Bet kā varēja nesolīt.» Var jau solīt, bet ne tādā formā, lai varētu arī prasīt izpildi!
Vienotībai acīmredzot apnicis klausīties pārmetumus par nekā nedarīšanu nabadzības mazināšanā, un kas nu gatava ignorēt likumu un «tik straujās» 2% IIN likmes mazināšanas vietā piekāpties vien 1%, otra procenta vietā solot palielināt ar nodokļiem neapliekamo minimumu un atvieglojumus par apgādājamajiem. «Vai tiešām no reformistu puses nebūs izpratne, cik svarīgi ir palīdzēt ģimenēm ar bērniem?» retoriski jautājis iejūtīgais A. Vilks.
Tajā pašā laikā Vienotības vadītā Labklājības ministrija nākusi klajā ar iniciatīvu, kam nav nekāda sakara ar rūpēm par nabagajiem, gluži pretēji. Tā prasa ieviest jeb, pareizāk, atjaunot sociālā nodokļa iemaksas griestus. Summa, no kuras sociālais nodoklis vairs nebūtu jāmaksā, gan vēl nav nosaukta, bet vismaz līdz 2009. gadam tā bija 29 600 latu gadā jeb vidēji 2466 lati mēnesī. To kā krīzes risinājumu atcēla 9. Saeima, lai papildus budžetā iegūtos 59 miljonus latu sadalītu akūtākām sociālām vajadzībām. Līdz šim daudz apspriestās un sociāli orientētās nodokļu progresivitātes vietā būtībā ieviesta regresīva sistēma. Jā, tas gan ierobežos milzīgo sociālo pabalstu saņemšanu, kas biežāk gan ir to izkrāpšana, bet cīņai ar to jāmeklē efektīvāki instrumenti un no cita arsenāla. Jā, šo ierobežojumu atcelšana savulaik tika ieviesta kā krīzes risinājums uz pieciem gadiem, un, jā, ir arī sava loģika tajā, ka, ja maksā lielāku sociālo nodokli, jābūt arī adekvātam pretī saņemtajam pakalpojumam. Taču arī trūcīgo atbalsta pasākumi ir noteikta solidārās sociālās politikas izvēle, kas neiet kopā ar šo sociālā nodokļa regresiju. Turklāt ir skaidrs, ka ar šo griestu atjaunošanu valsts budžets zaudēs daudzus miljonus.
Pērn, bažījoties par sociālā budžeta ilgtspēju, Saeima lēma par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu, sākot no nākamā gada. Nu izrādās, ka ar sociālo budžetu nav tik traki, un Vienotība un RP runā par potenciālu kompromisu – socnodokļa likmes samazināšanu par pusotru procentpunktu viena IIN procentpunkta vietā. Kā saprast šādu signālu? Kurp virzāmies ar šādu politiku? Vai tā atkal nav sloga pārlikšana uz citu trūcīgo – pensionāru – rēķina? It kā nepietiktu jau ar budžetā apdalītajiem pedagogiem!
Piespiežot RP atkāpties no 2% IIN samazinājuma, Vienotība pirms nākamā gada Saeimas vēlēšanām varētu iedzīt vienu no pēdējām naglām zārkā iepriekšējās vēlēšanās daudzas balsis atņēmušajai RP, kurai šis būtu teju vienīgais izpildītais lielais solījums, par ko atskaitīties vēlētājam. Žēl gan, ka šādi partiju savstarpējie kariņi tiek risināti uz nodokļu politikas prognozējamās un arī uz ne tās sabiedrībā turīgākās daļas rēķina un ar krietnu devu demagoģijas, iedzīvotāju aptaujām par prioritātēm, kas ir kaķim zem astes. Nesaturīgs ķīselis.