Lāčplēša diena klāt un ierastais jautājums, ko tajā darīt, kā piedeva notiekošajam arīdzan. Kamēr politiķi debatē, vajag vai nevajag valsts pasūtījumu kultūrā, nekādu taustāmu inovāciju šajā ziņā nav.
Meklējot internetā, varbūt kaut kur par strēlniekiem top kaut kas jauns, nejauši uzdūros vietnei latvjustrelnieki.lv. Tās video sadaļā ievietota informācija par filmām, kas veltītas attiecīgajai tēmai. Drusku jau nu nīkulības apdvesta šī vietne ir, tomēr nekāds lielais pārsteigums nav arī tas, ka, pēc tās datiem, latviešu strēlnieki mūsu kinematogrāfā joprojām dominē padomju garnējumā. Tiesa, tas nav viendabīgs, jo diezin vai vienā svaru kausā liekama Jura Podnieka filma Strēlnieku zvaigznājs un, piemēram, 1965. gadā tapusī Sūtņu sazvērestība, kurā sliktais kapitālistu sūtnis Lokharts mēģina uzpirkt labo pulkvedi Bērziņu, lai taču sarkanie streļķi nodod savu Ļeņinu. Vietnē paskatoties, iznāk – ja Latvijas padomju sociālistiskās republikas kinematogrāfs 20 gadu laikā spēja piedāvāt skatītājiem vismaz piecas spēlfilmas par strēlnieku tēmu, tad tagad šādā pašā laika posmā mums jāpriecājas par vieniem Rīgas sargiem.
Interesanti tomēr, kāpēc atjaunotajā Latvijas Republikā normāli ir, ja pagastvecis atceļ kultūras centrā izsludinātu koncertu, jo viņam nepatīk kāda mākslinieka manieres, un tā, lūk, neesot iejaukšanās mākslas procesos. Savukārt izsludināt valsts mēroga konkursu par kādas lielbudžeta vēsturiskas spēlfilmas, vēsturiska romāna vai vēl kāda lieldarba radīšanu mēs vairāmies kā no uguns, jo kā nu valsts kaut ko tādu drīkstot pasūtīt, tā esot vistīrākā diktatūra mākslā. Nekādas loģikas, manuprāt, te nav. Galu galā pat Andreja Eglīša un Lūcijas Garūtas kantāte Dievs, Tava zeme deg! ir vistīrākais pasūtījuma darbs, kura iniciators bija luterāņu baznīca. Turklāt iejaukšanās mākslā sākas ne jau tad, kad valsts pasaka: te ir nauda, konkursa uzvarētājs par to varēs taisīt filmu, nu, piemēram, par tiem pašiem strēlniekiem. Iejaukšanās sākas tad, kad politiķi vai pagastveči, sadomājušies sevi par valsti esam, sāk diktēt, piemēram: šito aktrisi ņemt nedrīkst, to lomu spēlēs mana draudzene, bet tajā fragmentā ir jābūt redzamam manam portretam!
Ar valsti vispār ir jocīgi. Tagad pat pilnā sparā ir ziedojumu akcija Brāļu kapiem. Nu kā lai nezvana un savu latiņu nenoziedo – svēta lieta! Ziedošu! Lai nu kam, bet tam tiešām nav žēl. Runa tomēr nav par to. Ja reiz Brāļu kapi ir mūsu valsts svētnīca, vai tiešām tautai regulāri ir jāmet naudiņa cepurē, lai tie nepārvērstos par drupu kaudzi? Es jau saprotu – krīze, konsolidācija, arī Eiropas fondi te nelīdzēs. Bet varbūt nepērkam Saeimas autoparkam un bijušajiem prezidentiem limuzīnus, bet vienkāršākus auto – tad lieks miljoniņš Mātei Latvijai budžetā atradīsies bez kādām problēmām. Kas tā ir par lietu, ka nespējam uzturēt normālā kārtībā to, ko paši pasniedzam kā savu svētumu. Godīgi sakot, brīnos, ka nacionāļu un labējo nīstais Nils Ušakovs ar savu Saskaņas centru šo ideju gaidāmo priekšvēlēšanu gaisotnē vēl nav pārtvēris. Iedomājieties, kas par skaistu saukli – nacionāļi to nepaveica 20 gados, mēs to izdarījām pāris mēnešos. Un foto – Saskaņas centra līderi uz atjaunotu Brāļu kapu fona.
Tas, protams, pagaidām ir tikai iztēles auglis. Tomēr kas tā ir par apsēstību – pirms vēlēšanām visi zvēr, ka ir par skaistu un nacionālu Latviju, bet pēc vēlēšanām jau atkal jāziedo valsts simbolu atjaunošanai un jāskatās vecas padomju laiku filmas par strēlniekiem, jo nekā citu jau šī skaistā un nacionālā valsts nav radījusi.