Viņš bija likteņa dāvana mums visiem

Oļģerta Krodera aiziešana mūžības ceļos ir smags satricinājums mūsu teātra pasaulei. Līdz ar viņu ir aizvērušās durvis veselam laikmetam Latvijas teātru mākslā. Tomēr ir jāapzinās kāda lieta, kas šobrīd ar asarām aizmiglotos prātos un sērās ir nepelnīti pabīdījusies otrajā plānā.

Oļģerta Krodera ilgais un apbrīnojamais mūžs bija lieliska un izcila likteņa dāvana mums visiem – droši vien Eiropas teātru vēsture zina uzskaitīt šādu sirmu patriarhu darbošanos arī uz citu valstu skatuvēm, tomēr Oļģerts Kroders bija dāvināts mums, latviešiem. Tad nu ir vērts uzdot šo jautājumu – kāpēc mums šī dāvana tika dota?

Protams, viņš bija apbrīnojami dzīvespriecīgs un ar savu īpašo Krodera humoru droši vien prastu atsvaidzināt arī šo skumjo sēru brīdi, tomēr ir diezgan acīmredzami, ka pēdējos gados viņu interesēja tikai viena lieta. Mūsu Latvijas nākotne. Manta un citi dzīves labumi režisoram bija diezgan vienaldzīgi – neliela istabiņa teātrī, gulta, radio, televizors un grāmatu plaukts – tās bija Oļģerta Krodera prasības. Es jau savā vecumā reizēm jūtos kā dinozaurs no cita laikmeta – viņš mēdza ironizēt, kaut gan, visticamāk, tā arī reizumis jutās. Un tomēr Latvijas nākotne viņu ļoti kremta.

Tas nav nekas jauns, to redzēja tūkstošiem skatītāju – Oļģerta Krodera pēdējie iestudējumi Valmieras teātrī jau nebija par Ziemeļeiropas/Rietumeiropas galma likstām, amerikāņu pajoliņa privātās dzīves nedienām vai deģenerējušos krievu kupču izklaidēm ar meitenēm. Oļģerts Kroders runāja un domāja par Latviju. Par žurkām, kas to vien gaida, lai saplēstu mūsu valsti gabalos, kamēr paši savā starpā bezjēdzīgi ķīvējamies. Par daža laba inteliģenta nepievilcīgo lomu, slēpjoties no dzīves īstenības un pūšot pīlītes par bijušās slavas mirkļiem, kad viņu teju, teju kāds pamanīja uz lielās skatuves. Par runas un varas vīriem, kas ciniskā veidā dala sievieti, tīksminoties par to, ka var viņu nopirkt, bet patiesībā paši kā prostitūtas ir spiesti pārdoties «zelta raktuvēm» kaut kur svešumā. Nu kā vēl sirmais režisors deviņdesmit gadu vecumā varēja iestāties par savu mīļo Latviju, kura kā trausla čaumala šūpojas 21. gadsimta skarbās realitātes viļņos?

Te Kroders! – Viņš reizēm mēdza piezvanīt, izlasījis Neatkarīgās piektdienas komentāru. Runāja diezgan ilgi. Par politiķu kļūdām. Par valdību, kas neredz to, kas notiek valstī. Nedomājiet! Tā nebija īgņošanās par to, ka nekas nav labi un senāk zāle bijusi krietni zaļāka, bet īsti kroderiski spriedumi. Viņu nodarbināja kas cits – kā varētu izdarīt tā, lai Latvija tomēr neaizietu postā? Oļģerta Krodera ideja bija vienkārša (citēju viņa teikto Neatkarīgajā): «Ja es būtu prezidents, pirmais, es domāju, vajadzētu Satversmi mainīt. Panākt, lai partijas iznīkst un to vairs nav vispār. Ulmanis gan pirmajā dienā teica – partijas ir demokrātijas garants. Taisni otrādi, partijas visu sacūkoja! Esmu meklējis – kaut viena lieta, kur no partijām Latvijai būtu labums! Nav! Ļaunums vien ir. Šis absurds – es, teiksim, gribu par piemēru tevi ievēlēt, Jāni, Pēteri un Antonu no Pārdaugavas. Es aizeju, man iedod listi, kur tādu nemaz nav! Vai nu strīpo ārā visus, vai ej mājās gulēt. Visa tā sistēma! Kas tās partijas ir? Vecos laikos kaut kas līdzīgs bija korporācijas. Bagāti onkuļi tev palīdzēs, un tu esi fuksis. Un, kad dabū krāsu, palīdzi citiem fukšiem. Tā viņš iet, roka roku mazgā, abas netīras. Ļoti vienkārši.

Tas varbūt tā muļķīgi un naivi izklausās, bet man liekas, ideja nemaz nav tik slikta. [..] vajag vēlēt pēc ģeogrāfiskā principa. Teiksim, sadala Latviju simt daļās. Nu, Valmiera, piemēram. Valmierā jebkura iestāde savāc savu kolektīvu un skatās – tā mums ir te tāds, ko varētu izvirzīt. Ja ir, tad izvirza. Teiksim, kopā pa Valmieru izvirza desmit cilvēkus. Tad pašā Valmierā notiek balsošana par vienu deputātu. Mēs paši zinām, vajag viņu vai nevajag, jo visi labi pazīstam, un tas viens, ko izvēlē, tad arī ir deputāts. Protams, bez kašķa neiztiktu, katrs jau rautu uz sava pagasta pusi, bet kārtība būtu lielāka.»

Jūs varat piekrist un varat nepiekrist, bet, ja šis sirmais vīrs, kurš prata uzrunāt neskaitāmas teātra cienītāju paaudzes, ir tiešām jums svarīgs, klausiet tam, ko Oļģerts Kroders teica, – nenolaidiet pa burbuli Latviju! Tas būtu prātīgākais, ko mēs viņa piemiņas labā varam izdarīt.

Viedokļi

Premjerministre Evika Siliņa atzinusi, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi RB būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka tāds lēmums dārgi maksāšot Praktiski lēmējiem bija jāizšķiras starp dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu nākotnē. Latvijai dārgais- nozīmētu ES atmaksāt nedaudz vairāk par vienu miljardu EUR vai nākotnē maksāt aptuveni 5 miljardus, lai būvi pabeigtu. Pie pēdējiem vēl būtu jāpieskaita sākotnējais miljards, ja būvi nepabeidz laikā, t.i. 2030. gadā. Eksperti gan saka, ka Latvijai nekādi neesot iespējams iekļauties grafikā un tuvākais varētu būt 2035. gads.

Svarīgākais