To neesmu izgudrojis es. Paši labi zināt, ka reizēm, par daudz saskatoties un salasoties dažādus medijus, cilvēks paliek maķenīt jocīgs. Tā arī man, šonedēļ skatoties dažādus televīzijas kanālus un salasoties ziņu slejas, uznāca nepārvarama vēlme uzdot dīvainus jautājumus.
Nu, piemēram, sakiet, lūdzu, kādu vēsti sevī ietver Samsung Galaxy planšetdatora reklāma? To, ka šis izstrādājums ir ūberkruts un, ja tu nenopirksi to savam skolnieciņam, tad būsi draņķīgākais sencis pasaulē, kam sen laiks doties pie psihoterapeita pēc receptes, uz aptieku pēc ksanaksa un būvmateriālu veikalu pēc franču konjaka, lai pēc tam iekāptu vannā, dziedot I will always love you. (Pie viena jautājums, kāpēc Latvijā franču konjaku tirgo būvmateriālu veikalos?)
Varbūt Samsung grib pavēstīt, ka Leonardo da Vinči (šo mans dators mēģina labot par Leonard oda Vinči – diez kāpēc gan tā?) ir diletants un to meitieti ar muļķīgo smaidu uzgleznojis tik prasti, ka vienīgais, kas to var glābt, ir gleznas fona likvidēšana un uzlabošana ar mākslinieciskām cakiņām no plašā programmatūras tūlu arsenāla? Nu, ko šis vēstījums noraida man kā patērētājam? To, ka labi ir ņemt krāsu aerosola flakoniņus un apgleznot elektrovilcienus? Vai varbūt moderni skaitās iet uz muzeju un uzlabot apaļumus kādam Borisa Bērziņa pliknim? Man mesidžs, ka māksla ir stulba un tāpēc viegli uzlabojama, neliekas nedz smieklīgs, nedz asprātīgs, tāpēc šo planšetnieku nepirkšu.
Atceros, kā reiz viena pazīstama gleznotāja šausminājās par Latvijas bērnudārzu un pirmo klašu modi likt bērniem taisīt mākslu, aplipinot ar plastilīnu tukšas pudelītes, tualetes papīra kartona rullīšus un citus krāmus. Tā taču ir kā sērga! Šodien izrotājam atkritumus, kad šie bērni izaugs, viņu dzīves standarts būs šāda atkritumu māksla. Toreiz man šīs dusmas likās nedaudz pārspīlētas, bet tagad – jā, praviešus jau mēs parasti nenovērtējam.
Ejam tālāk! Skatos sižetu par sliktajām transtaukskābēm un dāņu profesoru Stēnu Stenderu. Man stāsta par vafelītēm, kur tās it kā mājojot, un, lai ilustrētu, cik transtaukskābes briesmīgas, kāds dakterītis pēkšņi nāk klajā ar apmēram tādu runu – it kā vesels vīrietis, kas pirms tam neesot ne ar ko slimojis, te pēkšņi krīt ar infarktu! Nē, man jau bija tādas aizdomas, bet pēc sižeta tās pilnībā apstiprinājās! Izrādās, visus Latvijas veikalu vafeļu un cepumu krājumus valstī nakts piesegā pa kluso ar gardu muti noņammā vīrieši vecumā pēc četrdesmit! Tad redz ko es daru tumsas aizsegā! Ja nu tās transtaukskābes ir tik briesmīgas, kāpēc tad nepaņemt, piemēram, internetā izvietotu Sibīrijas mēra čūlām klāta slimnieka foto? Tādi pēc šīs sērgas uzliesmojuma Altajā tīmeklī atrodami dučiem. Pielieciet tekstu – tā notiks ar katru, kas ēdīs šos draņķa transtaukskābju cepumiņus! Kas tas būtu par efektu!
Sēžu un lasu. Izrādās, dzīve Latvijā kļūšot labāka, ja slēgšot kādu augstskolu! Būšot lieliska budžeta ekonomija. Izglītības sistēmas kvalitāte kāpšot stāvus augšā kalnā. Super! Interesanti, kuras tad augstskolas slēgs? Taču ne jau tās, kuru dekāni un augstākās amatpersonas joprojām saņem algā vairākus tūkstošus latus mēnesī?
Bet kāda jēga uzdot stulbus jautājumus! Tas, ka lielākā daļa Latvijas studentu par mācībām no vecāku kabatas maksā paši, jau sen ir dzīves putekļainā proza. Ap tūkstoš četrsimt latu gadā plus visi ikdienas dzīvei nepieciešamie izdevumi jau tāds nieks vien ir, salīdzinot, piemēram, ar to, ka mums, izrādās, ir desmitiem izcilu uzņēmēju, bet katrs no viņiem ir bankām parādā vairāk nekā Latvijas Republikas kultūras budžets ar visu bibliotēkas celtniecību kopā ņemti. Tik daudz jau nu valsts lielajiem prātiem vajadzētu apjēgt, ka liela daļa vecāku maksā par savu pieaugušo bērnu uzturēšanu un izglītošanu, jo pretējā gadījumā šiem jauniešiem būs jāpapildina bezdarbnieku armija. Ko gan mēs citu ar šādiem biznesmeņiem varam iespēt? Tāpēc augstākās izglītības reformētājiem derētu padomāt – varbūt labāk šo sistēmu neaiztikt, ja reiz nav spēka sakārtot pat tā saucamās valsts pārziņā esošās augstskolas.
* Tā ir latviešu nacionālā īpatnība, ko vēl nav uztvēruši mūsu identitātes pētnieki.