Rakstnieku saceltais tracis par to, ka latviešu literatūra uz pārējo kultūras jomu fona jau gadiem atstāta pabērna lomā, tuvojoties Lieldienām, pamazām sāk norimt. Debates galvenokārt raisās ap Valsts kultūrkapitāla fondā (VKKF) līdzekļu trūkuma dēļ neatbalstīto lasīšanas veicināšanas megaprojektu Bērnu žūrija.
Saeimas deputāti tagad manīti žēli pūšam par apdalītajiem bērniņiem, kas palikšot bez grāmatiņām bezsiržu ekspertu dēļ.
Tās nu reiz ir vistīrākās pupu mizas un apbrīnojama divkosība! Tas, ka šādiem projektiem fondā nav naudas un tie balansē uz nebūtības asmens, bija zināms jau vismaz pāris gadu. Par šo faktu tika informēti gan projekta organizētāji, gan politiķi – bijušie un esošie kultūras ministri, virkne Saeimas deputātu. Par to tika vēstīts masu medijos. Projekta rīkotāji gāja visdažādākajos līdzekļu meklējumos, iesaistīja akcijā sabiedrībā pazīstamas personas, tostarp cilvēkus, kas veidoja sabiedriskās attiecības ar kultūru saistītiem politiķiem. Bet laikam jau gluži kā tajā krievu parunā – kamēr cepts gailis dibenā neieknābj, citas lietas ir svarīgākas. Sliktā ziņa ir tā, ka pagaidām šīs «tā saucamās rūpes par bērniņiem» atgādina bezjēdzīgu klukstēšanu. Dāmas un kungi, ja reiz jūs saprotat, ka bērniņu lasītprasme ir veicināma, protieties! Pagājušajā gadā VKKF Bērnu žūriju spēja atbalstīt vien simboliski – ar 17 000 latu piešķīrumu. Vai tiešām valstī nevar atrast nieka 100 000 latu, lai projektu finansētu pilnībā?
Kaut kur kuluāros ir izskanējis sašutuma pilns viedoklis, ka galvenie nejēgas un Bērnu žūrijas gremdētāji esot VKKF eksperti, kas iedevuši nevis bērniņiem, bet gan kaut kādiem tur rakstniekiem. Starp citu, atšķirībā no tiem, kas muld kā pa ķešu, bet no kultūras nesaprot neko, ekspertu vairākums ir saistīti ar bibliotēkām vai bērnu literatūru. Lai nu kas, bet viņi šī projekta nozīmību apzinās – tikai ar šā brīža rocību un situāciju, kāda VKKF bija 2012. gada sākumā, neko vairāk kā simbolisku līdzjūtību izteikt nav iespējams.
Paskatīsimies uz Bērnu žūrijas problēmu no otras puses, balstoties uz 2011. gada grāmatu kolekciju. Tā reāli atspoguļo krīzes procesus, kas Latvijas kultūrā sākās ar 2009. gadā piedzīvotajiem budžeta cirtieniem. Toreiz dramatiski samazinājās atbalsts VKKF un cita starpā tika slēgta bērnu literatūras mērķprogramma, lai gan bija pilnīgi skaidrs – latviešu bērnu literatūra, lai cik superkvalitatīva, poligrāfiskās dārdzības dēļ nespēs konkurēt ar tulkoto bērnu literatūru. Tad nu vērtēsim šīs ekonomijas rezultātu! Žūrijas kolekcijā 1.–2. klašu grupā no piecām grāmatām tikai divas (!) ir latviešu autoru darbi (Uldis Auseklis, Māra Cielēna). Tas notiek vecumgrupā, kurā no nacionālās identitātes veidošanas viedokļa oriģināldarbu piedāvājums ir īpaši nozīmīgs! Pārējās trīs pieder labi dotētajam Ziemeļvalstu literatūras desantam (somi, zviedri, igauņi). 5.–7. klašu grupā latviešu literatūru pārstāv tikai dzejnieks Juris Kronbergs! Viņš ir vienā kompānijā ar Šonu Tanu, Džefu Kinniju un vēl diviem autoriem. Pievērsiet arī uzmanību, ka no divdesmit kolekcijas grāmatām tikai puse (!) ir latviešu autoru darbi, turklāt klasisko Zentas Ērgles Starp mums, meitenēm, runājot nudien ir grūti nosaukt par jaundarbu.
Es zinu kārtību un to, cik rūpīgi, saskaņā ar nolikumu, tiek atlasītas Bērnu žūrijas kolekcijas grāmatas. Tālab ar pārliecību varu teikt, ka tur neviens nekad nelobē tulkojumus, bet ar lielu degsmi aizstāv latviešu autorus. Ja reiz pusi kolekcijas veido ārzemnieku darbi, tad tas liecina par krīzi, kurā nu jau kārtējo reizi nonākusi latviešu bērnu un jauniešu literatūra. Ja mēs, populisma vadīti vai deputātus iepriecinot, esošā finansējuma apstākļos dosim priekšroku lielajiem projektiem (Bērnu žūrija, grāmatu iepirkums, literārā periodika, Ventspils rakstnieku māja u.c.), tad tuvāko pāris gadu laikā apstāsies vispirms latviešu bērnu oriģinālliteratūras jaundarbu radīšana, tad dzejas un pārējo jaundarbu rakstīšana. Lamājot VKKF, nevajadzētu aizmirst, ka procentuāli lielākā un nereti vērtīgākā latviešu literatūras daļa tomēr iznāk ar fonda atbalstu. Šobrīd esam uz kritiskās robežas, punkts, kad vēl iespējams atgriezties, ir sasniegts – vēl pāris muļķīgu soļu uz priekšu, un sekas būs neatgriezeniskas.