Stāsts par dzīvi un solījumiem 2011. gadā uzņem apgriezienus un līdz 3.oktobra rītam, kad visi pīrāgi būs izdalīti un nāksies domāt par trauku mazgāšanu, tam ir perspektīva izvērsties par seriālu īstenā meksikāņu garā.
Ja atceraties, iepriekšējās sērijās bija solījumi kultūru mīlēt aizvien vairāk un vairāk. Vispirms tos individuāli deva dažādi nākamās saeimas kandidāti, bet tad šīs individuālās balsis gluži kā lielā un varenā kaķu kora unisonā saplūda LTV 1.kanāla priekšvēlēšanu debašu laikā. Tajās mūsu brašie politiķi sasolīja Valsts kultūrkapitāla fondam tādas ķīseļa upes, ka pēc jaunā gada visticamāk mūsu kultūras darbinieki varēs salikt zelta zobus ne vien sev, bet arī visiem saviem četrkājainajiem draugiem – suņiem, kaķiem un jūrascūciņām. Uz šīs gaidāmās saldmes fona sāk piemirsties trādirīdis, kas izcēlās ap valsts funkciju audita ziņojumu. Jau pāris nedēļas pagājušas, bet, par spīti Iekšlietu ministrijas aicinājumiem, Valsts kanceleja pagaidām likvidēta nav. Vienubrīd pat sāka likties, ka letarģiskā svētlaime, kurā vadošajām partijām ļauj iegrimt priekšvēlēšanu reitingi, nebeigsies līdz pat lielajām oktobra paģirām, tomēr te nu bija... Plašsaziņas līdzekļos pēkšņi ieskanējās skarbā finansistu balss. Vaidiet vai soliet, cik gribat – tā, nekrietnā, vēstīja – nākamā gada budžets vienalga būs jākonsolidē par kādiem nieka 400 miljoniem.
Baidos arī, ka mūsu mīļie finansisti un ekonomisti, kas, spriežot pēc viņu saimniekošanas sekām, augstskolā droši vien bijuši nesekmīgi studenti, tagad ir atskārtuši, ka, lāpot savas analfabētiskās saimniekošanas sekas, gar medicīnu un sociālo budžetu vairs īpaši nogrābstīties neizdosies. Tur jau viss dēlī salaists. Visticamāk tādā situācijā apcērpamo saraksta galvgalī automātiski pirmajā vietā nonāks kultūra, jo tā jau vēl drusciņ dveš un kaut ko sačakarēt vēl ir iespējams. Pragmatiski domājot, mūsu politiķi kaut kādu tur niecīgu budžeta samazinājumu dēļ taču nebeigs spēlēt varoņus bezjēdzīgajā Afganistānas okupācijas kampaņā. Tāpat diezin vai kāds ar prātu sāks apsaimniekot tā sauktos valsts uzņēmumus, vai, kas nu ir gluži neiespējami, beigs stutēt sirdij tik mīļās parekscitadeļbankas.
Naudu caurumu aizbāšanai līdzekļus kaut kur tomēr vajadzēs raut, tāpēc, kultūras darbinieki, saturieties! Pagaidām valsts funkciju audits piedāvā nošņāpt apmēram 10% kultūras budžeta, bet, piemetiet tam klāt izlīdzināto PVN un citus rūpīgi slēptos pēcvēlēšanu labumus – pārfrāzējot Klāvu Elsbergu, īstenā deja sāksies oktobra otrajā pusē. Tas būs garš un iespējams visnotaļ netīrs dancis turpmāko trīs četru gadu garumā.
Apbrīnojama un Semjuela Beketa dramaturģijas līmeņa vērta ir jau pati šī situācija – partijas aizgūtnēm sola, kandidāti stāsta pekstiņus tā, ka ausis kust, bet «ļaunā» Finanšu ministrija strādā, pragmatiski gaidot priekšvēlēšanu šova beigas. Naudas būs tik, cik būs, tad nu politiski izšķirieties. Bet mūs, mīļos vēlētājus, šāda situācija apmierina – paskatieties, cik komfortabli jūtas vadošo partiju pārstāvji publiskajās priekšvēlēšanu debatēs – viņi taču skaidri zina, ka jau ir nākamajā saeimā iekšā! Un tad jau varēs mierīgi atgriezties pie vecajiem paradumiem.
Ka situācija ir tāda, kāda ir, vainojami arī paši kultūras cilvēki. Intelektuāļu un profesionāļu norobežošanās, sociāli pasīvas pozīcijas ieņemšana, nevēlēšanās smērēties – tas viss tagad nāks pār pašu galvām kā auksta un nepatīkama ledus duša. Snobiskais teiciens «katrs dara savu darbu» mūsdienās ir tikpat globāla un traģiska kļūda kā vēsturiskais «palieciet katrs savā vietā». Kā valsts mēs izglābsimies vien tad, ja savam pievienosim arī kopējo darbu, attieksmi un prasīgumu. Jo kāda gan jēga no perfektas detaļas salauztā mehānismā?