Kalni un grābekļi

Mūsu valsts valdība līdz ar Laimdotas Straujumas demisiju pamazām sāk kļūt par vēstures daļu, un ir laiks atskatīties uz tās paveikto. Valdības krišana, kas masu medijos tika apspēlēta jau itin drīz pēc tās apstiprināšanas, būtu plašākas analīzes vērta, jo tā, visticamāk, atklāj Latvijas politikas ķēķa nemazgāto trauku kalnus, tomēr šoreiz ne par tiem – ja jau vēlētāji ik Saeimas vēlēšanās kāpj uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem vai veļas vienās un tajās pašās bedrēs, Latvijas pilsoņiem acīmredzot patīk tas, kas notiek valstī.

Laimdotas Straujumas valdība nāca ar kultūras cilvēkiem tīkamu deklarāciju kultūras jomā. Tās pildīšana arī, iespējams, bija viens no pamanāmajiem darbiem. Kultūras ministres Daces Melbārdes laikā ministrija darbojās paredzami un visnotaļ demokrātiski, savulaik vairāk vai mazāk formāli veidotās kultūras nozares un birokrātijas sadarbības izkārtnes – dažādās padomes – darbojās pēc būtības, un tika risināta virkne svarīgu jautājumu. Ļoti pozitīvi ir tas, ka Dace Melbārde nenobijās izsludināt Aspazijas un Raiņa gadu, simboliski uzņemoties atbildību par tajā notiekošo. Tāpat tika likti pamati Latvijas simtgades svinībām, norisinājās Dziesmusvētki – tautai redzama un visiem saprotama veikuma šajos gados netrūkst, un ministrei par to pienākas pelnīts paldies.

Diezgan daudz tika darīts arī nosacīti neredzamajā frontē, kas maz interesē pat lielu daļu kultūras cilvēku, tomēr ir nepieciešama, lai kultūra saprātīgi funkcionētu. Tiek kārtots autortiesību likums, apspriešanas stadijā ir Likums par radošām personām un organizācijām. Pieļauju, ka dažs lasītājs teiks, šis jau sāk atgādināt slavas dziesmas Melbārdei, tomēr, objektīvi ņemot, lietas notiek un attīstās, tāpēc arī daudzi kultūras darbinieki reāli atbalsta viņas kandidatūru un būtu apmierināti, ja ministre turpinātu darbu.

Tomēr ir arī kritika. Kultūras pasaulei jutīgajā Valsts Kultūrkapitāla fonda finansējuma modeļa jautājumā (viens no aizejošās valdības deklarācijas punktiem) būtisks progress netika panākts. Šīs valdības laikā pastiprinājās dažādi mēģinājumi šķībi greizi sakārtot kultūras cilvēku honorāru aplikšanu ar sociālo nodokli, aplikt ar pievienotās vērtības nodokli kultūras un izklaides pasākumu biļetes, mainīt nodokļu likmes kultūru tieši skarošo mikrouzņēmumu jomā – viss tas, kas būtībā apliecina aizejošās valdības kopējo bezzobainību un nespēju ieviest kārtību ieņēmumu jomā. Ja bagātie slēpjas aiz spēcīgu advokātu sienas, tad naudu mēģina iekasēt no «latvieša vienkāršā» – nedz tas pretim spirinās, nedz prot aizstāvēties. Pēdējā gada laikā procesi ir kļuvuši akūtāki un šajā segmentā nekāda lielā demokrātija nevalda. Grāmatniecībai un masu medijiem tik jutīgajā honorāru sociālā nodokļa jomā, kur nepārdomāts lēmums var nolikt uz ausīm kā grāmatniecību, tā latviešu rakstniekus, minējumu arī tagad ir vairāk nekā sunim blusu, bet arī skaidrojumi apstājas pie Kultūras ministrijas sliekšņa – tā vien šķiet, pārējās ministrijas dzīvo kādā citā valstī, kur kultūra ir mazi un mikroskopā novērojami riebīgi izmēģinājuma dzīvnieciņi.

Ļoti dīvaini izskatījās no ministres Sarmītes Ēlertes laikiem mantotie bērnišķīgie mēģinājumi «sakārtot medijus». Šī ministrijas paspārnē iedētā dzeguzes ola tika turpināta lolot, pieņemot galvenā mediju uzrauga amatā mediju vidē ārkārtīgi kritiski vērtēto Putņa kungu. Viņa radošā biogrāfija nudien neliecina par kādu milzīgu pieredzi vai zināšanām mediju jomā, un Roberts Putnis jau drīz vien pamanījās noraksturot Latvijas žurnālistu līmeni visādiem dīvainiem epitetiem. Kāpēc tika īstenots šāds lēmums, ministrija nav skaidrojusi un diezin vai spēs to izdarīt. Ir nudien grūti paskaidrot, kā masu medijus Briseles gaiteņos var sekmīgi pārstāvēt cilvēks, kas Latvijas žurnālistus uzskata par viduvējiem otrās šķiras radījumiem, bet žurnālistikas kvalitāti saista ar mēģinājumiem izspiest no reklāmas tirgus sabiedriskos medijus, vienlaikus nedomājot par to finansējuma būtisku palielināšanu. Šajā žurnālistikas stiprināšanas plānā acīmredzot ietilpst arī 2016. gadā apcirptais sabiedrisko mediju budžets.

Kāda varētu būt nākotnes perspektīva? Jāuzsver vēlreiz, Dacei Melbārdei ir spēcīgs atbalsts kultūras vidē – tāds nav bijis pat Helēnai Demakovai. Daudzi domā, ka labākais variants būtu, ja viņa turpinātu strādāt līdz nākamajām vēlēšanām. Tomēr ne jau kultūras cilvēki izvēlas savus ministrus. Svarīgāk par konkrētām kandidatūrām ir princips, ka turpinās iesāktie darbi un kultūrai nav jāpiedzīvo jauno slotu priekšnesumi un ambiciozu nemākuļu vēlme vadīt kuģi, par kura darbību viņiem nav ne mazākās izpratnes.