Kārtības ceļa rullis

Vispirms gribu atsaukties uz pagājušās nedēļas komentāru, kas raisīja mūžseno debati par to, kas tad īsti ir pie varas Latvijā.

Man grūti saprast pozīciju, kurā nostājas daži mani tautieši, apgalvojot, ka visu šajā valstī nosakot tikai bijušie komunisti, čekisti un viņu pakalpiņi, kas nelaižot pie teikšanas īstenos letiņus. Domāju, ka demokrātiskā valstī katram ir tiesības un pienākums aktīvi iesaistīties tās pārvaldē, tikai tas ir mūsu pašu bezgalīgais kūtrums, nevis čekas garā roka, kas traucē mums dzīvot. Viss sākas ar neaiziešanu uz vēlēšanām vai ar nobalsošanu par smukāko ancuku. Ar neprasīšanu atskaiti par deputātu paveikto. Ar nepiedalīšanos, neko nedarīšanu, ko papildina nemitīga visa notiekošā kritizēšana. Ar Satversmes un savu tiesību nezināšanu. Ar to, ka ar muti esam Romā, ar darbiem aizkrāsnē. Ja dzīvojam valstī, kuras iedzīvotāji šad tad nezina, kas ir mūsu prezidents, ko mēs varam gribēt? Uz kādiem brīnumiem lai ceram? Neviens jau mūsu vietā mūsu dzīvi nedzīvos. Vecais labais Rainis ar saviem aicinājumiem uz nemitīgo mainīšanos un pilnveidošanos joprojām būtu nesaprasts baltais zvirbulis, ja viņš ar šīm idejām pirmoreiz nāktu klajā 2015. gadā.

Tā arī šonedēļ joprojām dzīvojam valstī, kurā bieži dziedošais pensionārs Josifs Kobzons tiek uzskatīts par bīstamāku elementu nekā kaimiņvalsts militārā kompleksa balstīšana, iepērkot viņu ražotās pasažieru lidmašīnas. Tomēr tas viss, protams, ir nieks, kā teiktu Bizamžurka Tūves Jānsones grāmatās, salīdzinājumā ar nedēļas karsto ziņu – skandalozo Lielvārdes domes vekseļu afēru. Jācer, ka vismaz šoreiz nenāksies atkal konsolidēt budžetu un glābt pilsētu no pārdošanas verdzībā kādam ofšoram. No lielajiem uztraukumiem un, kā agrāk mēdza rakstīt padomju propagandisti, arī «saspīlētās starptautiskās situācijas dēļ» esam pat piemirsuši, ka pienācis Adventa laiks un jāsāk pakot dāvanu maisiņus, lai Ziemassvētku vecītis un viņa jokainie brieži pēdējā brīdī nepārstiepjas no lielo smagumu transportēšanas.

Dāvaniņas pieņemta budžeta veidā toties dalīja Saeimas deputāti. No viņu atbalstītajiem kultūras projektiem jāpiemin divi – Imanta Ziedoņa muzeja akreditācijai atvēlētā naudiņa un finansējums spēlfilmas Dvēseļu putenis pabeigšanai, kas tikšot piešķirts turpmākos divus gadus. Ja atceramies karus, kas uzvirmoja ap Dvēseļu puteni pirms kāda laika, var uzteikt deputātus, kas tomēr nepameta iesākto projektu pusratā. Jācer, ka arī filma izdosies vērienīgajam romānam kino pasaules emocionālajām kaislībām atbilstoša. Savukārt Imanta Ziedoņa muzejs, kas iet savu visnotaļ ziedonisku attīstības gaitu, Latvijā bija nepieciešams arī tad, ja kultūras budžetā svilpo vēji.

Valstī jau kādu laiku rit un arī šonedēļ turpinās procesi, kas skar visu kultūras sabiedrību. No malas tas varbūt izskatās drumstalaini: debates par dažādām PVN likmēm kultūras un izklaides pasākumiem, sociālā nodokļa iekasēšana no autoratlīdzības, mēģinājumi pielīdzināt biedrības un nodibinājumus uzņēmējiem, izstrādāt Likumu par radošām personām un organizācijām. Tas viss tomēr ir vienots process, kas, no vienas puses, vērsts uz valsts sakārtošanu, bet, no otras puses, dažkārt rodas bažas, vai šī sakārtošana netiks veikta ar ceļa rulli, pēc kura dažas kultūras nozares saņems tādu triecienu, ka zaudējumi būs lielāki nekā ieguvumi.

Radošie konstruktīvi sadarbojas ar Kultūras ministriju, tomēr tā vien šķiet, ka problēmas nereti tiek aplūkotas pēc tāda kā mazdārziņa dobīšu principa – jūs sēdiet savās dillītēs un ārā nelieniet! Lai sistēma darbotos, tomēr ir nepieciešams dialogs un sadarbība visos līmeņos, jo valstī nepastāv atsevišķi ņemta ekonomika vai atsevišķi ņemta kultūra. Grāmatu pasaulē, piemēram, ar lielām bažām skatās uz manipulācijām ar iespējamo sociālā nodokļa iekasēšanu no autoratlīdzības, jo aizkulisēs tiek izskatītas versijas, kas, pieņemšanas gadījumā varētu nozīmēt to, ka autors, kurš uzrakstījis grāmatu, drīz vien nonāks sociālā nodokļa parāda jūgā. Nepārdomāti soļi te sitīs pa visu nozari, industriju, kas sākas uz autora rakstāmgalda, bet beidzas grāmatnīcā, pa ceļam valstij vairākkārt ienesot bagātu nodokļu ražu. Tā vien šķiet, ka ierēdņiem, kas algu saņem reizi mēnesī, ir diezgan grūti saprast mākslinieku, kuram honorārs reizēm ienāk vienreiz divu gadu laikā. Tas, kā pietrūkst šajā situācijā, kad radošā telpa pildās ar minējumiem, ir dialogs starp visām ieinteresētajām pusēm. Radošie zina par to, kas notiek Kultūras ministrijā, bet kontakti ar pārējām ieinteresētajām ministrijām diemžēl ir visai minimāli. Šāda neizdebatēta sakārtošana varētu radīt negatīvas sekas.