Šķiet, neko trāpīgāku par virsrakstā likto frāzi vēl nupat tik ļoti jaunā un nepiedzīvotā gada pēdējai nedēļai nevienam izgudrot neizdosies. Vispārējie aukstuma rekordi un balts sniegs atgādinājis to, ko mēs jau sen sirdī jutām – stāsts par globālo sasilšanu nav nekas vairāk par labi apmaksātu rietumu koncernu propagandu. Kamēr pasaulē skandāls ap «globālo sasilšanu» aug plašumā, mums pietiek savu dīvainīšu.
Tīrā sviestā iekulta ir saeimas koridoros ar sirsnīgu publicitātes devu bīdītā ideja par alkohola tirdzniecības aizliegumu 1. septembrī. No vienas puses, var jau saprast mūsu varas kalpu rūpes par to, lai jaunā paaudze pirmo skolas dienu sagaidītu skaidrā. No otras puses, varētu domāt, ka mūsu gaišā nākotne ir tik debila, aprobežota un stulba, ka nespētu sagādāt dzeramos dienu iepriekš. Turklāt situācijā, ja 1. septembrī gribēsies vēl, tagad tiks meklēti nelegālo točku pakalpojumi vai kādas krāsainas ripiņas. Onkuliņi, kas tās lielas cilvēkmīlestības uzplūdos izplata vai šķaida zemas kvalitātes stikla tīrāmos šķidrumus ar ūdeni un citām garšvielām, nu varēs berzēt rokas par gaidāmo peļņu.
Šajā saistībā grūti arī saprast mūsu politikas pelēko kardinālu manevrus. Diezin vai ar šādu gājienu saeima spēs celt savas akcijas. Drīzāk gan, nolejot šādu informāciju medijiem, tiek stūrēts pretējā virzienā – atkal ir laiks parādīt, ka augstākajā likumdevējā sēž aizmūžmeža dīvainīši, kas ar nagu vīlīti skalda matus. Interesanti, no kuras siles tagad spruks ārā kārtējā zalve par stipro prezidentu? Un tad nu kā reiz Šķēles kungs Domburšovā solās «tikt galā ar bezdarbniekiem»... Par šo milžu cīņu runājot, zīmīgas bija pēdējās interaktīvā balsojuma minūtes, kad sākumā tik niecīgais Lielā Andra atbalstītāju skaits sāka augt fantastiskā ātrumā, apliecinot, ka latvieši, lai gan kaunīgi, tomēr varētu mesties stiprās rokas skāvienos. Tā teikt, pakautrēsies un izdarīs izvēli. Ja atgriežamies pie simt gudrākajām galvām, viņām tomēr būtu vērts reizēm padomāt, kā šādi lēmumi izskatās no malas. Tomēr acīmredzot neviens to pat nedomā darīt. Kā dziedāja Visockis (krievu bards, ne latviešu grāmatizdevējs) – žirafe ir liela, tai redzams labāk.
Kultūrā diezgan savādu triku šonedēļ izspēlēja Viesturs Kairišs Nacionālajā teātrī. It kā jau varēja saprast, ko viņš būtu vēlējies pateikt ar izrādi Kazimirs un Karolīne, bet vai nu tik sūri vajadzēja... Klusas kaislības virpinājās ap nedēļas Nacionālajiem dārgumiem 100g kultūras. Ja jūs zinātu, cik daudz tomēr latviešiem ir «mīļā miera labad kašķa nemeklētāju», kas tikai aizkulisēs pie kafijas tases ir tik erudīti, kompetenti, zinoši un principiāli, bet, aicināti uz studiju, tikpat principiāli pazūd kā akā iekrituši. Un, lai «laime» būtu pilnīga, vēl dažus ekspertus nogāž no kājām vīruss...
Nedēļas nogalē droši vien mūs sagaidīs akcija – visa Latvija rok sniegu un sēž kupenās. Un kāpēc arī ne? Varbūt, ka reiz būtu jāiemācās pieņemt to, kas mums ir, bez liekām vaimanām. Galu galā, kas tā par ziemu bez sniega? Ja vēl varētu pasapņot par to, ka šajā gada laikā kāds, kam šis pienākums uzticēts, ceļus un pagalmus tīrīs, būtu laime pilnībā. Esmu jau kādreiz citējis profesoru Preobraženski no Mihaila Bulgakova garstāsta Suņa sirds, kurš mīlēja teikt – kārtība valstī iestāsies tad, kad visi beigs dziedāt un sāks darīt to, kas ir viņu tiešie pienākumi – slaucīt ielas, piemēram. It kā jau vienkārši vārdi un pareiza doma, bet ej nu sazini, kāpēc mums visiem kopā un katram atsevišķi ir tik grūti to īstenot.