Prātiņ, nāc mājās!

Droši vien katrs bērnībā izbaudījis šo riebīgo situāciju – ēst vairs negribas nu nemaz, bet gādīgā mamma, omīte vai auklīte par katru varu cenšas iestumt mutē vēl karotīti mannas putriņas.

Tā teikt, ja gribi izaugt liels, apēd vēl kumāsiņu. Var jau būt, ka šādi pamudinājumi reizēm arī palīdz, bet mēģinājumi vest pie prāta Latvijas vēlētājus un skubināt viņus domāt ekonomiskās kategorijās ja ne Volstrītas finansista līmenī, tad vismaz tajā pakāpē, kas ļautu puslīdz aizsargāt savu personisko maciņu, mūsu valstī atlec kā pret sienu mestas tenisa bumbiņas. Šāds secinājums jau kuro reizi radās, skatoties Domburšovu. Tiem, kas neredzēja, jāpaskaidro, ka sarunas šoreiz risinājās par zaļās enerģijas ražošanu, kvotām un iespēju dažiem uzņēmējiem no tā smuki uzvārīties. Pārējiem 99,9999% procentiem Latvijas iedzīvotāju viss šis blurkšķis izmisīgi signalizēja tikai vienu – jūs vienkārši čakarē, ne vella no tās zaļās enerģijas ražošanas jūs neiegūsiet – nedz enerģētisko neatkarību, nedz ekonomikas uzplaukumu. Reāli Latvenergo esošajiem santīmiem par vienu kilovatstundu elektrības piemetīs vēl kādus 20% cenas klāt, un to reizi mēnesī maksāsim mēs visi.

Saruna, protams, bija specifiska – tarifi, kvotas, megavati, vidējais enerģijas patēriņš, tāpēc arī interaktīvais balsojums risinājās gausi, kaut gan, piedodiet, saruna taču būtībā bija ne jau par zaļo enerģiju, bet gan to, ka mūsu maciņiem taisās nodīrāt vēl vienu ādu. Varu derēt, ja šovā notiktu populistiska paļurināšana par to, kuras valdības keksi labāki – vecās vai jaunās, mūsu diemžēl līdz mielēm labticīgais pilsonis ar putām uz lūpām zvanītu par atbilžu variantu – jaunā ir kompetentāka. Nekas, protams, ka šajā kulītē sēž tie paši vecie vēži un jaunā valdība mēģina bezjēgā reformēt lietas, kas mazina Latvijas intelektuālo kapacitāti. Nekas, ja tās dzīlēs tiek kalti sirsnīgi projekti par jaunu nodokļu radīšanu – pat par dzīvojamās platības liekajiem kvadrātmetriem... Interesanti, ka tas viss notiek pēc tam, kad miljonu darījumi ar nekustamo īpašumu ar nodokļiem netika aplikti vispār. Bet tas tā – sirsnīgas pārdomas drēgnā maija piektdienā.

Rakstot šīs rindas, ienāca prātā – vai kāds ir sarēķinājis, cik mēnešu mēs jau sēžam krīzē un katru dienu dzirdam: būs sliktāk, būs sliktāk. Man iznāk astoņi. Un visā šajā laikā neviens nav pateicis – plāns ir šāds: darīsim vispirms to, tad to. Tik un tik mēnešu (gadu) būs ļoti slikti, tad kļūs vienkārši slikti, bet tad, kad mēs izdarīsim to un to, un to, dzīve atkal ies augšup kalnā.

Šobrīd es redzu tikai puspatiesības. To, ka mums sola – valdība atbalstīs ekonomiku, cels eksportspēju, bet patiesībā tiek sacerēti fantastiski nodokļu plāni, kas, visticamāk, traģiskā nopietnībā tiks akceptēti un izstumti cauri Saeimai. Uz šāda fona toties dāsni tiek dalīti solījumi gaidāmajās Eiropas un pašvaldību vēlēšanās. Pavērojiet, visi uzstājas gluži kā Obama un Klintons, kopā ņemti! Tikpat kā neviens nerunā par reālām lietām. Nesola, piemēram, aizlāpīt katastrofāli bedrainās ielas, uz kurām ne vien auto var palikt bez riteņiem un rumbu gultņiem, bet pat velns tumsā kaklu var nolauzt. Tas nekas, ka pašvaldībās sociālās problēmas daudzviet ir tādas, ka drīz sāks ne vien gruzdēt un dūmot, bet reāli degt, jo nabadzība un bezcerība tāda, ka policija sākusi aizturēt pensionētas kundzītes, kuras spiestas veikalā čiept pārtiku, jo nav naudas, par ko to nopirkt. Latvija šajā laikā par Eiropas naudu būvē veloceliņus. Toties kāds ir aizvainojums, kad te atbrauc viena amerikāņu Pulicera stipendiāte un uzraksta par naktī tumšo pilsētu un zivju galvām Centrāltirgū!

Ko lai te piebilst? Varbūt veco labo tautas parunu – prātiņ, nāc mājās! Bet šis nenāk ne sitams.

Viedokļi

Infodēmija ir termins, kas apvieno vārdus "informācija" un "pandēmija". Pasaules Veselības organizācija definē, ka infodēmija nozīmē pārāk daudz informācijas, tostarp nepatiesas vai maldinošas informācijas digitālajā un fiziskajā vidē slimības uzliesmojuma laikā.

Svarīgākais