Palielināti esošie nodokļi un izdomāti jauni – tāds varētu būt kopsavilkums šīs nedēļas pabālajām budžeta kaislībām Saeimā. Līdz ar to varu apsveikt gan sevi, gan jūs visus, ka Parex bankas glābšana dāvās mums lielākus nodokļus, augstākas cenas un mazākas algas jau pēc mēneša. Viss kārtējo reizi ir izdarīts tā, lai neciestu naudas maisi, bet maksātu maksāt nespējīgā tauta – īpaši jau tie, kas cilvēciskus dzīves apstākļus vēlēdamies, treknajos gados ielīduši parādu jūrā, lai iegādātos sev dzīves telpu par spekulantu uzskrūvētajām cenām.
Uz šāda fona mēģinājumi atskaņot Jēzus silītē dus! lielveikalos un kafejnīcās nudien nerada nekādu priekpilnu tuvojošos svētku sajūtu. Drīzāk gan otrādi, roķeles peļņas gaidās varēs berzēt farmācijas uzņēmumi, kas ražo un tirgo antidepresantus. Arī kultūra, kas aizejošo gadu pavadījusi vājprātīgu reformu un to imitāciju gaisotnē, nezin vai būs tā, kas spēs sniegt tautai aizmiršanos – lai baudītu mākslu arīdzan nepieciešams vērt vaļā maciņu, bet cik tad var tukšu caurumu virināt.
Uz visa šā fona tautu gatavojas uzmest arī virkne Latvijā bāzēto televīzijas kompāniju, kas paziņojušas, ka tām apnicis maksāt nesamērīgi lielās summas par apraidi un ka tās varētu pirms laika pāriet vai noteikti pāries digitālajā formālā. Vislatvijas digitalizācija – tā vispār ir viena diezgan cūcīga padarīšana, ja atceramies, ka šajā saistībā jau tikušas ierosinātas vairākas lietas. Turklāt katastrofāli pietrūkst objektīvas informācijas. Tas, ka ļautiņi, izlasot rakstu kādā interneta portālā vai laikrakstā, tagad ir patiesi nobijušies un nesaprot, vai turpmāk viņiem bez maksas rādīs LTV7, TV3, LNT un TV5, ir labi redzams no tiem jautājumiem, ko cilvēki uzdod pat gluži negaidītās vietās. Sak, tu taču arī pa televīziju grozies! Protams, kabeļtelevīziju operatoru aptvertajiem Latvijas iedzīvotājiem būs viss – spējiet tikai maksāt, tomēr kas notiks tajā valsts daļā, par kuru neinteresējas ne kabeļtelevīziju, ne telekomunikāciju operatori. Pats mēdzu uzturēties Latvijas laukos, kur Tele 2 mani regulāri apsveic ar ierašanos Igaunijā, piedāvā izmantot viestarifus, bet zonas tur nav vispār (starp citu, apmēram 10 kilometru no slavenā Mazsalacas meteorīta krātera). Arī no minētajām telekompānijām tur reāli skatāms tikai LTV7, neskaitot visādus miglainus kaimiņzemes kanalkaks. Par tādiem niekiem kā interneta pakalpojumu saņemšanas neiespējamība tur pat nav vērts runāt. F1 ātruma Bites mobilais slēgums tur divarpus stundas nesekmīgi griež vienu nabaga elektrības maksājumu internetbankā.
Ja pievieno visam šim uzskaitījumam interneta Nostradamu analfabētiskos paziņojumus, ka drukātajiem medijiem drīz pienākšot gals, tad man patiesi ir bail, ka 2010. gads Latvijā var iezīmēt jaunu akmens laikmetu, kurā vismaz daļa tautas kļūs ne vien nabagāka lielāka nodokļu sloga dēļ, bet arī tiks pārveidota par neinformācijas sabiedrību. Gaidāmie digitalizācijas prieki un komerckanālu masveida pāriešana šajā formātā nozīmē tikai vienu – daudzās lauku mājās zilie ekrāni pārvērtīsies par klusējošiem puķu plauktiem un lietderības ziņā pievienosies pastkastītēm, kurās jau sen putni vij ligzdas, jo pasta daudzviet laukos vairs nav kā šķiras. Nezinu, vai tas tā ir sagadījies vai apzināti sarūpēts, ka nākamgad iecerētā Vislatvijas digitalizācija prasīs tās pilsoņiem pirkt jaunas antenas, dekoderus vai televizorus, bet tā ir vēl viena Latvijas pirmsvēlēšanu gada skumjā realitāte.
Ja teiksiet, atkal jau Jundze te visu melnu mālē – atbildēšu pavisam īsi. Daudzi man pazīstami kultūras darbinieki – rakstnieki, aktieri, mākslinieki – domā, ka viss patlaban notiekošais ir karmisks sods latviešiem par slinkumu, neizlēmību, gļēvumu un tuvredzību, nenobalsojot referendumā par Saeimas atlaišanu. Pat ja šī varbūtība bija nedaudz biedējoša, tā bija mūsu vienīgā iespēja kaut ko mainīt un paši vien to palaidām garām. Es tam pilnībā piekrītu.