Kad pirms pāris nedēļām sākās kņada ap autoratlīdzības aplikšanu ar sociālo nodokli, pašu autoru viedoklis dalījās. Vieni – tie, kas labticīgāki un sociālā nodokļa savādos līkločus mazāk pārzinoši, priecājās, ka beidzot arī viņiem varbūt «spīdēs kaut mikroskopā aplūkojama pensija».
Otri apsvēra pārcelties uz tuvākajām kaimiņvalstīm un reģistrēties kā autori tur, jo bija un ir pārliecināti – slīcēju glābšana Latvijā esot pašu slīcēju rokās. Kā jaunā mītnes zeme tika minēta, piemēram, Igaunija, kas gan ir samērā eksotisks solis, jo, lai to darītu, būtu steigšus jāapgūst igauņu valoda. Trešie jutās vienkārši apčakarēti – draudošā jaunā kārtība vēl vairāk pasliktinātu viņu jau tā slikto materiālo stāvokli, jo daļa Latvijas mākslinieku dzīvo no rokas mutē. Esmu runājis ar pazīstamiem gleznotājiem, kuru gleznām pircējs atrodas reizi trijos gados tāpēc, ka mūsu sabiedrības pirktspēja nav pārāk augsta. Tāpat diezin vai kāds spētu uzrakstīt trīs romānus gadā, lai savilktu galus kopā tad, ja māksla ir vienīgais izdzīvošanas avots.
Situācija bija dīvaina. No vienas puses, ja kāds pavērtu muti publiskai kritikai, viņš automātiski sevi pasludinātu par maitu un žuļiku, kas negrib maksāt nodokļus. Par nodokļu nemaksāšanu, protams, nav taisnība, un autori šajā ziņā ir godprātīga publika. Pazīstu tulkotāju, kas labprāt samaksātu pat divreiz lielāku nodokli, lai tikai nekad mūžā neredzētu Valsts ieņēmumu dienesta mīlīgās telpas. Turklāt daļa no autoriem jau gadiem cīnās pret diskriminējošo nevienlīdzību starp autoriem un pārējo nodokļu maksātāju daļu, pieprasot politiķiem sakārtot likumu par radošās personas statusu, jo tieši autoriem sistēmas diskriminējošās attieksmes dēļ nav iespējams saņemt no valsts nekādu sociālo aizsardzību. Faktiski Latvijā valsts un autoru attiecības pastāv sutenera un prostitūtas līmenī. Pēdējā tikai maksā, bet visas problēmas ir vienīgi viņas problēmas.
No otras puses, mēģinājums «sakārtot» autoratlīdzību lietu nepārprotami parāda, ka mēs Latvijā allaž gribam, kā labāk, bet dzīvojam tik slikti, cik dzīvojam. Finanšu ministrijas eksperti, nekonsultējoties nedz ar Kultūras aliansi, nedz ar radošajām savienībām, ātrā tempā izperināja kaut ko – blīkšķ, blākšķ, še jums tagad pīrāgi. Pēc šonedēļ saņemtajiem skaidrojumiem viss izskatās tieši tāpat kā Šekspīra komēdijas nosaukumā Much Ado About Nothing, ko latviski tulko kā Liela brēka, maza vilna.
Iznāk, ka sociālais nodoklis skars tikai tās autoratlīdzības, kas tiek saņemtas paralēli darba līgumam pie tā paša darba devēja. Nezinīšiem tas tiek skaidrots ar šādu piemēru. «Piemēram, ja aktieris teātrī ir štatā un saņem algu, tad par spēlēšanu izrādē, kas nav darba līguma ietvaros, tajā pašā teātrī viņam blakus algai nevarēs izmaksāt autoratlīdzību, bet darba devējam būs jāpiemaksā par papildu darbu pie algas ar visiem nodokļiem.»
Dīvainību šajā piemērā tikpat, cik blusu suņa kažokā. Ja, piemēram, Nacionālā (vai jebkura cita) teātra aktieris X tagad nolemj pats kļūt par režisoru vai dramaturgu, izrādās, ja viņš to darīs Nacionālajā teātrī, tās būs darba attiecības, ja viņš to darīs Valmieras teātrī – autoratlīdzība. Ja žurnāla redaktors, kas nudien nav tas pats, kas žurnālists, uzrakstīs rakstu savam žurnālam, viņš nedrīkstēs būt autors, bet, ja rakstīs konkurentiem, tad drīk-stēs. Savādi gan! Arī papildu darba jēdziens no azotes tiek izvilkts laikā, kad daudzu valsts iestāžu grāmatveži vēl dreb šausmās par šo terminu, jo jebkurš revidents par to var izteikt aizrādījumu. Galu galā, ne jau visi šajā valstī ir izgājuši no lielā taupības režīma. Atgādināšu, ka Rakstniecības un mūzikas muzeja speciālisti joprojām strādā 0,8 slodzes un nepilnu darba nedēļu, jo ar tādu budžetu pilnu slodzi nemaz nevar izmaksāt. Turklāt mēģinājumi grozīt autoratlīdzības nodokļu kārtību brīdī, kad visas Eiropas kultūras galvaspilsētas tāmes (un ne tikai tās, ir taču arī kultūrkapitāla projekti, filmu ražošana utt.) jau sen apstiprinātas, būtībā draud ar diezgan lielām nepatikšanām nākamgad, kad Rīga mēģinās imitēt, ka ir Eiropas kultūras galvaspilsēta.