Reformas jāsāk ar Saeimu

 
©Rūta Kalmuka/ F64 Photo Agency

Pašvaldību reformas izdošanās būtu kārtējais apstiprinājums pamācībai, ka vienīgā reālā cīņa pret cilvēkēdājiem ir viņu apēšana.

Tikpat drošas ziņas kā par cilvēkēdājiem, ir arī par zivīm un Latvijas Republikas Saeimu. Izrādās, ka zivis pūst no galvas, bet Saeimā domā. Saeimas deputāti tik tiešām domā par to, kā noteikt pie savām algām vēl lielākas piemaksas un sev aizvien jaunus pabalstus, atlīdzības un kompensācijas. Viņi par to domā un domā, kā atalgot sevi par to, ka jau ir izdomājuši atrisinājumu kaut vienam uzdevumam, kas mocījis visu cilvēci tūkstošiem gadu. Viņi ir atklājuši mūžīgo dzinēju kaut tikai vienai kustībai! Proti, dzinēju savas algas celšanai: viņu alga tiek celta tāpēc, ka ceļas vidējā alga valstī, bet vidējā alga valstī ceļas tāpēc, ka deputāti sev noteikuši trīskārt straujāku algas palielināšanu nekā visiem citiem. Tādā gadījumā tiem citiem reālā alga var līdz zināmai robežai pazemināties, kamēr vidējā alga tik un tā celsies, jo ceļas deputātu algas, kas ceļ vidējo algu, kas dod pamatu atkal trīskārši celt deputātu algu, kas atkal ceļ vidējo algu utt.

Deputātu algu celšanas likums darbojas, kamēr lielākā daļas Latvijas likumu, kurus šie paši deputāti pieņēmuši, nekad nav darbojušies un nedarbosies. Dažos gadījumos trūkst vēl nākamo likumu, noteikumu vai instrukciju un semināru, kam vajadzētu izskaidrot, kā īsti pildīt iepriekšējos likumus, citos gadījumos neesot tādu iestāžu, kas drīkstētu uzraudzīt vai vispār interesēties par viena, otra un trešā likuma izpildi u. tml. Saeimas deputātiem tik tiešām ir jādomā, jādomā un jādomā, ko un kā darīt, lai likumu par viņu algu celšanu nepiemeklētu daudzu citu nepildīto likumu liktenis. Skaidrāk sakot, ir jādomā tikai par to, kā īsti darbināt to mūžīgo dzinēju, kura konstrukcija bija zināma gadu simtus vai varbūt pat tūkstošus pirms tam, kad pasaulē vispār parādījās Latvijas Republika ar savu Saeimu. Lai citi izpildītu likumu par algu celšanu likumdevējiem, viņiem ir jāpieņem tādi likumi, kas arī šiem citiem dod labumus naudā, graudā vai baudā. Šie citi tad noteikti rūpēsies par tādiem likumdevējiem, kas ļauj viņiem dzīvot ne vispār labi, bet likumīgi un tikumīgi labi. Jā, bet no kurienes šos labumus ņemt? Tie jāņem no vēl kādiem citiem, no kuriem nav atkarīgs, vai deputāti saņems vai tomēr nesaņems tādas algas, kāda paši sev izdomājuši. Visu jautājumu jautājums ir tāds, kur dabūt tos citus, no kuriem tikai ņemt, bet kuriem pretī nedot ne naudā, ne graudā vai baudā neko no tā, kas deputātiem vajadzīgs pašiem.

Saeimas gadījumā deputātiem jādomā, cik ilgi sarūkošais Latvijas iedzīvotāju skaits spēs uzturēt kaut pēc skaita nemainīgu, toties aizvien dārgāku Saeimu. Tās uzturēšanu sadārdzina ne vien deputātu aizvien lielākās algas, bet arī viņus apkalpojošā personāla pieaugums.

Saeimas deputātu pienākumi sākas un beidzas ar to, ka viņi un Valsts prezidents piedevām demonstratīvi nedara to vienīgo, kas viņiem būtu jādara, - nedzīvo atbilstoši Latvijas iespējām viņus uzturēt. Jāatkārto vēlreiz - Saeimas deputāti saņem algas tieši par to, ka Saeima savu pienākumu nepilda. Saeima ir visa valsts aparāta prieks un acuraugs, jo uz Saeimas fona jebkura ministrija un vēl lielākā mērā jebkura pašvaldība var justies kā izcilniece pieticībā un dažkārt pat reāli paveiktos darbos. Saeimas deputātu alkatības dēļ pašvaldību vadītājiem nav jālauza galva par to, no kurienes ņemt naudu pašvaldību iestāžu darbinieku algošanai tādā gadījumā, ja šajās iestādēs strādātu vairāk cilvēku, nekā vispār dzīvotu attiecīgajās pašvaldībās. Kamēr valsts spēj uzturēt tādu Saeimu kā tagad, tai jāspēj uzturēt arī šādas pašvaldības.

Tikpat labi Saeima varētu kalpot par uzskates līdzekli tam, ka pie varas nākušās partijas tiešām grib pieskaņot valsts pārvaldes izmaksas atlikušajam iedzīvotāju skaitam. To pirmajam darbam tad būtu jābūt Saeimas deputātu skaita samazināšanai. Tiklīdz to kaut tikai apsolītu, neviens pašvaldības vadītājs pat neiepīkstētos pret viņa barotavas likvidēšanu, jo pats saprastu, cik nožēlojami un nedzirdami izklausītos šie pīkstieni gavilējošai tautai. Tagad nekādu gaviļu par pašvaldību reformu nav, tāpēc šie paši pīkstieni skan kā rēcieni, ar kādiem savus medību laukus sargā Āfrikas lauvas. Ar rēkšanu visbiežāk arī viss beidzas, ja vien gandrīz visi zālēdāju bari nav jau apēsti vai aizklīduši. Kad plēsoņām tiešām vairs nav ko ēst, tad pienācis laiks medību lauku reformai, t.i., dažu plēsoņu saplosīšanai vai nāvei no bada. Nekas šajās attiecībās nemainījās līdz ar cilvēku un tātad arī ar cilvēkēdāju parādīšanos. Tāpat neko nemaina arī tādu terminu izgudrošana, kādus cilvēki mēdz iespraust starp rēcieniem. Latvijas gadījumā tā būtu diskusija, vai uzlikt Saeimai valsts vienīgās pašvaldības pienākumus vai atzīt to par otrā līmeņa pašvaldību.