24. janvāra vakarā pēkšņi pārstāja pukstēt bijušā «Latvijas auto» asociācijas prezidenta Valda Trēziņa sirds. Atvadīšanās no Valda Trēziņa notika 30. janvārī Rīgas kremācijas centrā-krematorijā. Šausmīgo un negaidīto dzīves pavērsienu plašāk izstāsta Valda sieva Ināra Trēziņa.
40 minūšu mēģina atdzīvināt
«Klīniskā nāve iestājās momentā. Ne ātrie, ne reanimācija, nekas vairs nevarēja palīdzēt. Viņš vienkārši cēlās no krēsla un saļima.
Tā diena bija tik brīnišķīga. Valdis tik daudz bija paveicis, izbraukājis malu malas un sakārtojis dažādas lietas. Bija runa, ka viņš varbūt atgriezīsies darbā «Latvijas auto» asociācijā. Viņam bija saruna ar jauno prezidentu. Viss bija ļoti pozitīvi. Un tad pēkšņi šis moments, kad Valdis, ceļoties no krēsla, nokrita. Mēs izsaucām ātros, kas 40 minūšu mēģināja viņu atdzīvināt, bet neizdevās.
Mums viss bija pārāk pozitīvi, un neko tādu negaidījām. Valdis vispār neslimoja. Mēs abi nekad neesam gulējuši slimnīcā. Izņemot kādu vīrusu, paaugstinātu temperatūru un saaukstēšanos, mums nekad nekas nav bijis.
Valdim 5. februārī būtu apritējuši 67 gadi. 30. jūlijā mēs būtu svinējuši laulības 33 gadu jubileju un 35 gadu kopā būšanas gadadienu. Laulības dzīves laikā mēs gandrīz nestrīdējāmies. Mums varbūt ir bijis kāds neilgs pārdomu brīdis, bet nekad nestrīdējāmies, nelamājāmies, nebļaustījāmies un šķīvjus nedauzījām. Kopā bijām pašpietiekami. Tādēļ arī ceļojumos devāmies divatā, jo mums bija ļoti labi. Valdis bija šoferis, bet es gide. It kā mēs bijām ļoti līdzīgi, bet tajā pašā laikā dažādi. Es biju kā tāda maigā bite, bet viņš ķiršu koks, ap kuru es lidinājos. Ir ģimenes, kur, tikko kā ir kādas problēmas, uzreiz ir histērija. Mēs, ja kaut ko darījām, tad mierīgi. Arī privātmāju mēs meklējām un pirkām piecu gadu garumā. Es jau teicu, ka Trēziņi ir apdomīgi un nedara visu uz sitiena. Kad devāmies uz kādu pasākumu, Valdis taujāja, kādas krāsas kleitu vilkšu, un pieskaņoja tai kaklasaiti. Pirms izbraukšanas vienojāmies, ka atgriezīsimies mājās, piemēram, desmitos vakarā. Mums bija daudz kopīga par ko runāt un arī viedokļi saskanēja.»
Ideāla laulība
«Es esmu meitene no laukiem, no Latgales. Apprecējos, kad beidzu augstskolu. Iepazināmies, kad Valdis jau strādāja Satiksmes ministrijā. Valdis izveidoja mani par tādu cilvēku, kāds esmu pašlaik. Palīdzēju viņam darbā gan kā grāmatvede, gan juriste, gan arī kā sabiedrisko attiecību speciāliste, jo biju apguvusi arī šo jomu. Pirms sapulcēm mēs izrunājām, ko un kā viņš teiks. Mēs esam kopā piedzīvojuši ļoti daudz skaistu brīžu. Kopā apmeklējām gan saviesīgos pasākumus, gan strādājām, gan ceļojām. Valdis man atvēra pasauli. Bijām gan Amerikā, gan Āfrikā, nerunājot nemaz par Eiropu. Cilvēki, ar kuriem Valdis kopā strādāja, kļuva arī man ļoti tuvi.
Valdis katru cilvēku uztvēra kā personību. Viņam nebija svarīgi, kādu katrs ieņem amatu. Valdis varēja uzsākt sarunu ar ikvienu. Valdim patika pasākumā ne tikai sēdēt, bet arī aprunāties ar citiem cilvēkiem, kā viņiem iet, ko dara. Daudzi cilvēki kļuva mums par draugiem.
Valdis bija liels diplomāts, kas viņam lieti noderēja darbā. Viņš vienmēr meklēja kādu kompromisu, kā atrisināt problēmu, nevis sita kulaku uz galda un aizcirta durvis.
Viņš bija ļoti atvērts. Mums patika dejot. Visos pasākumos bijām tas pāris, kas pēdējie palika uz deju grīdas. Olga Rajecka mums veltīja koncertu 30 gadu kāzu jubilejā. Mūsdienās ir ļoti grūti atrast otru cilvēku, kuram tu interesētu kā personība. Daudzi ātri iepazīstas, apprecas un dzīvo kopā, kaut arī kopā nav labi. Tagad, kad Valda vairs nav, sajūtu, cik mums ir brīnišķīga ģimene. Mani šobrīd nevienu mirkli neatstāj vienu. Mājās visu laiku ir pulks cilvēku. Dzejnieks un mūziķis Guntars Račs šodien bija uzrakstījis, ka viņa tētis nomira pirms divdesmit tūkstoš dienām, bet viņš vienalga gaida, kad viņš ienāks pa durvīm. Tieši tāpat ir man. Es esmu mājās kopā ar ģimeni, bet domāju, ka ieiešu istabā un tur krēslā sēdēs Valdis. Katrā ziņā viņš būs kopā ar mani vienmēr. Ak, Dievs, cik skaista dzīve mums bija kopā! Es novēlu tādu katram. Vēl es novēlu - mīliet, sargājiet, saudzējiet, sakiet komplimentus, biežāk apskaujiet savus mīļos, jo tas mirklis var pienākt, nevienam nezinot.
Tagad man visi saka: «Vai, Ināriņ, viss būs labi. Mēs visi tur reiz būsim! Tu esi skaista, brīnišķīga un atraktīva.» Bet es esmu skaista, brīnišķīga, atraktīva tad, kad man ir līdzās Valdis. Ir sajūta, ka ir aizgājusi daļa manis,» smeldzīgo stāstu par vīra zaudējumu mums uzticēja Ināra Trēziņa.
»Vakara Ziņas« izsaka visdziļāko līdzjūtību Inārai Trēziņai, zaudējot dzīvesbiedru.
