VAKARA ZIŅAS: Rakovska iesaka simtgades salūtam tērēt 50 000, nevis 235 000 eiro
Latvijas valsts simtgades sarīkojumi jau kopš šā gada sākuma ir šķēluši sabiedrību vairākās grupās. Viena daļa uzskata, ka svētkiem veltīto finansējumu varētu izlietot saprātīgāk, novirzot to veselībai un citām nozarēm, citi tieši pretēji – bauda un centīgi apmeklē simtgadei veltītos sarīkojumus un no sirds par tiem priecājas.
Agnese Rakovska:
«Mans viedoklis ir diezgan kritisks. Jautājums bija vienkārši retorisks, kāpēc, aprēķinot simtgadi kā nominālos skaitļos rēķināmu vienību, mēs domājam, ka simts gadi ir pavadīti, bet, kad domājam par pensionāriem, tad, ziniet, nē, tā tomēr bija cita valsts, kurā viņi tolaik dzīvoja. Man likās ļoti interesanti, ka Ilze Viņķele, kad vēl bija ministre, atļāvās pateikt, ka pensionāriem vajag saprast un apzināties, ka šī valsts viņiem nāk pretī. Šī jaunā valsts, kas ir radusies attiecīgi 1991. gadā, izdara pakalpojumu tam, kurš ir strādājis citā valstī. Ja mana vecmamma visu mūžu godprātīgi nostrādājusi, kurai cietusi arī veselība, un viņai tiek pateikts - ņem to, ko dod, un ka bezmaz vai pensija tiek dāvināta. Varbūt šie te gadi, kas attiecīgi pensionāriem ir pavadīti citā valstī, nav jārēķina klāt pie simtgades. Mēs visi tur bijām kopā zem citiem karogiem.
Agnese Rakovska: Dzīvoju kā vidusmēra latvietis, kas pērk maizi un sviestu, nevis kaviāru un luksusa preces
Pēc būtības jautājums ir tāds, vai svētku sajūta rodas no salūta, kas ir piecreiz lielāks, ja par viņu izmaksas ir piecreiz lielākas? Varbūt, ka nevajag pārspīlēt. Salūts ir tikai torte. Tas ir līdzīgi, kā reiz teica Marija Antuanete (Austrijas erchercogiene, kā arī Francijas un Navarras karaliene; - red. piez.): «Ja viņiem nav maizes, ko ēst, lai ēd kūkas!»
Es dzīvoju kā vidusmēra latvietis, kas pērk maizi un sviestu, nevis kaviāru un luksusa preces, gluži tāpat kā citi cilvēki Latvijā, tādēļ man šī summa, kas tiek atvēlēta salūtam, liekas neracionāli liela. Nav tā, ka es savā sabiedrībā, kurā dzīvoju, tā jūtos vienīgā. Neapmierinātība un nesapratne ir no manas vecmāmiņas un arī pārējās ģimenes. No cilvēkiem apkārt, kurus es redzu, kā viņi dzīvo. Es nevaru ignorēt to faktu, ka jau ļoti daudzi man pazīstami cilvēki ir aizbraukuši projām no šīs valsts. Un tas nav tādēļ, ka viņiem nepatīk negatīvie cilvēki Latvijā vai aukstās ziemas. Viņi ļoti mīl šo valsti, bet ir nopietni iemesli, kāpēc ir jāaizbrauc. Es tiešām negribu nevienam bojāt svētkus. Vēlos, lai, svētkus svinot, cilvēki atceras un stāsta saviem bērniem, kā mūsu senči ir cīnījušies par šo valsti. Bet tāda summa par salūtu! Tas man ir prātam neaptverami. Man liekas, ka valsts aparātam nav tādas normālas biznesa domāšanas. Biznesmeņi saprot, ka ir labāk lietām un izklaidēm, kurām var netērēt, tik tiešām netērēt vai iztērēt mazliet. Mēs varētu taisīt salūtu par 50 000 eiro, nevis 234 999 eiro. Piemēram, es kā mūziķe esmu uzstājusies arī lielu kompāniju korporatīvos sarīkojumos, kur var redzēt, ka cilvēkiem plīst galdi pušu no pārpilnības. Bet tās ir lielas kompānijas, kas pelna ļoti daudz! Un ir bijušas mazākas kompānijas, kurām attiecīgi ir mazāki ienākumi, līdz ar to viņiem arī galds ir pieticīgāks un tērē mazāk. Mazākās kompānijās cilvēki arī uzvedas tā pieticīgāk. Jā, mums neiet tik slikti kā Āfrikas valstīs, bet mums neiet arī tik labi kā Skandināvijas valstīs. Mums ir tā ārišķība. Piemēram, «IKEA» dibinātājs un nu jau mūžībā aizgājušais Ingvars Kamprads, kas bija miljardieris, brauca uz darbu ar savu veco un iecienīto auto. Kamēr Latvijā ir cilvēki, kuriem mašīna nozīmē statusu. Mēs vēlamies parādīt, cik labi dzīvojam, kaut arī mums ir, kur augt. Protams, mēs varam svinēt, bet netērējot 263 tūkstošus salūtā. Mums vēl ir jāpaaugas. Varbūt kādu dienu mēs tiešām varēsim atļauties tādu salūtu. Paldies Dievam, es šajā valstī varu darīt, ko gribu. Varu dziedāt dziesmas, ko gribu, varu ģērbties, kā vēlos, iet uz ballītēm, satikt draugus un runāt ar presi, ko gribu. Tas ir skaisti! Tas ir daudz! To mēs varam svinēt. Es novēlu sev un citiem vēl vairāk labuma, ja tā labuma ir daudz!» savu viedokli pauž grupas «Triānas parks» soliste Agnese Rakovska.
Pilnu rakstu lasiet žurnālā "Vakara ziņas", www.vz.lv