Kā un kādēļ veidojas jaunā pasaules kārtība, kāda loma tajā būs Baltijai un Latvijai; kam vajadzīgs miers Ukrainā; kādēļ daudz ko nezinām par mūsu neuzaicināšanu uz Londonu, un kādēļ Tramps tā minstinājās atbildēt par Baltijas valstīm; vai mums ir jābaidās no Krievijas, un kāda loma ir Latvijas gaišajiem prātiem – “nra.lv” saruna ar pirmo atjaunotās Latvijas ārlietu ministru Jāni Jurkānu.
Kā nosaukt to, kas pašlaik notiek pasaulē - sākas ģeopolitiskas tektoniskas pārbīdes, vai tas ir vienkāršs ASV prezidenta Donalda Trampa publikai neierastu uzstādījumu periods?
Tramps, protams, ir savandījis ierasto pasaules kārtību, un mums būs jāmēģina paredzēt un saprast, kā pašiem pārkārtoties, lai iederētos jaunajos izkārtojumos. Tas nebūs vienkārši. Jaunais ir nezināmais, kas ienes satraukumu, bet tajā pašā laikā uz šo ir jāskatās kā jaunu iespēju laiku. Nav noticis nekas dramatisks - vienkārši viena epizode ir beigusies, sāksies cita. Politika tāpat kā viss cits attīstās. Dažs saka - no krīzes uz krīzi, es saku - no vienas epizodes uz nākamo. Esmu optimists, lietas nedramatizēju un ticu cilvēka veselajam saprātam.
Kur tagad ir pasaules spēka centri?
Spēka centri pamatā ir trīs - Vašingtona, Pekina un Maskava. Tad vēl ir Deli un Teherāna. Es klausos, ko saka ASV valsts sekretārs: ir beigusies vienpolārā pasaules kārtība. Tagad būs vairāki pasaules centri, un mums ar steigu ir attiecīgi jāpārkārto sava ārpolitika un iekšpolitika. Ar bažām skatos, ka pat valsts amatpersonas atļaujas apsaukāt Trampu. Patīk mums tas vai nē, bet viņš ir ASV prezidents, no kura šobrīd ir atkarīga mūsu drošība. Es nesaku, ka mums Tramps ir jāmīl, pat nesaku, ka mums viņš ir jāciena, mums vienkārši ir jāveido normālas partnerattiecības un jāsadarbojas ar Ameriku Latvijas drošības un labklājības dēļ. Šajā ziņā Latvijas mediji, meklēdami sensācijas un skaļus virsrakstus un tendenciozi lamājot Trampu, rada sabiedrībai liekas galvassāpes.
No Latvijas vadošajām amatpersonām joprojām neesmu sadzirdējis konkrētus formulējumus, kas šobrīd notiek, kāda būs Latvijas virzība, mūsu valsts kurss, kāda būs mūsu vieta jaunajā pasaulē un uz kurieni vispār ejam, uz ko mēs varam cerēt, pretendēt?
Vispirms, mēs ejam kopsolī ar Eiropas Savienības (ES) valstīm, ejam kopā ar NATO valstīm, un mums ir jāiedāvā šīm struktūrām savs redzējums par pārmaiņām. Nevis jāsūrojas par "grūto bērnību", jālamā krievi, bet jādod inteliģenti un konstruktīvi priekšlikumi. Dažkārt neesmu drošs, ka šajās struktūrās strādā Latvijas gaišākie prāti.
Mums ļoti rūpīgi vajadzēja klausīties un saprast, ko ASV valdības vīri teica Minhenes drošības konferencē, proti, ka mums nav jābaidās no Ķīnas vai Krievijas, bet gan no vājas demokrātijas pašu mājās. Vājas demokrātijas rada nestabilitāti un apdraud valsts drošību. Pamatuzdevums — veidot iekļaujošo demokrātiju.
ASV aizsardzības ministrs Pīts Hegsets runāja, ka ASV iet ārā no Eiropas. Eiropiešiem ir jāveido savas drošības struktūras, kas būs dārgi un sarežģīti. Tas, protams, satrauc Eiropas valstu līderu prātus. Mēs visu laiku esam dzīvojuši blakus bagātajam un spēcīgajam tēvocim Semam, un tagad mēs esam atstāti aukstumā un nedrošībā
Kā dzīvot tālāk, nupat Londonā sprieda Eiropas valstu vadītāji. Nebūs viegli un vienkārši vienoties valstīm ar tik atšķirīgiem viedokļiem par drošību Eiropā. Pavērojiet, cik procentus no kopprodukta valstis iemaksā NATO kasē. Mazā Latvija ir piektajā vietā. Itālijai sanāk knapi divi procenti. Kāpēc tā? Tāpēc, ka tā nedzīvo blakus Krievijai.
Kāda loma vecajā jaunajā Eiropā un pasaules kārtībā būs NATO? Kas notiks ar NATO kā organizāciju — tā transformēsies, izjuks vai pārtaps jaunā veidolā?
Es nedomāju, ka NATO izjuks, līdz laikam, kamēr kas nopietns netiks izveidots pašā Eiropas drošības struktūrā. Lai Eiropa varētu izveidot ko jaunu un vērā ņemamu, ir jāiegulda ļoti liela nauda. Mēs visu laiku esam dzīvojuši aiz ASV platās muguras.
Amerikai šobrīd ir savas problēmas. Tās galvenā ārpolitiskā interese ir Klusais okeāns, problēmas, kas nāk no Ķīnas un citām Klusā okeāna valstīm. Mums ir jāsaprot, ka mēs pakāpeniski kļūsim atkarīgi no tās drošības struktūras, kuru paši veidosim. Un tas ir ļoti labi.
Vai pašreizējā Eiropa ir spējīga vienoties par šādu drošības struktūru?
Sarunas Londonā parādīja, ka pasaules, Eiropas vadītāji dzīvo ilūzijās. Viņi katrs runā "savā valodā". Dažādām valstīm ir atšķirīga sapratne, kā izveidot jaunās Eiropas drošības institūcijas. Mani visvairāk pārsteidz tas, ka šie cilvēki runāja par iluzorām lietām, neklausoties jeb nerespektējot to, kas šodien valda Ukrainā.
Proti, runā par to, ka tad, kad būs noslēgts pamiers Ukrainā, viņi sūtīs savus karavīrus uzturēt mieru. Viņi nedzird vai nesaprot, ko saka Putins. Eiropas valstu karavīri Ukrainā nozīmē karu ar Krieviju.
Turklāt pamiers Ukrainā Krievijai neder. Viņiem vajag stabilu mieru. Kas to var nodrošināt, šodien nezina neviens.
Galvenais jau ir, vai šajā situācijā vispār ir iespējams par kaut ko vienoties ar Krieviju, ja ņemam vērā to, ka Krievija ir ļoti skaidri darījusi zināmus savus uzstādījumus — NATO atvilkt līdz 1997. gada robežām un pārņemt savā jurisdikcijā Ukrainu.
Bet ir tā, ka Krievija respektē tikai spēku. Ja Eiropa būs spējīga izveidot kaut ko spēcīgu, es domāju, ka būs citi Krievijas uzstādījumi. Eiropā ir trīsreiz vairāk iedzīvotāju nekā Krievijā. Nezinu, cik reizes Eiropa ir bagātāka par Krieviju. Krievijā pašlaik ir ļoti lielas ekonomiskas problēmas. Vēlreiz uzsveru — ja Eiropa uzbūvētu kaut ko spēcīgu, vērā ņemamu, Krievija runātu pavisam citu valodu.
Ja Eiropā izdosies izveidot savu armiju, tai vienmēr būs vajadzīgs ASV atbalsts.
Tas jau ir tas lielais jautājums, vai Eiropa spēs vienoties. Ungārijai, Slovākijai ir savas intereses. Spānija un Portugāle vispār uzskata, ka tās nekas militāri īpaši neapdraud.
Tā tas bija līdz šim, kad Amerika bija tas diriģents, kas noteica kārtību. Taču Spānija un Portugāle tāpat Itālija un Francija neiemaksāja divus procentus NATO budžetā. Tāpēc es pieņemu, ka, ja veidosies ļoti nopietni draudi Eiropas drošībai, Eiropa būs spējīga izveidot ko līdzīgu Eiropas Savienībai, tikai tā būs militarizēta struktūra. Es ticu, ka tas izdosies. Es ticu, ka šī būs vēsturiska epizode Eiropas vēsturē, kad Eiropa beidzot saliedēsies.
Lai izveidotu, jāspēj vienoties. Vai Eiropā ir tādi harismātiski līderi, uz kuriem varam likt cerības, kuri spēj iedvesmot, pārliecināt?
Pagaidām nav. Pagaidām valda sajukums. Nesen Vācijā notika vēlēšanas. Paredz, ka jaunais kanclers būs Mercs, kurš ir ļoti kareivīgi noskaņots vīrs. Francijā Makronam ir lielas problēmas. Vasarā Nacionālajā asamblejā Parīzē droši vien būs jaunas vēlēšanas. Vai Makrons "izdzīvos" līdz 2027. gadam, kad ir paredzētas jaunas prezidenta vēlēšanas? Es nezinu.
Un jums ir taisnība, ka sarežģītas ir Ungārija un Slovākija, arī Itālija. Klausījos, ko runāja Itālijas premjere. Tad, kad citas lielās valstis runāja par to, ka Ukrainā vajadzētu izvietot “boots no the ground”, Meloni kundze bija izbrīnīta: kāpēc? Eiropai vēl ilgi būs jāmācās dzīvot bez ASV drošības lietussarga.
Tas jau ir tas, kas biedē, un caur to ir grūti vienoties, saprast kopējos mērķus. Kopējā aizsardzība — tā ir liela nauda solidāri no katras valsts budžeta.
Un tad ir vēl viena lieta — kāds būs kara iznākums Ukrainā. Vai tiks noslēgts pamiers, vai iestāsies ilgstošs miers, un kas notiks ar Ukrainu? Vai Tramps spēs vienoties ar Putinu? Vai Tramps spēs nodrošināt pamieru, kas būs darboties spējīgs? To visu rādīs tuvākie mēneši.
Domāju, ka Tramps ir atvēzējies ne pa jokam sakārtot Ukrainas jautājumu. Viņam ļoti svarīgi ir parādīt savai sabiedrībai, ka viņš ir prezidents, kas pilda savus solījumus. Viņš solīja, ka sakārtos attiecības ar Krieviju un pārtrauks karu Ukrainā. Tas bija viņa solījums, un nu viņš tagad mēģina to īstenot. Viņš piedāvāja ukraiņiem parakstīt līgumu par derīgajiem izrakteņiem, bet Ukraina atteicās parakstīt. Kāpēc Zelenskis atteicās? Viņš atbrauca, bet atteicās to parakstīt, jo Zelenskim šobrīd pamiers neder. Savukārt Tramps uzskata, ka, parakstot šo līgumu, tas nozīmētu, ka Amerikas lielās firmas Ukrainā ieguldītu lielu naudu, tehniku un tehnoloģijas. Šī Amerikas lielo kompāniju klātbūtne Ukrainā būtu viens liels drošības garants Ukrainai. Krievija neuzdrīkstēsies bombardēt jeb turpināt karot ar Ukrainu, jo tur būtu nopietna amerikāņu klātbūtne. Krievi sapratīs, ja gadījumā kas, tad Amerika nāks palīdzēt savējiem un aizstāvēt savus ieguldījumus.
Bet Zelenskim tas ir par maz, viņš prasa vēl kaut ko vairāk — drošības garantijas. Bet kaut ko vairāk Amerika šobrīd negrib dot, un Amerika šobrīd nemaz nesaprot, kāpēc viņš negrib šo līgumu parakstīt. Es domāju, ka viņš neparaksta tāpēc, ka viņam pamiers šobrīd nav izdevīgs.
Ja ir pamiers, tas nozīmē, ka nākamajā dienā mainās vietējā likumdošana, iestājas citi likumi, un tad Ukraina iet uz vēlēšanām. Zelenskim nevajag vēlēšanas, viņam vajag turpināt karu. Tas skan diezgan paradoksāli, bet tā es lasu šo situāciju. Citādi es nevaru izvērtēt visu to, kas notika Vašingtonā. Tuvākajā laikā mēs sapratīsim, kāpēc Zelenskis grib turpināt karu. Viņš nedzird, ko saka ASV valsts sekretārs Marks Rubio — Ukraina nevar uzvarēt karā ar Krieviju
Tas nozīmē arī diezgan bēdīgu scenāriju mums, Baltijai?
Es domāju, ka Baltijai karš nedraud. Man nepatīk, ka Latvijas sabiedrības apziņa tiek nemitīgi militarizēta. Latvieši var dzīvot mierā, drošībā un saticībā, jo Krievija šobrīd nav spējīga karot ar NATO. Latvija ir NATO valsts, tāpēc, ņemot vērā visu to, kas notiek Krievijā, ka Krievija nespēj no Kurskas reģiona izdzīt ukraiņus, un zinot par to vēl mazliet vairāk, nekā par to raksta avīzēs, Krievijai nevajag problēmu. Krievija grib pārtraukt šo karu, Krievija grib, lai ir pamiers, protams, ar viņas noteikumiem. Krievijai ir vajadzīga atelpa pat vairāk, nekā tā ir vajadzīga Zelenskim.
Tad jau tā ir visu mūsu kopīgā cerība?
Es domāju, ka tā ir realitāte. Tā ir realitāte, un es nezinu, kāpēc mēs visu laiku tiražējam bailes. Mums kaut kā tā patīk dramatizēt lietas. Vienkārši ir jālasa politiskās zīmes, kas valda pasaulē.
Latvija maksā gandrīz četrus procentus NATO budžetā un ir viena no vadošajiem donoriem. Mēs esam pierādījuši, ka esam nopietns sabiedrotais, nopietna dalībvalsts. Es saprotu, kāpēc daudzi latvieši joprojām demonizē Krieviju un Putinu. Es saprotu cilvēku vēsturiskās atmiņas. Bet šodien nav 1939. vai 1940. gads.
Šodien ir 2025. gads, un daudzām pasaules valstīm šobrīd ir kodolieroči. Tas ir tas garants, kas pasaules valstis attur no lieliem kariem. Neviens negrib mirt, kā šodien ukraiņi, aizstāvot savu valsti.
Es atkārtojos, bet mūsu galvenais sabiedrotais arvien vairāk dažādos forumos mudina stiprināt valstīs iekļaujošo demokrātiju. Vai jūs dzirdējāt Džefriju Saksu, kas ir viens no vadošajiem pasaules ekonomistiem, kas Ukrainai 1992. gadā palīdzēja izveidot savu valūtu? Viņš no Eiropas Parlamenta tribīnes aicināja un pamācīja Baltijas valstis atbrīvoties no rusofobijas. Un viņš nav vienīgais, kas par to runā. Tie nav mani izdomājumi. Tie ir fakti.
Es par to runāju visu laiku, kamēr biju politikā. Es joprojām esmu pārliecināts, ka Latvijā nebūs labklājības, kamēr lielai daļai iedzīvotāju Latvija ir kā pamāte. Pie tā ir vainīga rusofobija. Saliedētai sabiedrībai ir lielāks drošības garants.
Rusofobiju raisīja Krievijas iebrukums Krimā un otrais pilnā mēroga iebrukums Ukrainā. Nenoliedzami, bet pēc šādiem notikumiem tā mēdz būt.
To es saprotu, bet iedomāsimies, ka Trampam izdodas panākt kara pārtraukšanu Ukrainā, noņemt sankcijas no krieviem, un tad mūsu uzņēmēji atkal varēs taisīt biznesu ar krieviem. Kā jutīsies tā paaudze, kas izauga bez krievu valodas? Kam atkal būs īpašas privilēģijas? Tiem, kas runā krievu valodā!
Jau tagad ASV runā, ka vajag atjaunot "Nord Stream 2" gāzes vadu.
Šobrīd ļoti rūpīgi ir jāstrādā mūsu valsts diplomātiem. Tagad Latvijā ļoti daudzi prāto, kāpēc mūs neuzaicināja uz Londonu un ko Tramps domāja, sakot, ka “Baltijas valstis ir atsevišķs stāsts”.
Ja es būtu ārlietu ministrs, es uzreiz sūtītu vēstnieku uz valsts departamentu Vašingtonā noskaidrot, ko nozīmē Trampa replika. Londonā, Parīzē, Berlīnē mūsu vēstniekiem jāprasa, kāpēc mūs neuzaicināja uz Eiropas valstu tikšanos Londonā, nevis dzīvot kaut kādos minējumos. Sabiedrībai ir jādod ļoti precīza informācija. Tāds ir diplomātijas uzdevums. Kur ir šie vērtējumi? Kur ir mūsu Ārlietu ministrijas skaidrojums?
Latvijā ir šo valstu vēstniecības. Ārlietu ministre izsauc vēstniekus un lūdz paskaidrojumus, kāpēc mēs neesam uzaicināti. Sabiedrībai tas būtu jāzina.
Tad jau jums pašam jāatgriežas atpakaļ ārlietu ministra amatā?
Tiklīdz Latvijā kļūs "siltāks", es atgriezīšos. Zināt, ko es intervijas sākumā nepateicu? Es gribēju apsveikt mūsu puišus, kuri dabūja "Oskara" balvas. Ir laba sajūta just lepnumu par savu valsti. Daudzi mani golfa partneri sāk vairāk interesēties par Latviju. Es stāstu, ka Latvija ir zeme, kur dzimst ģeniāli cilvēki. Un tā tas ir bijis jau gadsimtiem. Ir mums Rotko, Barišņikovs, Jānis Lūsis, Porziņģis, Ozoliņš, Balderis, Galante un daudzi citi pasaulē slaveni cilvēki.
Iedomājieties, kā Latvijas vārdu pasaulē tagad ienes šie puiši ar kaķīti un "Straumi"? Viņi bija atbraukuši šeit uz Spāniju un taisīja kaķīša prototipu no mana kaķīša. Viņš ir izliets Flow, tieši tāds, kāds filmā, un es viņu tagad saukšu par Straumi. Bet es vēlreiz gribu apsveikt latviešus ar šo izcilo panākumu. Viņi ir paveikuši vairāk nekā viss mūsu ārlietu dienests kopā. Es nezinu, kādus apbalvojumus šiem cilvēkiem dos Latvijas valdība, bet viņi ir pelnījuši vislielākos valsts apbalvojumus.
Klausoties jūsu sacītajā, es saprotu, ka jūs ļoti rūpīgi sekojat notiekošajam pasaules politikā, tekstiem, paziņojumiem, procesiem.
Man patīk politiskais šahs. Zināt, kā ir? Tagad Zelenskis brauca uz Vašingtonu, un es sapratu, ka tur nekas nesanāks. Man ir argumenti, es tos salieku kopā un jūtos gandarīts, ja mana analīze ir pareiza. Mani nopietni satrauca šīs tikšanās iznākums. Ir interesantāk dzīvot, ja saproti, kas notiek pasaulē un kāpēc tas nenotiek. Kāpēc Tramps izveidoja slazdu Zelenskim un Zelenskis iekrita tajā slazdā? Interesanti, vai ne? Šīs ir interesantas lietas, un, protams, interesantas un dramatiskas tās ir Ukrainai. Diplomātija, kā tu noasiņo!
Visa tā ņemšanās pa pasaules notikumiem rada manī pārliecību, ka Latvijai kara briesmas nedraud.
Latvieši, esiet mierīgi! Krievi nenāk un nenāks vēl ilgi un dikti! Mums pašiem savu pietiek.
Vai varat pastāstīt dažus vārdus par sevi? Ko jūs darāt? Mūsu lasītāji jūs atceras, interesējas, kā jums klājas.
Ko es te daru? Lasu grāmatu “Māksla nedarīt neko”. Būtībā es uzskatu, ka esmu pelnītā ilgstošā atvaļinājumā. Es baudu Spānijas klimatu, dabu un sevišķi okeānu. Kad atbrauc Linda, mēs apbraukājam labus restorānus un baudām garšīgos spāņu ēdienus. Man sevišķi garšo buļļu astes.
Ieraudzīsim jūs atgriežamies Latvijas politikā?
(Smejas.) Tā pareizā atbilde būtu: nu protams. Es ticu, ka Latvijā drīz izveidosies saskanīga gaisotne.
Katras partijas likteni lielā mērā nosaka līderi un personības.
Nav jau obligāti jābūt partijā, lai sludinātu saskaņu. Ir visādi citādi instrumenti un paņēmieni. Bet es tiešām ļoti ceru, ka Latvijā veidosies saskanīga gaisotne. Pagaidām daudziem latviešiem nepatīk tas, ko es tagad stāstu. Tad, kad tautai neiet viegli, cilvēki meklē vainīgos. Starp savējiem meklēt vainīgos ir neērti. Krievs ir ļoti ērts vainīgais. Nedod dievs, ka par vainīgu viņš arī kļūs. Vismazāk mēs šobrīd vēlamies satricinājumus Krievijas iekšpolitikā, jo no tiem pirmie cietīsim mēs. Tā teikt — esi uzmanīgs, ko vēlies...
Latvijas inteliģencei ir pienācis laiks nākt ārā no pagrīdes un sākt inteliģenti runāt un veidot iekļaujošu demokrātiju Latvijā. Iekļaušanās ārpolitiskās struktūrās mums ir bijusi veiksmīga. Tagad jāveic rūpīgs mājas darbs. Radoši cilvēki veidoja Tautas frontes gaisotni valstī un bruģēja ceļu uz neatkarību 90. gados. Ar trim procentiem NATO budžetā var sanākt par maz.
Kurus inteliģences pārstāvjus jūs saredzat, kuri spētu iedvesmot?
Kaut vai šie "Straumes" zēni. Tas pierāda, ka tautā ir potenciāls. Tad, kad jaunā paaudze jutīs, ka ir pieprasījums pēc jaunas politikas, viņi sāks veidot laikmetīgu Latviju. Kad tas notiks ? Tad, kad “krievi nāk” un “latvieti, nepadodies” vairs nederēs kā politiskie saukļi.
