Latvijā pazīstamais bārmenis Andris Reizenbergs ar savu ierakstu "Facebook" radījis lielu rezonansi interneta lietotāju vidū.
"Ozolnieku veikalā ievēroju vīrieti ar kustības traucējumiem, kurš uz veikalu ir atminies ar riteni. Viņam mugurā ir drēbes, kas izskatās ne tās pašas tīrākās. Domāju, ka no darba un tagad iet iepirkties. Man viņu paliek žēl un tāpēc ar interesi sekoju viņam veikalā, jo vēlos pie kases aiziet tad, kad viņš aizies ar precēm, ko vēlas iegādāties, jo cilvēcīgi man viņš ir žēl un vēlos samaksāt par viņa precēm. Skatos, ka viņam rokās ir paciņa ar uzkodu salmiņiem, tie, kas ir kartona kastē, atceros, ka bērnībā šī bija delikatese. Vēroju tālāk. Viņš ir piegājis pie rotaļu plaukta, nodomāju, ka vēlas kādu mantu iegādāties, lai dotos tālāk uz mājām vai ciemos un kādu apsveikt, viņš tā zemu ir pieliecies, skatās uz tām mantiņām, kur ir dažādi auto, klucīši un viss kas cits...tad viņš pieliecas ar grūtībām atpakaļ un aiziet prom, es nodomāju, ka noteikti tas ir viņam par dārgu, jo parasti pārtikas veikalos tās mantas nu nav tās lētākās.
Viņš aiziet līdz kasei, es tieši aiz viņa, es jautāju vai viņš nevēlējās kādu mantu nopirkt, ka es to viņam nopirkšu un ja vēl ko vēlas tad arī, lai tikai droši izvēlas kas ir vajadzīgs, varbūt kādu sulu, maizi, desu, cepumu, jebko. Viņš saka paldies, bet būs labi.
Par to esmu mazliet pārsteigts, jo domāju, ka neatteiksies. Es samaksāju par savām precēm, viņš par savējām. Uzsākām sarunu pie kases, bet viņš saka, lai izejam ārā tad parunāsimies. Sākām runāt. Iepazīstamies. Ziemā esot tīrījis sniegu, cēlis smagu sniega lāpstu un viss...sācis nejust savu ķermeni...muguras trauma. Martā veicis operāciju, dakteris esot teicis, ka ir izdarījis visu ko vien varējis, labāk neko vairs nevarot izdarīt. Es saku vai tiešām neko nevar darīt? Viņš saka, ka nē, neesot pat kustējies, tagad vismaz kaut kā. Apbrīnoju viņa pozitīvismu! Man patieši viņu ir žēl, saku, ka patiesi vēlos viņam palīdzēt varbūt ar kādu naudiņu, bet viņš saka, ka ir labi, esot labi cilvēki, kas palīdz, pie mammas aiziet no rītiem atzīmēties kā viņš pats saka, paēst brokastis.
Tagad piestrādā par kurinātāju cik vien var, jo daudz nevar pakustēties un kurināšanas darbi arī nav visu laiku. Dzīvo pie drauga, kurš ir piešķīris vietu savā mājas teritorijā savā piebūvē, esot silti, un mazliet lepni pasaka, ka ir pat plazmas televizors. Nesūdzas.Tagad lūdzu klausāties uzmanīgi!
Viņš no marta mēneša kārto grupas invaliditāti, no marta mēneša un nu jau pagājis ir pusgads!!!! Es saku kā? Nu kā tas ir iespējams, ka cilvēks, kurš ir invalīds no marta ir jāgaida pusgads, lai saņemtu invaliditāti? Kurš nodrošinās viņu ar iztiku? Kurš? Pusgadu cilvēks ir bez iztikas līdzekļiem un jebkāda pabalsta!
Viņa stāsts vēl nav beidzies, skatīsimies cik ilgi būs vajadzīgs laiks, lai viņš saņemtu invalīdiem pensiju un vēl nezinām kāda tā būs! Es goda vārds biju šokā par to! Kad beidzot visa šī birokrātija Latvijā mainīsies, kad beidzot cilvēkam, kurš ir ar invaliditāti nebūs jābrauc un jāpierāda, ka viņam nav roka vai kāja izaugusi? Kad!? Atsveicinājāmies. Viņš teica, ka bieži ir pie viena vai pie otra veikala, ka sēž uz soliņa, jo cita īsti vairs nav ko darīt. Kādreiz esot strādājis, betonējis, pagastā saimniecībā strādājis, cēlis stadionu, smagus darbus darījis. Mēs sarunājām, ka ka vēl satiksimies, kaut vai uz minūti! Palīdzam saviem līdzcilvēkiem, ne vienmēr nauda ir vajadzīga, brīžiem parunāties un uzklausīt līdzcilvēkus ir svarīgāk par jebko," secina A. Reizenbergs.
Ar ierakstu dalījušies vairāki simti cilvēku un komentāros lasāms - šāda vīreša stāsts nav rets izņēmums, viņa stāsts atklāj skarobo realitāti Latvijā, ar kuru ikdienu saskarās daudzi.
