Kopš Latvijas izlase regulāri spēlē Eiropas čempionātu finālturnīros, panākumu lādē sagūlušas daudzas, vērtīgas un ļoti skaistas uzvaras.
. Nav šaubu, ka arī šajā čempionātā latvietes izcīnīs uzvaras un noteikti tās būs gan vērtīgas, gan skaistas, taču šoreiz par senāku un ne tik senu pagātni: jūsu uzmanībai – sešas skaistākās un arī vērtīgākās
uzvaras "Sporta Avīzes" vērtējumā.
1. 04.10.2007 pret Franciju 66:62
Pavisam svaiga, skaista un noteikti pati vērtīgākā Latvijas izlases uzvara oficiālajās spēlēs. Līdz pat 2007. gada rudenim ar francūzietēm bija spēlēts vairākkārt un iepriekšējo maču vēsture latvietēm jau bija iedzinusi mazvērtības kompleksu jeb sajūtu, ka Francija ir komanda, ko nav lemts uzvarēt. Pirmais akmens šo kompleksu pamatā ielikts jau 1997. gadā, kad EČ pirmajā kvalifikācijas kārtā saņēmām pamatīgu auksto dušu (52:80). Pieklājīgāks zaudējums bija 1999. gada finālturnīrā (56:63). Arī 2005. gada EČ finālturnīrā 50:67 izskatās pieklājīgs, taču plikais rezultāts neizsaka neko. Pati spēle ne brīdi neradīja iespaidu, ka ir iespēja pacīnīties par uzvaru. Līdzīgs drebelīgs fons bija arī pirms 2007. gada EČ finālturnīra, taču apstākļu sakritība – Francijai viens no sliktākajiem čempionātiem, bet latvietes tikai gāja uz augšu, tika izmantots maksimāli. Arī spēles vērtība bija divkārša – uzvarētājas turpināja cīņu par medaļām, kā arī ieguva tiesības spēlēt olimpiskajā kvalifikācijā. Pilno lozi izvilka latvietes. Un nevis nejauši, bet pelnīti un skaisti!
2. 15.05.1998 pret Spāniju 76:69
Tāpat kā šodien, arī deviņdesmitajos gados spānietes bija vienas no dāmu basketbola modes noteicējām Eiropā. Otrajā 1999. gada EČ kvalifikācijas kārtā jau bija piedzīvoti divi zaudējumi, un nokļūšana uz finālturnīra būtībā bija kļuvusi nereāla, jo atlikušajos trijos mačos bija vajadzīgas tikai uzvaras. Spānija – 1997. gada Eiropas piektā komanda un 1993. gada Eiropas čempionvienība. Kas bija latvietes uz šā fona? Kārtējā komanda, kura spānietēm bija jāuzvar bez stresa. "Bez stresa" spānietes nospēlēja pirmo puslaiku, tajā uzvarot ar 42:28. "Spēles pārtraukumā spēlētājām teicu, ka viss praktiski ir zaudēts un lai otro puslaiku spēlē tā, kā viņas to prot... Pēc graujošā pirmā puslaika ievēroju, ka viena otra spāniete pa laukumu pastaigājas kā karaliene. Bija jūtams, ka viņas domās jau svin uzvaru..." Šāds pēc pirmā puslaika bija fons tālaika izlases galvenā trenera Aivara Vīnberga skatījumā. Trīs minūtes pirms mača beigām tas pats Vīnbergs: "Man kājas kļuva stīvas, kad trīs minūtes pirms mača beigām garā spāņu "miesa" Feragi (190 cm) iemeta trijnieku un izlīdzināja rezultātu." Latvijai šī uzvara pavēra ceļu uz pirmo finālturnīru, bet spānietes pamazām varēja sākt no tā atvadīties.
3. 13.08.2008 pret Brazīliju 79:78
Olimpiskā debija, jauna vide, jauna basketbola virtuve ar pavisiem citiem katliņiem, kuros salieta pilnīgi atšķirīga zupa. Eiropas ceturtā spēcīgākā komanda bija nonākusi pavisam citā vidē, kurā nokļūstot apreibst ne tikai galva, bet arī citkārt loģiski domājošs prāts. No izlases Pekinā tika gaidīts nedaudz vairāk kā tikai viena uzvara. Divas vismaz, varbūt pat trīs... Eh, kā bija, bija, un šodien atliek šo olimpiādi norakstīt nākotnes vārdā, lai gan vārds "norakstīt" nav jāsaprot tā klasiskajā izteiksmē. Ar skaidru un loģisku prātu bija neprāts no debitantēm prasīt uzreiz visu un jau šodien. Viena uzvara tika izcīnīta, un tā pati bija emociju pārpilna un cerību rosinoša, ka ceturtdaļfināls pat šādā sabiedrībā nav nekas neaizsniedzams. Uzvara tika izrauta pēc tāda paša scenārija, ar kādu pirms astoņiem gadiem izcīnīta pret Dienvidslāviju – ar metienu pēdējās sekundēs! Šoreiz laimīgais caurgājiens izdevās Anetei Jēkabsonei. Mēs uzvarējām Brazīliju – dienvidamerikānietēm tika aizlikta priekšā kāja ceļā uz ceturtdaļfinālu, un kopējā rangā viņas palika aiz mums.
4. 25.09.2004 pret Ukrainu 97:85
Trakoti sarežģīts bija 2005. gada čempionāta kvalifikācijas turnīrs. Latvija jau bija izcīnījusi četras uzvaras, un citā situācijā pilnīgi droši varētu likties uz auss un nedomāt par to, kas notiek citos laukumos. Lai tiktu pie šīs ceturtās uzvaras, izbraukumā bija jāuzvar Ukraina. Pēc trīs ceturtdaļām latvietes zaudēja ar 13 punktu starpību. Ukrainietēm neko vairs nevajadzēja, tāpēc viņas varēja spēlēt brīvi un atraisīti, bet latvietēm kājas un rokas sasaistīja "obligāti jāuzvar". Tikai pēdējās desmit minūtēs tika sarīkota kārtīga uguņošana: 35:10 ceturtdaļā un visā spēlē pat pārliecinoša uzvara! Bet ar to vēl nekas nebija beidzies. Vēl bija jāgaida ziņas no Šibenikas, kur spēlēja Horvātija un Slovākija. Sazvērestību teoriju cienītājiem scenārijs jau bija gatavs: horvātietes tāpat nekur netika, un gan jau slovākietes pratīs sarunāt tik ļoti vajadzīgo it kā formālo uzvaru. Nekā nebija – šajā līmenī līdzīgas rebes netiek taisītas! Horvātija uzvarēja ar 95:76, atļaujot pirmo vietu grupā ieņemt latvietēm.
5. 21.11.2001 pret Dienvidslāviju 71:69
Tālejošas sekas šai uzvarai nesekoja – tā bija 2003. gada EČ kvalifikācijas pirmās kārtas spēle, un fons tai bija pavisam bāls. Tas bija gads, kad TTT pirmo reizi mēģināja atgriezties Eiropas apritē, un, cik ātri atgriezās, tikpat ātri arī pazuda. Togad TTT sastāvā bija teju vai puse izlases spēlētāju... Tad vēl divos pārbaudes mačos tika zaudēts somietēm... Savukārt Dienvidslāvija tobrīd skaitījās piektā spēcīgākā Eiropā, un pat allaž optimistiskais Aivars Vīnbergs nedēļu pirms šīs spēles domājis, kā lai nepaliek lielā kaunā. Jau pirmajās minūtēs Vīnbergs varēja sākt kaunēties par paša izteiktajiem vārdiem – kā latvietes no pirmās minūtes nonāca vadībā, tā arī pabeidza šo spēli. Tomēr ar pamatīgu devu nervu zāļu, jo – būtu bijusi mazliet nedrošāka roka Ingai Kvasņikai, par šo uzvaru kā par skaistu nemaz nerunātu. 2,6 sekundes pirms pamatlaika beigām uz soda laukuma ūsiņām Kvasņika pārsteidza gan sevi, gan dienvidslāvietes: precīzs pustālais, un cikls iesākts ar uzvaru!
6. 17.05.1998 pret Itāliju 58:50
Tā nu sanācis, ka šajā "topā" iekļuvušas divas spēles no viena turnīra. Mači, kas spēlēti tikai ar dažu dienu intervālu, jeb trijās dienās divreiz tika pārspētas komandas, kuras tajā laikā bija vienas no spēcīgākajām Eiropā. Itālietes tobrīd bija pavisam svaigas Eiropas vicečempiones; 1995. gadā izcīnīts sudrabs. Tāpat itālietes regulāri spēlēja EČ finālturnīros... Likme šai spēlei bija ļoti augsta: tikai uzvara latvietēm deva iespēju debitēt finālturnīrā. Uzdevumu atviegloja tieši itālietes, kurām šajā spēlē vairs nevajadzēja neko – finālturnīrs jau bija nopelnīts. Būtībā šī spēle kā tāda bija ikdienišķa, bez jebkādiem scenārija līkločiem. Toties beigas bija pavisam elegantas – jau uzvarētājas godā esot, Anete Brice kaut kur laukuma centrā pārķēra bumbu un, apstājusies pie trīspunktu metienu līnijas, eleganti pielika punktu šai spēlei un šim turnīram. Finālturnīrs bija mūsējais! Citkārt runīgais Vīnbergs tūlīt pēc spēles tā arī nespēja pateikt ne vārda.