Porziņģis: Bijuši brīži, kad ģimene man nedaudz uzšāva pa ausīm
Tagad Kristaps Porziņģis ir teju kulta figūra ne tikai Latvijā, bet arī Ņujorkā, taču 2015. gada aprīlī, kad pie liepājnieka viesojās "Sporta Avīze" viņa tā brīža darbavietā Seviljā – tas vēl bija tikai talantīgs padsmitnieks ar lieliem sapņiem. Gaidot Kristapa debiju Latvijas izlasē, portāls piedāvā fragmentus no intervijas ar latviešu basketbola talantu.
Pirmo reizi Kristapu "Sporta Avīzes" komanda intervēja, kad tobrīd 17 gadus vecais Latvijā nevienam praktiski nezināmais liepājnieks Seviljas komandas rindās bija aizvadījis savas pirmās minūtes respektablajā Spānijas ACB līgā. Telefona numuru piespēlēja viņa brālis Jānis, tad pats vēl profesionāls basketbolists. “Pagaidām nav spēlētājs un vēl kādu laiku nebūs, bet potenicāls ir milzīgs. Dienās viņš būs riktīgs kniebējs!” toreiz paredzēja Jānis. Tagad viņš ir jaunākā brāļa menedžeris. Un nākammēnes Ņujorkā Kristaps kļūs par NBA draftā visaugstāk jebkad izraudzīto latvieti.
Porziņģis pavisam noteikti atbilst apzīmējumam - augumā garāks. 15 gados atbraucis uz Spāniju ar diviem metriem, viņš pa šo laiku pielicis klāt vēl 16 centimetrus, un turpinot augt. Pašam bail nepaliek? “Redzēs, redzēs. Ārsts teica, ka līdz 2.27 varot izaugt,” nopietnu sejas izteiksmi nosaka Kristaps, taču jau nākamajā mirklī ar smiekliņu kliedē šo vieglo šoku: “Nu, nē jau nē, es ākstos!” Kājas izmērs ielas apaviem 49,5, basketbola botām - par izmēru lielāks. Svars - 103-104 kilogrami. Ieraugot uz ielas šādu milzi, ļaudis atskatās. Citi nāk klāt - parunāties, nofotografēties
“Labās dienās - 105. Uz ko plānoju iet? Jāskatās, kā jutīšos ar 110, varbūt 115 kilogramiem. Šobrīd man svars nāk klāt arī dabīgi, bez īpašas piepūles - vienkārši kārtīgi ēdot un atpūšoties. Apetīte laba. Kad mamma gatavo, ēdu vienkārši kā monstrs!”
Vladislavs Proškins/F64 Photo Agency
NBA. Ko Kristapam nozīmē šis burtu salikums? “Man tas ir sapnis. Atceros, vēl biju pavisam mazs, ar brāļiem spēlējām basīti, kaut ko runājām un ākstījāmies - par to, ka es varētu spēlēt NBA. Toreiz tas visiem bija joks. Taču, soli pa solim, šobrīd esmu nonācis tik tālu, ka tas kļuvis pavisam reāli. Tagad tas no puikas sapņa pārvērties par kaut ko, uz ko strādāju un kam apzināti koncentrējos. Ja vēlos spēlēt kopā ar pasaules labākajiem un būt tajā līmenī, tas šķiet pavisam loģiski. Vienmēr esmu mēģinājis iet uz priekšu pa soļiem.
Tiesa, līdzīgi kā daudziem citiem, arī Kristapam ne vienmēr viss izdevies. Bijis posms, kad ģimenei nācies viņam nedaudz uzšaut pa ausīm, un nolikt atpakaļ uz pareizajām sliedēm. “Kad vēl biju junioros, brīžiem bišķi tā kā plūdu, sak - nu, labi, treniņš, aiziet jau varu, bet... Tajā laikā man bija uzradušies divi čomiņi, kopā šādus tādus sūdus sastrādājām... Ja tagad varētu tajā laikā atgriezties, noteikti vairāk koncentrētos. Tā pat nav kļūda, vairāk vienkārši situācija, ko tagad varu sev mazliet pārmest. Man apkārt bija pareizie cilvēki, kas gādāja, lai šis posms neievilktos.”
Pilnu interviju lasiet portālā "Sporta Avīze"