Šā brīža aktualitāte latvju deju klubu zālēs ir grupa «Bermudu divstūris», kas, viņu vārdiem runājot, «norāva jumtu» jau ar savu pirmo hitu «Labi». Nupat viņiem nācis klajā albums «Ballējam neguļam», un »VZ« sarunas partneri ir brālēni Biceps un Triceps, grupas līderi. Abi ir ļoti nopietni puiši, kuri vēlas dibināt partiju un līdzīgi kā Artuss Kaimiņš tikt Saeimā, abi runā diezgan īpatnējā un retā valodā, kuras savdabīgo piesitienu »VZ« centās saglabāt arī rakstībā.
– Esat tādi skarbie džeki – kurā fitnesa zālē «kačājaties»?
B., T.: – Kačājamies zālē, kur ir daudz stieņi, dzelži. Bet es viņus nereklamēšu, jo abonements ir dārgs, bet viņi man to par brīvu nedod. Bet uz zāli piestaigājam, tā ir gan – rajonā nedrīkst atslābt, jābūt iespringušam visu laiku.
– Jums ir diezgan dīvaina izloksne. Krievu, latgaliešu?
T., B.: – Tā ir Bermudu divstūra subrajona valoda – tā nāk no dzīlēm. Būtībā mēs varam teikt, ka mēs esam saknes. Mēs gribam tajās saknēs turēties, negribam tīrā valodā runāt.
– Ozols kādreiz apdziedāja Pārdaugavu. Par kuru rajonu ir runa jūsu dziesmā «Rajončiks»?
T., B.: – Par Bermudu divstūra subrajonu, tas ir Liepājā. Patiesībā mēs gribam, lai visi cilvēki respektē to vietu, no kurienes viņi ir nākuši, tāpēc – ir jātur rajons, ir jāmīl savs rajons, jāmīl un jākopj. Jākopj ar grābekli. Nezāles ir jārauj ārā.
– Jau minētajā dziesmā ir teksts, kurā uzsvērts, ka iespējamība redzēt Reinika meiteni ir tuvu nullei. Esat pārliecināti?
B.: – Mēs esam reālisti, neesam nekad redzējuši, značit nav! Mēs nekad nemelojam. Saka jau, ka «nekad nesaki nekad», bet parasti tomēr sanāk, ka nekad. Kādas nu tās alegorijas vai paralēles savelkas mūsu prātos, tā mums šaujas ārā.
T.: – Nevēlos par šo tēmu runāt.
– Albums saucas «Ballējam neguļam». Kā pašiem ar to ballēšanos? Līdz rītam izturat?
T.: – Ui, ne tikai līdz rītam, tur dažkārt aiziet pat trīs dienas, tikai tad nāk sagurums. Vismaz divas dienas nedēļā noteikti ballējam. Kā saka mūsu dejotājs Snikers: ballīte ir bijusi laba, ja pa griestiem ir pielipušas meiteņu biksītes. Jā, starp citu, mums vēl ir bundzinieks Vicītis, dejotāji Saldais Lī un Snikers, tā ka ballītēs vienmēr notiek baigā raušana.
B.: – Ja paskatīsies mūsu video dziesmai «Ballējam neguļam», tev būs skaidrs, ka ballēt mākam, ka mēs esam profesionāļi savā lietā un ka mēs kurinām tautu tā, ka viņi paši vairs nesaprot, kur ir ieradušies. Es tikko lasīju «YouTube» komentārus pie mūsu jaunā singla «Ballējam neguļam» – es visus komentārus lasu un dzēšu ārā tos, kuri nav labi –, ka mēs jau laižam amerikāņu līmenī. Es gan nesapratu, vai tas ir labi vai slikti, bet paldies jebkurā gadījumā, šo es neizdzēsu.
– Vai tiešām pēc «čiki-briki» tiekat cauri tikai ar «paldies»? Ne kafijas gultā, ne citu ekstru? Nu, tā vismaz pausts dziesmā «Paldies».
T., B.: – Saproti, mēs jau to iesakām mūsu draugiem, klausītājiem. Viņi klausās, viņi dzird, viņi redz, viņi vēro. Mēs esam sociāli atbildīgi, mēs rūpējamies arī par kultūru mūsu valstī. Ir jābūt pieklājīgiem! Pēc katra pakalpojuma, piemēram, ja tev iedod kafiju, tu taču saki paldies! Un tieši tāpat vajag arī pēc «čiki-briki»! Es nezinu, kāpēc šī lieta ir noniecināta, kāpēc pēc tās mēs nesakām [paldies]. «Paldies» ir ļoti labs vārds, un šajā situācijā tas arī ir vietā.
– Jums katru dienu esot cita meitene, bet kādai Tatjanai atvēlēts gods būt divās dziesmās, lai gan viņai jūsu kalendārā iedalīta nepateicīgā ceturtdiena. Kas ir šī Tatjana?
T., B.: – Tatjana ir mūsu sirdsdāma, no sirds rajoniem. Viņa ir mūsu zelts, mēs par viņu dziedam. Bija vajadzīga sieviete, mēs atradām sievieti. Nav tur nekā īpaša apakšā, bet Tatjana ir Tatjana. Ja klapē sirdi, tad klapē, ko tur var padarīt!
– Dziesmā «Boja» ir teksts «tu uz mana banāna/izskaties filigrāna». Vai varat šo frāzi paskaidrot sīkāk?
T.: – Tu klipu redzēji? Neredzēji, vot, vajag paskatīties! Tur tāds milzīgs, piepūšams banāns, un meitene ar to banānu peld jūrā. Un viņa izskatās uz tā banāna filigrāna – te arī viss pateikts!
B.: – Katrs jau to uztver savas samaitātības robežās. Es tur redzu tikai piepūšamu banānu, kur meitene smuki peldas. Tā atrakcija arī tā saucas «Banāns» – tur viņa banānu piesien aiz ūdensmotocikla un mizā pa jūru.
– Nu, tad jau droši vien jums ir izskaidrojums arī dziesmā «Rauj jumtu» dzirdamajai frāzei «pilns dupsis gurķu sēklām – rauj jumtu»?
T.: – Redzi, šeit gan ir divdomība! Bet gluži kāda tā ir, to gan es tev nemāku paskaidrot.
B.: – Es varu pastāstīt, es atceros, kā es to stročku iebombīju. Liepājas apkaimē ir tāds teiciens, es tūlīt mēģināšu tā oriģinālu atcerēties... Paga, kā bija... «Pilna d**** gurķu» vai kaut kas tamlīdzīgs. Redzi, es pat šobrīd to nevaru precīzi atcerēties, bet es zināju, ka tāds teiciens ir, taču man tas [dziesmā] sanāca drusku citādāks.
– «Es parast nepīpēj’, bet padod man to kās’». Kādas ir jūsu attiecības ar «kāšiem»?
T.: – Mēs vispār esam ļoti veselīgi cilvēki – nelietojam kolu, nelietojam grādīgus dzērienus. Vismaz tos, kas ir stiprāki par 5,5 grādiem, jo sidrs ir garšīgs. Tā atkal ir metafora.
B.: – Mēs nešņaucam šņaucamās zemenes – tās sprūst degunos. Mēs iesakām nedarīt sliktas lietas. Klau, a kāsis nav tas, ar ko kaut ko kāš? Nē? Nu tad domāsim par putniem. Mēs esam pret narkotikām. Ja godīgi, tad es pat neatceros, kad pēdējoreiz esmu mēģinājis narkotikas. Vairāki gadi jau pagājuši.
– «Ja dzīve tevi paņem priekšā, tad jau laikam tu viņai patīc» – tas no dziesmas «Tu viņai patīc». Kā ar jums – dzīve jūs ņem priekšā vai no aizmugures? Vai labāk nebūtu tā, kā to savās dziesmās iesaka Gacho – paņemt pašiem dzīvi priekšā?
T.: – Mēs priecājamies par to, kas mums dots, priecājamies par to, ko mēs darām. Ja kādā brīdī notiek kaut kāds «čiki-briki» un mums kaut kas nesanāk, tad sanāk, ka... Fiška ir tāda: sūdi sanāk tikai tiem, kas kaut ko dara, jo tikai tad var kaut kas nesanākt. Ja tu neko nedari, tad tevi pat neņem priekšā, jo tu vienkārši nekusties. Vobšem mēs tai dzīvei patīkam!
B.: – Es atkal to redzu tā: tev iet normāli, un pēkšņi notiek kaut kas sūdīgs, un tu paskaties – oi, bļ... tas ir, ui, bļin, dzīve paņēma mani priekšā! Bet tajā vajag saredzēt kaut ko pozitīvu: mēs parasti ņemam priekšā tos, kas mums patīk,
tātad dzīvei tu patīc!
– Dziesma «Bēbju taisīšanas mūzika» – man šķiet, ka šādā ritmā pat virtuves ķeblīti nevar uztaisīt, varbūt jums ir cita pieredze?
T.: – Ko tu runā, draugs?! Mēs domājam par Latvijas demogrāfiju. Mēs gribam, lai Latvija aug, attīstās. Kā mans brālēns reiz teica: 16–18 gados vari to darīt pat 70 reizes dienā, a kad vecāks paliec, tev ir jāieskrienas. Šī dziesma iešūpo, tu ieskrienies, un pēc tam viss notiek. Domājam par stipru valsti!
– Patiesībā jūs esat pirmie, kas tieši un precīzi ir definējuši, ka «meitenēm patīk džeki ar lielu māju un mašīnu, bet mums patīk meitenes ar lieliem pupiem un lielu pakaļu». Tiešums pašlaik ir modē, vai nedomājat startēt vēlēšanās?
T., B.: – Esam domājuši taisīt savu partiju. Viens no pirmajiem mērķiem ir demogrāfijas uzlabošana. Nu, vot, un tad vēl ir daudzi partijas mērķi, kas gan vēl ir jānoformulē. Jā, vēl par veselīgu dzīvesveidu, pret narkotikām, kas vēl... Par ballējam neguļam, vobšem ir jāmāk atpūsties, lai varētu labi strādāt. Kā teica viens politiķis – pēc laba darba ir labi jāatpūšas, tas ir, pēc laba darba labs rauts. Pašlaik esam [partijas veidošanas] procesā.
– Sarunas noslēgumā – savulaik no «Musiqq» līdera Marata dzirdēju, ka dažos koncertos «Bermudu divstūris» viņus jau sākot izkonkurēt. Kā ir tagad, pēc albuma izdošanas?
T.: – Zini, draugs, nepiemini šos te džekus! Mūžīgi kāds grib pīt viņus mums klāt – mums vienalga, kas ar viņiem, nav mūsu daļa! Mēs esam sava rajona turētāji, viņi var darīt, ko grib!
B.: – Mēs esam ballīšu karaļi, a viņi kaut kādi saldie. Nav mūsu līmenis!