Pagājušajā nedēļā Rīgā, Meža kapos, tika atklāts piemineklis izcilajam latviešu hokejistam Kārlim Skrastiņam. Tā iniciatore bija traģiski bojāgājušā sportista atraitne Zane, kura nezināmu iemeslu dēļ uz šo pasākumu bija «piemirsusi» uzaicināt Kārlim vistuvākos cilvēkus – arī māti.
Mistiski svinīgais pasākums
Par Kārļa Skrastiņa pieminekļa atklāšanas laiku tika izvēlēts viņa dzimšanas dienas datums – 9. jūlijs, kad Kārlim būtu apritējuši apaļi 40. No masu medijiem uz sportista pieminekļa svinīgo atklāšanu acīmredzot bija aicināti tikai Latvijas Televīzijas raidījuma «Panorāma» cilvēki, jo tikai tajā varēja vērot sižetu par šo notikumu – ne aģentūrās, ne interneta portālos, ne citos masu medijos no atklāšanas pasākuma fotogrāfijas nebija manāmas. Protams, pret to nekādu iebildumu nav un nevar arī būt, tāpat arī tad, ja Zane Skrastiņa vēlētos šajā pasākumā piedalīties tikai ar savām un Kārļa trejmeitiņām Karolīnu, Laurēnu un Viviennu, taču sižetā bija redzams, ka Meža kapos sapulcējušies bija itin daudz cilvēku, tostarp arī Oskars Bārtulis, ar kuru kopā Kārlis rīkoja jauno hokejistu nometnes (tās notiek arī tagad). »VZ« informācijas avoti izteica neizpratni, kāpēc šajā svinīgajā pasākumā nav piedalījusies Kārļa Skrastiņa māte – tika pieļauts, ka atraitne viņu nemaz nav uzaicinājusi. Aizmāršība vai apzināts nodoms – to »VZ« neizdevās noskaidrot. Zane Skrastiņa sazvanīta vien strupi noteica, ka šobrīd esot Amerikā un viņai neesot laika muļķībām – nekādus komentārus viņa nesniegšot.
Māte ļaunu prātu netur
Izrādās, ka Kārļa Skrastiņa māte Ieva Skrastiņa nav pat zinājusi, ka šāda pieminekļa atklāšana paredzēta, – to viņa atzina arī sarunā ar »VZ«. Taču ļaunu prātu viņa ne uz vienu netur. «Lai vai kā – Kārlis tomēr ir un paliek mans dēls. Viņš ir manā sirdī, un es katru vakaru domās ar viņu aprunājos. Meita man piezvanīja, kad pieminekļa atklāšanu rādīja pa televizoru. Ieslēdzu, un tur Kārlis – pilnā augumā un māja man ar roku. Tad gan sāku kaukt. Labi, ka viena pati biju mājās,» labsirdīgi nosaka Skrastiņa māte. Ar Zani Skrastiņu viņa nekomunicējot un arī nekādu materiālo palīdzību nesaņemot. «Viņa man nezvana, un es arī īsti nezinu, kā viņu sazvanīt. Laikam tak Amerikā dzīvo. Un kāpēc lai viņa man sūtītu naudiņu – viņai taču pašai trīs bērni! Es zinu, kā tas ir – uzturēt daudzbērnu ģimeni. Man tas bija jādara vienai pašai, un zinu, ka vecāki gatavi visu atdot bērniem. Nekā daudz jau gan man nebija. Kad Kārlis sāka trenēties, strādāju par apkopēju un nopelnīju viņam «Salvo» slidas. Tādas viņam komandā bija pašam pirmajam, un cilvēki brīnījās – kā tas var būt, nāk no daudzbērnu ģimenes, bet ar tādām dārgām slidām?! Arī vēlāk, kad viņš devās uz Ameriku, iedevu līdzi dārgāko, kas man bija, – sešas dzintara krelles, lai viņš var tās pārdot un nopirkt kārtīgas kurpes. Arī savus medāļus, ko man iedeva par darbu, atdevu viņam un nekad to neesmu nožēlojusi. Kad man bija insults, Kārlis bija Latvijā un aizveda mani uz Gaiļezera slimnīcu. Teicu viņam – kāpēc jums jāmokās, lieciet mani pansionātā! Bet Kārlis atbildēja: tāpat kā tu par mani rūpējies, arī es par tevi rūpēšos,» atmiņās gremdējas sirmgalve.
Incidenti bijuši arī iepriekš
Diemžēl par pārsteidzošu šo starpgadījumu nenosauksi – »VZ« teju tieši pirms diviem gadiem jau rakstīja par citu strīdu bojāgājušā «dzelzs vīra» Skrastiņa ģimenē: vienā barikāžu pusē bija sportista sieva Zane Skrastiņa, kas pēc vīra nāves mantojusi abiem piederošo, bet otrā – hokejista brālis Atis, kurš mātes interesēs vēlējās daļu no «sāpju naudas» (pēc dažām aplēsēm, tā varētu sasniegt pat gandrīz desmit miljonus dolāru), ko Krievijas hokejistu arodbiedrība izmaksājusi hokejista tuviniekiem. Abas puses savā starpā pat nekomunicēja, un brieda pat tiesāšanās, bet ar ko tas viss beidzies, ja beidzies, šobrīd nav zināms. Starp citu, toreiz Zane klāstīja, ka viņai ar vīramāti ir «labas un sirsnīgas attiecības», viņas sazvanoties un tiek plānots doties ciemos, «kaut tam tiek likti šķēršļi no Ata ģimenes puses». Tāpat toreiz tika pausts, ka «šajā apmelošanā bez viņa ziņas tiek iesaistīts vecs, slims cilvēks, ko vienmēr esam atbalstījuši un turpināsim to darīt, jo tāda bija Kārļa vēlēšanās un mūsu pienākums». Pārlasot Ievas Skrastiņas nupat »VZ« teikto, nākas secināt tikai vienu – nešķiet gan, ka Zanes Skrastiņas teiktais būtu bijusi patiesība...
Aprautais zvaigznes ceļš
Meža kapos esošajam Kārļa Skrastiņa piemineklim paiet garām nav iespējams – tas atrodas plātnēm noklātā gājēju celiņa pašā malā, tālāk šis celiņš ved uz tā saukto Valdības sienu. Kā novēroja »VZ«, laukums pie pieminekļa iekārtots ļoti skaisti, nobērts baltām smiltīm, pakājē sagūluši ziedi, bet blakus piemineklim novietots bērnu darināts zīmējums. Izrādās, ka hokejista meitiņas to veltījušas savam tētim (jaunākā meitiņa Vivienna tēvu nekad nav redzējusi, jo traģiskajā dienā vēl tika nēsāta zem mammas sirds), tajā attēlotas visas trīs meitenes un mamma Zane. Interesanti, ka zīmējums tapis pirms diviem gadiem, visu šo laiku tas bijis pie Skrastiņa kapa un, kā par brīnumu, to nav sabojājis ne lietus, ne sniegs. Pieminekļa nosaukums ir «Krītošā zvaigzne». Tēlnieks Ģirts Burvis tajā attēlojis pāršķeltu zvaigznes ceļu, jo lidmašīnas katastrofa pārcirta Kārļa un viņa ģimenes dzīvi uz visiem laikiem. «Tas ir zvaigznes ceļš, kas gar hokeja apmali, gar laukuma liekumu, pamazām ceļas uz augšu. Tā ir zvaigznes arka, kura arī straujā kāpumā tiek pāršķelta vidū, savukārt tas ir hokejista simboliskais atveids – tēls, kurš saplūst ar dabu, tādējādi uzrunājot, ka visi esam kaut kāda likteņa un dabas sastāvdaļa. Lai tas mūs iedvesmo un kalpo Kārļa piemiņai!» raidījumā «Panorāma» izteicās Burvis. Savukārt Zane Skrastiņa prātoja: «Varbūt pats Kārlis parūpējās, lai mēs satiktos. Es uzmeklēju burvīgu cilvēku pirmām kārtām un, kā izrādījās, fantastisku tēlnieku – Ģirtu Burvi. Jau no pirmajām mūsu tikšanās reizēm un viņa pirmajām skicēm mēs uzreiz sapratāmies – viņš uzreiz izjuta Kārli, viņš izjuta mūsu ģimeni kopumā.»
Piemineklis arī Jaroslavļā
Pērn Jaroslavļā tika atklāts memoriālais piemineklis «Hokeja brālība» un 7. septembrī organizēti atceres pasākumi, lai pieminētu 2011. gada baiso aviokatastrofu, kurā gāja bojā izcilais latviešu hokejists Skrastiņš un visa pārējā Jaroslavļas «Lokomotiv» hokeja komanda. Memoriālais ansamblis veidots kā 37 nūjas, simbolizējot 37 katastrofā bojāgājušos «Lokomotiv» spēlētājus, trenerus un kluba darbiniekus. Jāatgādina, ka lidmašīna «Jak-42», kurā atradās visa «Lokomotiv» komanda, avarēja Jaroslavļā neilgi pēc pacelšanās. Avarējušajā lidmašīnā atradās 45 pasažieri, 43 no viņiem gāja bojā avārijas brīdī, tostarp arī Skrastiņš. Izdzīvoja tikai bortinženieris Aleksandrs Sizovs un Krievijas izlases uzbrucējs Aleksandrs Gaļimovs, kurš pēc piecām dienām vēlāk slimnīcā mira. Lidmašīna pēc pacelšanās paspēja uzlidot līdz aptuveni 500 metru augstumam un pēc tam nogāzās divu kilometru attālumā no skrejceļa. «Lokomotiv» komandai todien bija jādodas uz Minsku, kur tai bija plānota sezonas pirmā spēle ar vietējo «Dinamo». Krievijā speciāli izveidota izmeklēšanas komiteja sākotnēji paziņoja, ka katastrofas iemesls ir tehnisks lidaparāta defekts un kļūda tā pilotēšanā, bet vēlāk par atbildīgajiem pasludināja aviokompānijas «Jak Servis» vadību. Starpvalstu Aviācijas komiteja gan pavēstīja, ka traģēdiju izraisīja apkalpes kļūdainās darbības – avarējušā «Jak-42» piloti lainera ieskriešanās laikā tieši pirms pacelšanās kļūdas pēc nospieduši bremzes pedāļus.