«Un tevi, saulīt, es satikšu un zinu, ka ļoti tev patikšu…» – tā savulaik komponista Mārtiņa Brauna «Mēness poēmā» dziedāja Niks Matvejevs. Nu abi mūziķi ne tikai šo skaņdarbu vien, bet, iespējams, arī «Dvēselīti» un citas dziesmas no «Sīpolu» repertuāra klusi uzdzied uz mākoņa maliņas, jo 24. novembrī Latviju pāršalca sēru ziņa, ka Mārtiņš Brauns, kurš nule nosvinēja 70. dzimšanas dienu, devies mūžībā.
Taču viņa dziesmas gan radiostacijās, gan sociālajos tīklos izveidotajās dziesmu izlasēs skan joprojām, un pavisam noteikti izcilais komponists turpinās dzīvot arī līdzcilvēku atmiņās. «Ļoti prasīgs, ļoti nepieradināts un nepieradināms,» - tā viņu raksturoja vairāki »Vakara Ziņu« uzrunātie cilvēki.
Ja mēs katrs izveidotu savu Mārtiņa Brauna dziesmu topu, droši vien pirmajā trijniekā daudziem būtu viņa komponētā «Saule, Pērkons, Daugava», kura 2018. gadā tika atzīta arī par Latvijas simtgades labāko dziesmu.
Pirmo reizi šis skaņdarbs izskanēja pagājušā gadsimta 80. gadu beigās Valmieras teātrī, kur režisors Valentīns Maculēvičs iestudēja Raiņa poēmu «Daugava». Pēc tam Brauns kopā ar kordiriģentu Ivaru Bērziņu dziesmu pielāgoja kordziedāšanai. Pirmie to atskaņoja leģendārais jauniešu koris «Sindi putnu dārzs», 1989. gadā tā izskanēja skolēnu dziesmu svētkos, bet 1990. gadā - lielajos dziesmu svētkos.
Pirms desmit gadiem - 2011. gadā - līdzdalības platformā «Mana balss» rīdzinieks Eduards Griškevičs bija ievietojis iniciatīvu, aicinot parakstīties, lai šī dziesma kļūtu par Latvijas himnu: «Vēlamies mainīt likuma «Par Latvijas valsts himnu» otro un trešo pantu, nosakot, ka Latvijas valsts himna ir dziesma «Saule, Pērkons, Daugava» ar Raiņa vārdiem un Mārtiņa Brauna mūziku, aizstājot pašreizējo himnu - lūgšanu «Dievs, svētī Latviju!».» Šī iniciatīva neizpelnījās īpaši lielu atsaucību - no nepieciešamajiem 10 000 parakstu tika savākti nepilni divi tūkstoši. Taču jau 2014. gadā šis skaņdarbs kļuva par Katalonijas neatkarības himnu (katalāņu dziesmas versijai «Ara és l'hora» («Tagad ir laiks») tika izmantots katalāņu dzejnieka Mikela Marti i Pola teksts).
Komponists Mārtiņš Brauns toreiz teica: ««Saule, Pērkons, Daugava» netiek pārdota un netiks pārdota ne par kādiem miljoniem. Bet šim radnieciskajam mērķim - tautas brīvībai, valodai un visam tam, par ko cīnās katalāņi - dabiski, ka es viņiem atdevu šo dziesmu un pat ieteicu mainīt tekstu uz viņu klasiķu tekstu.»
Savukārt 2014. gadā, kad Rīga uz gadu kļuva par Eiropas kultūras galvaspilsētu un Pasaules koru olimpiādes norises vietu, pateicoties diriģenta Romāna Vanaga iniciatīvai, «Saule, Pērkons, Daugava» tika izvēlēta par olimpiādes vizītkarti, un tolaik dziesmas latviešu tekstu apguva kori visā pasaulē. Olimpiādes noslēguma koncertā lielais kopkoris dziesmu dziedāja Mežaparka Lielajā estrādē.
Ļoti sirsnīgas un personīgas atmiņas par mūžībā aizgājušo komponistu ir dzejniecei un dramaturģei Mārai Zālītei. «Viņš bija skaistulis un meiteņu mīlulis; ģērbās baigi stilīgi tiem laikiem un bija tāds nepieradināmais un nepieradinātais. Atceros, ka reiz kopā ar Mārtiņu piedalījāmies kārtējā jauno komponistu un dzejnieku saietā Armēnijā. Tas man ļoti palicis atmiņā un licis daudz ko pārdomāt, jo mēs taču arī it kā nācām no apspiestas kultūrtelpas, bet lielo atšķirību ieraudzīju, kad uzstājāmies kādā padomju armijas daļā. Tur sēdēja pilna zāle ar zaldātiņiem, kur uzstājās viens, otrs, es arī nolasīju kādu dzejolīti, un tad piesaka Mārtiņu.»
Komponists uz skatuves iznācis, tērpies lillā džinsu kostīmā, gariem matiem un ar ģitāru rokā. «Viņš uzlika kāju uz tukša krēsla pirmajā rindā un sāka «dragāt» uz savas ģitāras… Visi zaldātiņi nolaida acis, jo acīmredzot viņiem tas likās kaut kas nepiedienīgs un nepieņemams, jo Mārtiņš pilnīgi noteikti neatgādināja padomju cilvēku. Tā bija viņa ārkārtīgā iekšējā brīvība, kas izpaudās visu laiku; dažkārt arī trakulīgās lietās. Tāds viņš man ir palicis atmiņā…»
Māra ar sirsnību atceras arī radošo sadarbību ar komponistu. «Tā aizsākās 1984. gadā, kad Ādolfs Šapiro Jaunatnes teātrī iestudēja Raiņa lugu «Suns un kaķe», un abi ar Mārtiņu bija nolēmuši pieaicināt mani - toreiz vēl jaunu skuķi, turklāt jau biju pateikusi, ka Rainim klāt neķeršos…» Tomēr dzejniece beigu beigās gan radījusi jaunu tēlu ārpus lugas - Mēnesi, kurš visu novēro no malas, gan uzrakstījusi dziesmu tekstus. «Mārtiņam tie tik ļoti patika, ka vēlāk tapa kantāte «Mēness poēma». Tas ir mūsu monumentālākais kopdarbs, kuru pats komponists ļoti augstu vērtēja.»
Savukārt par otru kopdarbu - dziesmu «Veltījums» (pazīstama arī kā «Veltījums mīlestībai») - Māra Zālīte stāsta, ka Mārtiņš to veltījis savai pirmajai lielajai mīlestībai - sievai Ivetai Braunai. «Iveta ļoti gribēja, lai Mārtiņš viņai uzraksta kādu dziesmu. Viņš teicis: labi, atrodi tekstu, kas tev patīk, un es uzrakstīšu. Iveta bija paņēmusi manu dzejoļu grāmatiņu, parādījusi Mārtiņam atrasto dzejoli, taču to viņš nekomponēja. Tad viņš pašķīris dažas lapas uz priekšu, atradis «Veltījumu» un teicis - o, šis gan man skan!» Māra pirmoreiz jauno dziesmu dzirdējusi kora «Sindi putnu dārzs» izpildījumā, un viņai tas ļoti paticis. «Manus dzejoļus dziesmām izmantojuši daudzi komponisti, taču šī dziesma ir pavisam īpaša.»
Beidzamais publiskais pasākums, kurā šoruden Mārtiņš Brauns piedalījās, bija viņa rokoperas «Mauglis» atjaunotais iestudējums, kurš gan pandēmijas dēļ piedzīvoja tikai vienu izrādi ar paša komponista dalību. Projekta producents Juris Millers, kurš ar komponistu sadarbojies daudzos pasākumos, atminas, ka pirms trim gadiem uzrunājis Braunu ar ideju atjaunot rokoperu «Mauglis» kā pilnvērtīgu izrādi, un komponistam šī doma ļoti patikusi. «Mārtiņš ļoti gaidīja šo izrādi! Mums ar viņu bija ļoti daudz sarunu, viņš varēja piezvanīt jebkurā diennakts stundā un izstāstīt jaunu ideju un vēlmi. Viņš bija gatavs arī pierakstīt klāt kādu motīvu…» Producents neslēpj, ka komponistam gan ļoti sāpējis tas, ka Latvijas valsts [Valsts Kultūrkapitāla fonds] šim projektam, kas bija veltīts viņa 70 gadu jubilejai, trīsreiz atteikusi atbalstu. «Pēc trešās reizes Mārtiņš vienkārši pateica savu leģendāro un labi zināmo frāzi, kuru droši vien šeit nepublicēsim.»
Rezumējot savu sadarbību ar Mārtiņu Braunu (viņi sadarbojušies vairākos projektos), Juris Millers atzīst - izcilais komponists viņam atmiņā allaž paliks kā ļoti prasīgs, ļoti pedantisks, kā cilvēks ar ģeniālu humora izjūtu, talantu, kāds piemīt reti kuram, un nebaidīšanos teikt to, ko viņš domā.
Izsakām līdzjūtību Mārtiņa Brauna ģimenei, draugiem un talanta cienītājiem!
***
