Sudraba: Man nav sakara ar "oligarhu sarunām"

Intervija ar Saeimas deputāti Ingunu Sudrabu (No sirds Latvijai), parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadītāju: par pielaidi valsts noslēpumam, parlamentāriešu neapmierinātību ar Sudrabas ievēlēšanu par komisijas vadītāju, kā arī par «oligarhu sarunu» izmantošanu politiskās interesēs. Komisijas otrdienas sēdes darba kārtībā ir KNAB priekšnieka Jēkaba Straumes viedokļu uzklausīšana un komisijas darba plāna apspriešana. Ritvars Jansons (NA) ir atsūtījis vēl vienu ierosinājumu darba plāna papildināšanai: Ingunas Sudrabas atcelšana no komisijas vadītājas amata.

- Vēl īsti nesākoties parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbam, jums tiek pārmests, ka esat sniegusi nepatiesas ziņas attiecībā uz savu pielaidi valsts noslēpumam. Kā tad īsti ir?

- Nenofiksēju, kā tieku citēta sēdes protokolā. Tā bija mana kļūda. Kad notika parlamentārās komisijas priekšsēdētāja vēlēšanas, es atbildēju, ka pielaide valsts noslēpumam man vienmēr ir bijusi. Tagad kā deputātei man tā būtu jāformē no jauna. Protokolā nebija pierakstīti vārdi «vienmēr bijusi». Bet šis, protams, nav jautājuma sāls. Gan ceturtdien, gan piektdien biju KNAB, lai iegūtu priekšstatu par «oligarhu lietu» un lai saprastu, kā labāk plānot un organizēt komisijas darbu. Tagad varu iepazīties ar informāciju par to, kā notikusi izmeklēšana un kādi ir pierādījumi. Tā ir ierobežotas pieejamības informācija, bet šis aspekts netraucē deputātiem strādāt jau tagad, neskatoties uz to, vai viņiem ir vai nav pielaide valsts noslēpumam. Mums darbs jāorganizē tādā veidā, lai tas būtu redzams sabiedrībai. Tas nedrīkst notikt aiz slēgtām durvīm. Ja komisijā aplūkotā informācija būs ar ierobežotu pieejamību, mums būs jārīkojas atbilstoši likumam: publiski mēs par to runāt nedrīkstēsim.

- Precizēsim - pieeja valsts noslēpumam jums tātad ir?

- Ja tā būs nepieciešama, man tā būs jānokārto. Tas, ko es teicu: man tā vienmēr ir bijusi. Taču lieta ir tāda: tiem, kuri izteikuši vēlmi iegūt pielaidi valsts noslēpumam, ir jārēķinās ar trim mēnešiem, kamēr to iegūst. Komisija ir plānojusi strādāt četrus mēnešus. Uzskatu, ka var strādāt un pieņemt lēmumus arī bez informācijas par valsts noslēpumu.

- Jūs esot atteikusies no samaksas par komisijas vadīšanu?

- Uzskatu, ka es kā deputāte Saeimā esmu pilnībā atalgota, un šo darbu - komisijas vadīšanu - es veicu tieši kā Saeimas deputāte. Tāpēc nedomāju, ka, šo darbu veicot, man vajadzētu saņemt papildu samaksu.

- Jūsuprāt, tas ir deputāta morāles un ētikas jautājums? Tā, piemēram, Mārtiņš Šics (LRA), kas komisijā balsoja par jūsu kandidatūru priekšsēdētājas amatā, kļuva par komisijas sekretāru. Viņš algu saņems.

- Attiecībā uz sevi katrs pats pieņem lēmumu. Nenoliedzami, ka šie pienākumi prasīs vēl papildu laiku. Bet es neprotu citādi strādāt arī tagad, Saeimas sesiju starplaikos: katru dienu esmu parlamentā, man ir pietiekami daudz lietu, ko darīt. Es jautājumiem nepieeju formāli, es spēju strādāt garas darba stundas. Bet domāju, ka deputātiem un jebkurai amatpersonai valsts pārvaldē vai pašvaldībās jāstrādā par vienu algu. Tā, piemēram, domes priekšsēdētājam jāstrādā par domes priekšsēdētāja algu, nevis vēl jāsaņem kaut kādas papildu piemaksas par atrašanos kaut kādos valdes locekļu vai pilnvarnieku amatos. Tas pats attiecas uz ierēdņiem: ja viņš ir valsts sekretārs vai valsts sekretāra vietnieks un saņem par to algu, viņam ir jāpārstāv valsts kādā akciju sabiedrībā kā pilnvarniekam - tas jau ietilpst viņa pienākumos. Tāpēc pareizi jāveido atalgojuma sistēma, ņemot vērā funkcijas un atbildību. Iespējams, ka, piemēram, Kultūras ministrijas valsts sekretāram ir citāds pienākumu un atbildības apjoms, salīdzinot ar Finanšu ministrijas valsts sekretāra darba apjomu un atbildību. Tāpēc amati ir precīzi jāklasificē. Taču katrai amatpersonai jāstrādā par vienu algu.

- Domāju, ka šai jūsu ierosmei nepiekritīs ļoti daudzi... Bet jūs, kaut arī esat pieminēta «oligarhu sarunās», tomēr tikāt ievēlēta par komisijas priekšsēdētāju. Nesaskatāt interešu konfliktu?

- Par šo sarunu esamību un mērogu - tāpat kā lielākā sabiedrības daļa - es uzzināju tikai tagad, kad šī informācija kļuva publiska. No 2009. līdz 2012. gadam ieskaitot biju valsts kontroliere, un man ar politiku nebija nekādas saistības. Diemžēl dzīvē mēs nevaram izvairīties no situācijām, kad mūs kāds aprunā, kad, mums klāt neesot, kaut ko spriež un lemj. Vēl jo vairāk - saplāno tavu dzīvi, tev pašam pat nepajautājot. Man nav absolūti nekādas saistības nedz ar šīm sarunām, nedz ar cilvēkiem, kas tur runā, tāpēc man nav iemesla pakļauties ažiotāžai un šantāžai, kas patlaban valda. Tas liecina tikai par to, ka konkrēti cilvēki no kaut kā baidās. Šīs sarunas nedrīkstēja būt publiski pieejamas, taču tie, kuri izņēma šo informāciju no krimināllietas un nodeva publiskošanai, ir pārkāpuši likumu. No šobrīd atklātā es atpazīstu informāciju, kas bijusi publiskajā telpā jau pirms vairākiem gadiem. Ir bažas par to, kam īsti tiek izmantotas drošības iestādes vai daži to darbinieki, cik nopietni mēs aizsargājam savu valsti un cik pārliecināta var justies sabiedrība, ka, sargājot valsts drošību, netiks pārkāptas cilvēktiesības vai konkrēta informācija netiks izmantota kādiem savtīgiem mērķiem un savu interešu kārtošanai.

- Mārtiņš Bondars atkāpās no savas partijas valdes priekšsēdētāja amata, «ņemot vērā pēdējā laika LRA balsojumus Saeimā». Tas bija tāpēc, ka Mārtiņš Šics komisijas priekšsēdētājas amatā atbalstīja jūs?

- Tas jājautā Bondara kungam pašam. Bet katrs izmanto situāciju tā, kā attiecīgajā brīdī šķiet izdevīgāk... Nesen viens otrs šīs partijas politiķis izteicās, ka vēloties mainīt partijas valdes priekšsēdētāju. Tāpēc, iespējams, tā bija situācija, kurā ar godu aiziet pašam. Taču, runājot par Mārtiņu Šicu, es viņu zinu ļoti labi: pazinu viņu jau tad, kad viņš strādāja Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, viņš nāca pie manis pēc padoma, kā veidot šo struktūru, jo viņš novērtēja manu darbu un pieredzi, kad es strādāju Valsts kontrolē.

- «Atbalsts Ingunai Sudrabai parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadītājas amatā ir darījums starp Zaļo un zemnieku savienību un Saskaņu,» teica Mārtiņš Bondars. Paskaidrosiet?

- Izmeklēšanas komisija veidota pēc līdzsvara principa, tajā darbojas seši deputāti, visas frakcijas ir līdzvērtīgi pārstāvētas. Vienotības un Nacionālās apvienības deputāti ir parakstījušies par komisijas veidošanas nepieciešamību, tāpēc ceru, ka tieši šie deputāti būs visaktīvākie komisijas darbā. Mums būs jāspēj sadalīt darbs starp visiem sešiem, lai maksimāli ātri iegūtu rezultātu. Ritvars Jansons (NA) varētu būt viens no tiem, kas varētu profesionāli analizēt valsts drošības interešu aizstāvību un amatpersonu iespējamo atbildību.

- Bet tieši Nacionālā apvienība, konkrēti - līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars, rakstīja Valsts prezidentam atklātu vēstuli par to, ka Inguna Sudraba nedrīkst būt šīs komisijas vadītāja.

- Vējoņa kungs ir uzrakstījis visām frakcijām - arī mūsējai - vēstuli, kurā rosina analizēt un pārvērtēt manu atrašanos šīs komisijas vadītājas amatā. Esmu pateicīga, ka arī augstākās valsts amatpersonas tur rūpi par to, kā notiek procesi parlamentā. Atbildēju Vējoņa kungam, ka esmu gatava ar viņu satikties un ka būtu vērtīgi pārrunāt mūsu savstarpējo sapratni par to, kā šai komisijai jāstrādā un kā es redzu sevi šīs komisijas vadītājas amatā.

- Ko īsti jūsu vadītā komisija pētīs? Faktus, to radītās konsekvences, izteicienus?

- Komisijai ir trīs galvenie virzieni: valsts drošība, amatpersonu atbildība, izmeklēšanas kvalitāte. Runājot par valsts drošību: jāatbild uz jautājumu: vai ir notikusi valsts izzagšana amatpersonu, politiķu vai iesaistīto personu interesēs; jāskatās, kāda ir bijusi izmeklēšanas iestāžu darbība ar to rīcībā esošo informāciju, ja to tik vienkārši varēja atdod publicēšanai - tātad to tikpat viegli var atdot kādas mums «draudzīgas» valsts dienestiem. Mēs šobrīd runājam par milzīgiem informācijas apjomiem, kas klīst publiskajā telpā. Ir cilvēki, kas mantkārības un ambīciju dēļ ir gatavi pārkāpt likumu, nodarot valstij milzīgu kaitējumu. Visas personas, kuras ir rīkojušās nelikumīgi, ir jāsauc pie atbildības. Krimināllieta patlaban ir izbeigta, taču jāpārliecinās, vai visi fakti ir savākti un pārbaudīti, un šis darbs jāveic KNAB un prokuratūrai. Runājot par izmeklēšanas kvalitāti: jānoskaidro, vai ir pietrūcis profesionalitātes, trīs gadu garumā noklausoties un neuzsākot kriminālprocesu. Ja sarunās bijusi plānota nelikumīga rīcība, tad taču ir iespējams operatīvi rīkoties. Bet iespējams arī, ka izmeklēšanas iestādes tikušas izmantotas politiskiem mērķiem vai šantāžai. Piemēram, sabiedrības noskaņojuma pagriešanai vēlamajā virzienā. Šos ierakstus publicējot, varēja tos dažādi kombinēt, izraut no konteksta, uztaisīt pilnīgi greizu iespaidu par kādu konkrētu cilvēku. Komisija tālab runās ar visiem procesā iesaistītajiem izmeklētājiem un prokuratūru. Es nosodu katru, kam ir ciniska un savtīga attieksme pret valsti, bet visiem, kuri ir noklausīti un kuru personīgajā dzīvē notikusi tik dziļa iejaukšanās, šobrīd ir ceļš vaļā doties uz Eiropas cilvēktiesību tiesu.

- Vai publiski tiks atklāts tās amatpersonas vārds, kas nopludināja sarunas?

- Ir obligāti jānoskaidro, kurš to ir izdarījis. Pretējā gadījumā nākamajās informācijas nopludināšanas lietās paliks nesodāmības apziņa. Kad personas tiks sauktas pie atbildības, tās kļūs sabiedrībai zināmas. Pirms vairākiem gadiem tika sodīta KNAB amatpersona, kas nopludināja informāciju. Tas bija attiecībā uz Ainara Šlesera sarunu noklausīšanos viņa birojā, un viņš jau no ceturtās dienas zināja, ka viņu noklausās. Pieņemu, ka cilvēki sarunās var daudz blefot, ja viņi zina, ka viņus noklausās...

- Kādas ir jūsu sajūtas, KNAB lasot «oligarhu sarunu» materiālus?

- Pārsteidz cinisms, ar kādu cilvēki rīkojas. Tā kā drīkstu runāt tikai par publiski pieejamu informāciju, varu teikt: redzot milzīgo informācijas apjomu, kas iegūts, noklausoties sarunas, es nesaprotu vienu lietu - ja bija mērķis konstatēt nelikumīgas darbības, ja tika piefiksēti dažādi fakti, kāpēc nav sekojusi operatīva rīcība?

- Tiešām savādi. Tolaik KNAB augstos amatos strādāja gan Strīķe, gan Jurašs - šodien jaunizcepti politiķi. Vai tad toreiz nevarēja operatīvi rīkoties? Strīķei taču vienmēr patikuši masku šovi.

- Nesaprotu, kāpēc, noklausoties šīs sarunas un konstatējot iespējamos likuma pārkāpumus, nekas netika darīts. Turklāt daudzām darbībām ir iestājies noilgums. Šeit ir pieņemts: informācija kļūst publiska tajā brīdī, kad par notikušo likumiski vairs nevienam nav jāatbild. Tāpēc mērķis ir iestāties pret noziegumu un panākt atbildību par to, vai mērķis ir šovu demonstrēšana, kad atbildība par noziegumu vairs nav iespējama? Tad, kad sākās runas par komisijas veidošanu, es īsti neredzēju, kādu pievienoto vērtību tā var nest, taču tagad, redzot tos vairāk nekā simt lietas sējumus, sāku domāt: cik dziļi var izmantot valsts drošības iestādes kādu politisku mērķu sasniegšanai? Diez vai mēs simtprocentīgi varam būt pārliecināti, ka likums vienmēr atradīsies pirmajā vietā.

- Politikas vērotāji uzsver, ka sarunu nopludināšana ne tikai uzsāk Saeimas vēlēšanu kampaņu, bet arī top par katalizatoru dažu partiju lejupslīdei.

- Es darīšu visu, lai komisijas darbs būtu operatīvs un efektīvs. Jau otrdien (8. augustā - E.V.) esam aicinājuši uz sēdi KNAB priekšnieku Jēkabu Straumi, lai informētu mūs par uzsāktajām pārbaudēm: par vainīgajiem informācijas noplūdē, par to, kā valsts aizsargāta informācija nokļuvusi publiskajā telpā, par to, kas ir izmeklēts vai nav izmeklēts «oligarhu sarunās». Arī biroja interesēs ir pēc iespējas ātrāk tikt skaidrībā ar šiem jautājumiem. Es esmu par to, lai līdz gada beigām mūsu komisija šo darbu pabeigtu. Vēl ir gads līdz Saeimas vēlēšanām, un es raudzīšos, lai komisiju neizmantotu kā tribīni politisko mērķu sasniegšanai. Iespējams, tāds mērķis bija tiem, kas iniciēja veidot šo komisiju.

- Vai jums ir kāda versija par to, kuri politiskie spēki līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām būtu ieinteresēti uzturēt «karstu» šo «oligarhu» jautājumu?

- Man pašai šķiet savādi, ka cilvēki, kuri tieši ir bijuši atbildīgi, lai šis kriminālprocess nonāktu līdz rezultātam - amatpersonu saukšanai pie atbildības, tagad ir aktīvākie trokšņa uzturētāji un taisnības cīnītāji. Kur tad viņi bija, kad vajadzēja profesionāli izmeklēt lietu?

- Proti, kuri tie ir?

- Tie, kuri aizgājuši no darba KNAB un iesaistījušies politikā, izmantojot pašu nekvalitatīvi paveikto darbu kā argumentu cīņai par tiesiskumu. Manuprāt, viņiem vajadzēja kaunēties par savu neprofesionalitāti un paviršību.

- Vēlētāji izlēma citādi: Strīķes un Juraša partija ieguva pietiekami daudz vietu pašvaldībās.

- Gribas, lai vēlētāji tomēr sāk domāt, jo nekādi nav attaisnojama valsts izmantošana savās personiskajās interesēs. Nedrīkst ar noziedzīgām metodēm izmeklēt noziegumus. Ja tu nespēj izmeklēt noziegumu ar visām tām metodēm un pilnvarām, kas tev ir dotas, tad... Varu salīdzināt ar savu darbu Valsts kontrolē: bieži vien man ir jautāts - kāpēc jūs nepanācāt amatpersonu notiesāšanu? Atbildu: Valsts kontrole nav izmeklēšanas iestāde, tai nav tiesību veikt operatīvas darbības, noklausīties sarunas, izņemt dokumentus, saukt cilvēkus uz nopratināšanām utt. Pat izmeklēšanas iestādēm jāsaņem tiesneša atļauja noklausīties sarunas, ja tas nepieciešams. Valsts kontroles revidentu darbība ir post factum darbība - konstatēt jau notikušus faktus. Izmeklēšanas iestāžu darbiniekiem nereti ir iespēja būt klāt nozieguma brīdī un to novērst.