Saruna ar Eiropas Komisijas viceprezidentu eiro un sociālā dialoga jautājumos Valdi Dombrovski par Grieķijas finanšu krīzes sekām, eirozonas stabilitāti, Latvijas budžetu un migrantu krīzi Eiropā.
– Kāda situācija šobrīd ir eirozonā pēc tiem satricinājumiem, ko tā piedzīvoja vasarā saistībā ar Grieķijas finanšu krīzi?
– Augusta vidū izdevās panākt vienošanos par jauno aizdevuma programmu Grieķijai 86 miljardu eiro apjomā. Pirmais maksājums jau ir veikts. Eiropas Komisija uzskata, ka, īstenojot šo programmu, tā dos pamatu finanšu stabilitātei Grieķijā un ļaus atjaunot ekonomikas izaugsmi. Nākamais starptautiskā aizdevuma programmas pārskats ir paredzēts oktobrī, kad tiks lemts arī par Starptautiskā valūtas fonda iesaisti programmā. Domājams, ka tas notiks jau pēc jaunās Grieķijas valdības izveides, jo 20. septembrī Grieķijā ir parlamenta ārkārtas vēlēšanas.
– Vai palīdzības sniegšana Grieķijā nav naudas bēršana caurā mucā, ja zinām, ka šobrīd valsts faktiski ir bez vadības, bez tiem, kas uzņemas politisko atbildību par jebkādu finanšu saistību izpildi?
– Jāatzīst, ka diskusijas eirozonā bija ļoti smagas un Grieķijas valdības rīcība nekādi neveicināja lielāku izpratni par Grieķijas situāciju. Tāpēc arī programma tika veidota tā, lai atbalsts vajadzīgajām reformām tiktu nodrošināts vēl pirms starptautiskā aizdevuma programmas uzsākšanas. Grieķijas parlaments jau ir nobalsojis par trim būtiskām taupības pasākumu un strukturālo reformu paketēm, un tikai pēc šiem balsojumiem Grieķijai tika piešķirti pirmie līdzekļi. Arī nākamie maksājumi ir saistīti ar programmas nosacījumu izpildi.
– Ja jūs pieminat vārdus «taupība» un «strukturālās reformas», tad jāteic, ka šie ir vārdi, kas tika lietoti arī Latvijas parādu krīzes situācijā. Tā joprojām ir universāla recepte, kā tikt vaļā no valsts finanšu problēmām?
– Skaidrs ir viens – nevar būt ilgtspējīga izaugsme bez ilgtspējīgas fiskālās politikas – nevar risināt valsts finanšu problēmas, tikai palielinot valsts parādus. Visas valstis, kas īstenoja šīs programmas – Latvija, Īrija, Spānija – ir atgriezušās pie izaugsmes un kļuvušas par straujāk augošām ekonomikām. Runājot par Grieķiju: pagājušajā gadā tā bija atgriezusies pie ekonomikas izaugsmes, faktiski arī bija starp straujāk augošajām ekonomikām – mazinājās bezdarbs, tika radītas jaunas darba vietas, Grieķija pildīja budžeta bilances mērķus un pat atgriezās finanšu tirgos. Grieķija bija uz ekonomiskās izaugsmes ceļa, bet jaunās valdības nepārdomātā politika to iegrūda atpakaļ recesijā. Vēl šī gada sākumā Eiropas Komisija prognozēja Grieķijai 2,5% ekonomikas izaugsmi šogad, bet tagad tiek prognozēta 2–3% recesija. Populistiskā politika nekādas pozitīvas izmaiņas Grieķijas ekonomikā neienesa, tikai padarīja situāciju vēl smagāku – veicamās reformas ir vēl smagākas, nekā būtu bijušas pirms tam.
– Latvijā valdošā attieksme pret šo Grieķijas parādu krīzi bija – kāpēc mums jāpiedalās Grieķijas glābšanā un jāmaksā par viņu parādiem?! Ko jūs varat atbildēt uz šo jautājumu?
– Grieķijai tiek sniegts Eiropas stabilitātes mehānisma (ESM) aizdevums. Latvijai nav jāveic tajā papildu iemaksas saistībā ar palīdzību Grieķijai, tikai jāturpina veikt regulāros maksājumus. ESM pats aizņemas naudu finanšu tirgos un aizdod to Grieķijai. Situāciju Grieķijas gadījumā sarežģī tas, ka šīs valsts valdība bieži izvirzījusi jautājumu par parādu norakstīšanu. Jāņem vērā, ka Grieķijai ir veikta ļoti būtiska privātā sektora parādu norakstīšana jau iepriekšējās krīzes laikā – 2011. gadā. Uzsākot jauno aizdevumu programmu, tika skaidri norādīts, ka parādu norakstīšana nav pieņemama. Pieļauju, ka oktobrī tiks vērtēta divu iepriekšējo aizdevumu programmu procentu un atmaksas nosacījumu maiņa. Jāatzīmē, ka Latvija šajās programmās nepiedalījās.
Otra jautājuma puse – vai Grieķijas parāds ir ilgtspējīgs. Protams, Grieķijas parāds pret iekšzemes kopproduktu (IKP) ir augstākais ES – ap 180% no IKP. Tas tiešām ir milzīgs parāds. Tomēr jāskatās ne tikai parāds pret IKP, bet arī tas, cik lieli ir valsts parāda apkalpošanas izdevumi. Ņemot vērā to, ka arī iepriekšējie aizdevumi Grieķijai ir ar izdevīgiem nosacījumiem – zemiem procentiem, gariem termiņiem, ar atliktiem procentu un pamatsummu maksājumiem, valsts parāda apkalpošanas izdevumi ir ap 4% no IKP. Tās ir zemākas izmaksas, nekā vairākās valstīs, kur ir zemāks parāds pret IKP, piemēram, Itālijā vai Portugālē. Un Itālijas vai Portugāles parāda ilgtspēju taču neviens neapšauba. Jāskatās vienmēr nevis tikai parāda apjoms, bet arī nosacījumi un vai ar tādiem nosacījumiem tas tiešām ir tik neatdodams, kā izskatās.
– Tad jūs sakāt, ka Grieķija parādus atdos?
– Viens no galvenajiem faktoriem, kas noteiks Grieķijas parāda ilgtspēju, ir ekonomikas attīstība. Tāpēc ir jārūpējas, lai Grieķija atjauno ekonomikas izaugsmi.
– Vai bez Grieķijas situācijas eirozonai ir kādi citi potenciālie riski?
– Jāatzīst, ka finanšu tirgi pavasarī un vasarā Grieķijas parādu krīzi uztvēra kā vienu izolētu gadījumu, nevis kādu simptomātisku situāciju visai eirozonai. Atšķirībā no 2010. gada, kad bija lielākas bažas par domino efektu eirozonā saistībā ar kādas dalībvalsts finanšu problēmām. Šoreiz nekā tāda nebija. Tas parāda, ka tie pasākumi eirozonas stabilitātes nodrošināšanai, kas tika uzsākti pēc iepriekšējās krīzes, ir devuši rezultātus. Šie pasākumi ir stingrāka fiskālā un makroekonomiskā uzraudzība, vērtējot dalībvalstu budžeta projektus un makroekonomisko nesabalansētību. Otrkārt – Eiropas stabilitātes mehānisma darbība, nodrošinot finansējumu grūtībās nonākušām valstīm. Treškārt, banku savienības izveide, vienotā banku uzraudzības sistēma un vienotā rezolūcijas mehānisma izveide. Pašlaik tiek veidots vienotais banku rezolūcijas fonds. Banku savienības viens no mērķiem ir nodalīt finanšu sektora problēmas no valsts sektora, novēršot to, ka nodokļu maksātāji ir pirmie, kas maksā par banku problēmām.
Jāpiemin arī Eiropas Centrālās bankas politika, kas veic ekonomikas stimulēšanas pasākumus, ieskaitot kvantitatīvo mīkstināšanu (quantitative easing). Nesen Eiropas Kopienu tiesa akceptēja kā leģitīmu ECB rīcību, ko tā sāka veikt 2011. gadā, eirozonas valstu finanšu stabilitātes nodrošināšanai uzpērkot otrreizējā tirgū valsts emitētos vērtspapīrus. Ja saistībā ar kādu valsti sākas finanšu panika, ECB šādā veidā paniku novērš, neļaujot tai izplatīties. 2011. gadā tas finanšu tirgus nomierināja, bet bija jautājumi, vai tā nav eirozonas dalībvalstu monetārā finansēšana, kas ir aizliegta. Tagad Eiropas Kopienu tiesa ir atzinusi, ka šīs darbības atbilst ECB mandātam un tas ir būtisks faktors eirozonas stabilitātei nākotnē.
Eirozona šobrīd ir daudz stabilāka un gatavāka krīzēm, nekā tā bija 2010. – 2011. gadā. Tas nenozīmē, ka visas problēmas ir atrisinātas un vairs nekas nav darāms. Nesen tika publiskots piecu prezidentu (Eiropas Komisijas, ES Padomes, Eiropas Parlamenta, Eiropas Centrālās bankas un Eirogrupas) ziņojums par ekonomikas un monetāro savienību, kas darāms tās nostiprināšanai. Nākammēnes Eiropas Komisija nāks klajā ar konkrētiem pasākumiem šī ziņojuma realizācijai, un es esmu atbildīgā persona šajā jautājumā. Īstermiņā līdz 2017. gadam šie pasākumi paredz gan stingrāku makroekonomisko uzraudzību un valstu budžetu kontroli, gan banku savienības trūkstošo elementu izveidi. Atsevišķu banku savienības direktīvu pārņemšanā ir vērojama zināma kavēšanās ES dalībvalstīs (Latvija nav to starpā – uzreiz pasaku). Jāpanāk arī banku rezolūcijas fonda darbības uzsākšana, vienojoties par pagaidu tā finansēšanas modeli. Sāksim arī darbu pie konkurētspējas padomju izveides dalībvalstīs, kas būtu līdzīgs veidojums kā fiskālās padomes. Nav obligāti, ka tās būtu jaunas institūcijas, varbūt esošo pārveide, bet tās būtu padomes, kas sniegtu padomus valdībai par konkurētspējas jautājumiem – piemēram, algu attīstību, kas ir sabalansēta ar produktivitāti. Notiks arī vienotās noguldījumu garantiju sistēmas izveide – divos soļos – sākotnēji tiek izskatīta pārapdrošināšanas sistēmas izveide ES valstu noguldījumu garantiju fondiem. Būs runa arī par ES Fiskālās padomes izveidi, kas koordinētu dalībvalstu fiskālo padomju darbu – būtībā tas nozīmē ciešāku darbību koordināciju un uzraudzību ekonomikas un finanšu jomās. Iepriekšējā krīze parādīja – ja valstīs ir viena valūta, tad tām jāspēlē pēc vieniem un tiem pašiem noteikumiem, jo tāda instrumenta kā valūtas devalvācija to rīcībā nav.
– Jūs pieminējāt konkurētspējas padomju izveidi, kas sniegtu padomus valdībām šajos jautājumos. Šajā kontekstā vai jūs varētu novērtēt Latvijas valdības budžeta priekšlikumu nākamajam gadam, kuru sociālie partneri nodēvējuši par konkurētspēju graujošu? Straujumas valdība izrādījusi apbrīnojamu izdomu dažādu jaunu nodokļu, maksājumu u. tml. izgudrošanā.
– Detalizēti Latvijas budžetu es šobrīd komentēt nevaru. Līdz oktobra vidum ES valstu valdībām ir jāiesniedz Eiropas Komisijai savs budžeta projekts, un tā sniegs savu atzinumu līdz novembra beigām. Apsteigt šo vērtējumu es nevaru.
– Bet konceptuāli jūs varat to novērtēt?
– Jau tradicionāls Eiropas Komisijas ieteikums dalībvalstīm ir darbaspēka nodokļu pārnešana uz patēriņu, īpašumu un kapitālu. Bet te ir runa par nodokļu sloga pārnešanu, nevis samazināšanu. Latvijas valdība ir paredzējusi zināmus soļus darbaspēka nodokļa sloga mazināšanā. Valdībai ir jāizvērtē situācija, ņemot vērā, ka nodokļu slogs Latvijā ir viens no zemākajiem ES – nedaudz virs 27% no IKP. Galarezultātā tas rada problēmas nofinansēt daudzas jomas publiskajā sektorā.
– Zemākais ieņēmumu līmenis, kas Latvijā ir ES ietvaros, jūs šajā sakarībā nemulsina, to EK vērā neņem?
– Tāpēc jau arī vērtējam nodokļu slogu pret ekonomikas lielumu, pret IKP. Nodokļu ieņēmumi pret IKP Latvijā, līdzīgi kā Lietuvā un Bulgārijā, ir vieni no zemākajiem ES.
– Šobrīd ES centrālā problēma ir migrantu krīze. Vai jūs uzskatāt, ka EK prezidenta Junkera piedāvātā migrantu kvotu sistēma dalībvalstīm ir adekvāta situācijai un spēs kalpot krīzes risinājumam?
– Skaidrs, ka risinājumam jābūt kompleksam un tādam, kas problēmu risina ilgtermiņā. Situācija, ar ko saskaras ES, ir ārkārtas situācija. Daudzās valstīs, kurās migranti ierodas, ir ļoti lielas problēmas un tās sagaida solidaritāti no citām ES dalībvalstīm. Tāpat kā Latvija sagaida solidaritāti ES fondu sadales jomā, vai – runājot par sankcijām – Krievijas embargo kompensāciju, atbalstu lauksaimniekiem, tā Itālija, Grieķija un Ungārija sagaida solidaritāti migrantu krīzes risinājuma jautājumos. Taču jāatzīst, ka bēgļu pārdales starp dalībvalstīm jeb kvotu jautājums ir tikai viens no problēmas aspektiem. Otrs jautājums ir tāds, lai bēgļa statusu iegūtu tikai tie cilvēki, kuriem tas tiešām pienākas, nevis ekonomiskie migranti. Trešais jautājums ir cīņa ar nelegālās migrācijas tīklu valstīs, no kurām migranti ierodas. Galu galā – tas ir arī darbs ar tām valstīm, no kurām ierodas lielākās imigrantu plūsmas, tas ir jautājums par situācijas stabilizēšanu Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu reģionā.
– Kādā veidā ES varētu ietekmēt situāciju Tuvajos Austrumos?
– Bēgļu krīzes epicentrs ir plašs – Sīrija, Lībija, Irāka, Afganistāna, Pakistāna un Eritreja, savukārt EK bēgļu krīzes priekšlikumi skar Sīriju, Eritreju un Irāku. Šis reģions ir ES ārpolitikas uzmanības centrā, lai situāciju stabilizētu, prioritātes – Sīrija un Lībija. Sīrijā jāaptur pilsoņu karš, lai valsts kādreiz atgrieztos pie normāla politiskā procesa, to vada ANO speciālais sūtnis, bet aktīvi atbalsta ES, un lēmumus te pieņems ANO Drošības padome. Savukārt Lībijā galvenais uzdevums ir izveidot vienotu valdību, kas atkarīgs no turpmāko trīs nedēļu sarunām starp visām iesaistītajām pusēm. Tieši vienotas valdības izveidošana ir atslēga situācijas stabilizēšanai šajā valstī, ES ir iesaistīta šajā procesā. Tātad galvenais uzdevums ir diplomātijā, kā situāciju stabilizēt reģionā, iesaistot plašāku starptautisko sabiedrību un galvenos ES starptautiskos partnerus, tai skaitā ANO.
– Ja pavēro Ungārijas gadījumu migrantu krīzē, tad jāsecina, ka Ungārija taču gribēja ievērot ES nosacījumus – reģistrēt visus migrantus, lai lemtu par bēgļu statusa piešķiršanu. Taču migranti pasludināja – mums nekādu Ungāriju nevajag, mēs gribam uz Vāciju! Un Austrija padevās, atverot robežu, lai migranti tālāk dodas uz Vāciju. Tas šo kvotu principu padara bezjēdzīgu – lai vai cik bēgļu atved uz Latviju, viņi tāpat prasīs – dodiet mums Zviedriju!
– Ārkārtas situācija prasa ārkārtas risinājumus, un valstis uz to reaģē dažādi, taču jaunie EK priekšlikumi šādu pārvietošanos pa ES neparedz, reģistrācija tiek veikta valstī, kur bēglis ierodas, bet patvēruma lēmums tiek pieņemts valstī, kura bēgli uzņem, un tas juridiski darbosies tikai šajā valstī, pretējā gadījumā – nosūtīšana atpakaļ. Vajadzīga precīza un efektīva pasākumu koordinācija ES līmenī: nākamā pirmdienā paredzēta ES iekšlietu ministru sanāksme, kas nāks klajā ar saviem priekšlikumiem.
– Eiropa finansiāli ir spējīga tikt galā ar migrantu krīzi?
– Finansiāli – jā. Šobrīd finansējums nāk no ES budžeta. Jau tagad ir ievērojami paaugstināts ES finansējums cīņai ar nelegāliem imigrācijas tīkliem, glābšanas operācijām Vidusjūrā, gan arī finansiāls atbalsts dalībvalstīm, kas saskaras ar lielākajām imigrantu plūsmām. Es domāju, ka ievērojami līdzekļi būs nepieciešami arī nākotnē.
– Vai ES līderu retorika par solidaritāti Tuvajos Austrumos netiek sadzirdēta kā aicinājums: nāciet visi šurp?
– Varu tikai atkārtot: ja cilvēki bēg no karadarbības, no nāves briesmām, tad solidaritāte bēgļiem ir jāizrāda. Bet bēgļi jānošķir no ekonomiskajiem migrantiem, un jaunie priekšlikumi to paredz, jo ir izstrādāts stingrs mehānisms efektīvai izraidīšanai. Būtiski ir tas, ka jaunajos priekšlikumos ir atsauce par Ukrainu – Latvijai svarīgi, lai būtu atbalsta mehānisms, ja gadījumā situācija Austrumukrainā saasinās.
– Tad ekonomiskos migrantus sūtīs atpakaļ?
– Jā, EK priekšlikums paredz efektīvu izraidīšanu, par ko operatīvi nolemj katra valsts pati.
– Vai tiešām Eiropas Komisijai vajadzēja sagaidīt vērienīgus zemnieku (vai to lobistu organizāciju algotu cilvēku) protestus Briseles centrā, lai paziņotu par 500 miljonu eiro atbalsta piešķiršanu? Tā būs EK politika arī nākotnē?
– Nepiekrītu, ka kolēģi vilcinājās ar lēmumu pieņemšanu līdz protestiem, Briselē lobiju grupas parasti ir labi informētas par lēmumu pieņemšanas procesu. EK politika ir rūpīgi izvērtēt visus pieprasījumus un atbalstīt solidaritātes mehānismus, īpaši tajās dalībvalstīs, kur situācija ir sarežģītākā – tas nozīmē arī Baltijā.