Visvaldis Lācis: Godu nevar atņemt, to var tikai pazaudēt
 
©f64

Tuvojas 9. maijs, kad Pārdaugavā pie tā dēvētā uzvaras pieminekļa pulcēsies tie, kuri šo datumu uzskata par robežšķirtni, no kuras sākas laimes un demokrātijas laikmets. Savukārt citiem 9. maijs ir atkārtotas padomju okupācijas diena. Katru gadu 9. maijā un 16. martā konfrontējas pretēji uzskati un līdz kompromisam abas puses nenoiet pat pussoli. Tas nav iespējams arī tāpēc, ka tautas priekšstāvji vairās (baidās?) parādīt pasaulei un vietējiem nezinīšiem, ko mums patiesībā ir nozīmējusi padomju okupācijas atgriešanās un pret ko cīnījās latviešu leģionāri.

Par šiem jautājumiem – intervija ar latviešu leģionāru, vēsturnieku un bijušo Saeimas deputātu Visvaldi Lāci.

– Kā vērtējat šā gada 16. marta notikumus? Protesti pret leģionāru gājienu tomēr nebija tik aizskaroši kā pērn. Varbūt kaut kas ir mainījies? Varbūt mūsu valdība bija citās – pārliecinošākās – pozīcijās?

– Pirms 16. marta valdība nāca klajā ar paziņojumu, ka valdības ministri nedrīkst piedalīties leģionāru un viņu pavadītāju gājienā no Doma katedrāles uz Brīvības pieminekli, lai pieminētu karā kritušos leģionārus. Līdzīga nostāja bija arī Ārlietu ministrijai. Vispirms jāatzīmē, ka šāds rīkojums ir Latvijas pilsoņu demokrātisko tiesību tiešs pārkāpums. Visi ministri ir bijuši un ir Latvijas pilsoņi. Tādēļ, raugoties uz šo gājienu no juridiskā viedokļa, Ministru prezidentei Straujumai nebija tiesību kaut kādā veidā draudēt gājiena dalībniekiem. Gluži otrādi, visām bijušajām un arī esošajai valdībai jau sen bija jāievēro un jāīsteno ar likumu garantētās tiesības attiecībā uz gājienu.

– Izskatās, ka jūs tomēr neredzat izmaiņas mūsu valdības attieksmē pret latviešu leģionāriem. Varbūt kaimiņvalstīs ir citādi?

– Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess bez kautrēšanās ir iepazīstinājis ārzemniekus ar valsts vēsturi, sacīdams, ka 1940. gadā Igaunijā ir iebrucis viens bandīts (tieši lietojot šo vārdu), tad otrs bandīts padzinis pirmo, bet pirmais atgriezies pēc otrā saskaņošanas. Vācijas lielākajam žurnālam Der Spiegel intervijā viņš paskaidroja, ka sarkanās armijas piemineklis (tā dēvētais Aļoša) no Tallinas centra uz ārpilsētu bija jāpārceļ tā iemesla dēļ, ka piemineklis bija kļuvis par vietu saukļa pasludināšanai, ka Igaunijā jāatjauno padomju iekārta, kā arī tādēļ, ka šādi un līdzīgi demonstrāciju saukļi sadusmojuši galvaspilsētas igauņus. Vēl tālāk ir gājis viņa priekšgājējs prezidents Lennards Meri. Viņš Tallinā pieņēma igauņu leģionāru delegāciju kopīgi ar vācu tanku divīzijas pārstāvjiem, kas 1944. gadā ļoti niknās kaujās apturēja sarkanās armijas virzīšanos uz Tallinu, un atļāva šo satikšanos foto publiski parādīt presē. Igaunijas Valsts prezidentu prestižam starptautiski šādi viņu soļi nav kaitējuši, tas joprojām ir augsts. Savukārt Igaunijas aizsardzības ministrs Reinsalu, apmeklējot igauņu leģionāru kongresu, pavēstīja, ka valsts uzdevums ir saglabāt leģionāru godu.

– Diez vai Latvijā mēs spētu sagaidīt ko līdzīgu.

– Latvijā 9. maijā, dienā, kas 1945. gadā iezīmējās skaitliski vēl plašāka terora sākums pret latviešu tautu nekā Baigajā gadā,

pensionētie sarkanās armijas virsnieki, kaujas ordeņiem pie krūtīm žvadzot, soļo pie padomju uzvaras pieminekļa, lepni sev priekšā nesot Staļina lielu attēlu. Eiropas Parlaments jau 1983. gada 13. janvārī pieņēma rezolūciju (Egils Levits toreiz publicēja rakstu Die baltische Frage im Europäischen Parlament), kurā izteikta cieņa igauņu, latviešu un lietuviešu astoņus gadus (1945–1953) ilgušajai cīņai un bruņotajai pretestībai, un tūkstošiem šīs cīņas upuriem par brīvību. Togad arī Eiropas Padome atzina, ka starp nacistu un komunistu noziegumiem jāliek vienlīdzības zīme. Vēl vairāk! Mūsdienu britu ievērojamākais vēsturnieks Normans Deiviss izdevniecības Jumava grāmatā Eiropas vēsture raksta: «Staļins ir vēsturē visuzskatāmākais piemērs tam, ka patoloģisks noziedznieks sasniedz augstāko varas pakāpi, liekot lietā noziedznieka talantu. Ginesa rekordu grāmatā viņam pieder pirmā vieta sadaļā «masu slepkavības».»

– Jūs jau vairāk nekā pirms 20 gadiem aktīvi stāstījāt latviešu leģionāru patieso vēsturi, atgādinot, ka viņi nav nekādi nacisti.

– Jā. Vēl pirms Latvijas neatkarīgas valsts atjaunošanas 1990. gada 3.,10.,17. aprīlī LTF avīzē Atmoda publicēju rakstus par leģiona darbību ar nosaukumu Īsa latviešu leģiona vēsture. No tā laika līdz mūsdienām preses izdevumos esmu publicējis 32 rakstus par leģiona tēmu. Jāpaskaidro, ka visi šie raksti nav uzskatāmi par zinātniskiem, bet gan par populārzinātniskiem, jo tiem nav pievienotas atsauces, kas norādītu izcelsmes avotus. Es esmu arī pirmais latvietis Latvijā, kas uzrakstījis sešu sējumu grāmatas ar nosaukumu Otrais pasaules karš. Arī tās ir, protams, populārzinātniskas, bet ar kopumā jau ar pāri par 1000 atsaucēm, starp kurām diezgan daudzas ir ar zinātniski apstiprinātu izcelsmi. Kad es kļuvu par vēstures rakstnieku, bieži meklēju padomus par vēstures faktiem, cēloņiem, notikumiem, iedziļinājos notikumu izskaidrošanā, konsultējoties ar LU Vēstures fakultātes mācībspēkiem – profesoru Inesi Feldmani, Aivaru Strangu un nu jau aizsaulē esošo Heinrihu Strodu, kura milzīgajā mājas bibliotēkā esmu bijis vismaz reizes desmit. Esmu konsultējies arī ar jaunākās paaudzes vēsturniekiem – Uldi Neiburgu, kā arī Stokholmā un Rīgā iztaujājis Kārli Kangeri.

– Jūs esat filoloģijas maģistrs, tomēr pievērsāties vēsturei.

– Jā. Es nolēmu kļūt par vēstures zinātnieku un iegūt doktora grādu vēsturē. Esmu nokārtojis arī vēstures zinātņu doktora eksāmenu ar atzīmi «deviņi» (teicami) atbilstoši disertācijas nosaukumam Latviešu leģiona būtiska izpratne. Par šo tēmu iztaujāts angļu valodā, es saņēmu atzīmi «astoņi». Pēc tam 2013. gadā kā LU Vēstures un filozofijas fakultātes Rietumeiropas un Amerikas jauno un jaunāko laiku vēstures katedras doktorants piedalījos katedras sēdē, un šīs katedras mācībspēki profesori Inesis Feldmanis un Antonijs Zunda, kā arī asociētie profesori Jānis Taurēns un Lilita Zemīte atzina, ka manis uzrakstītā disertācija ir zinātniska un ka tā jāizvirza uz fakultātes promocijas padomi. Diemžēl paklupiens notika 2013. gada 28. jūnijā, kad priekšpēdējā piegājienā ceļā uz mērķi LU Vēstures un filozofijas fakultātes Domes sēdē, kurā es netiku uzaicināts, 14 dažādu fakultātes katedru pārstāvji izskatīja disertācijas kopsavilkumu. No 14 klātesošajiem divi citu katedru pārstāvji atteicās no balsošanas, bet no pārējiem 12 seši atzina, ka disertācija būtu 2013. gada rudenī jāizvirza uz promocijas padomi doktora grāda aizstāvēšanai, bet seši balsoja pret šo ieteikumu. Pēc neizšķirtā balsojuma vērsos pie LU zinātnes prorektora, tehnisko zinātņu prorektora, tehnisko zinātņu doktora Indriķa Muižnieka ar jautājumu, ko man turpmāk darīt. Kā zinātņu prorektors viņš par balsojumu zināja un ieteica rakstīt objektīvu zinātnisku monogrāfiju par leģionu, kuru oponenti nevarētu nosaukt par nezinātnisku. To es arī patlaban daru. Es ceru šo monogrāfiju uzrakstīt, jo mans zinātniskais vadītājs paliek profesors Inesis Feldmanis. Viņš neapšaubāmi ir zinošākais vēsturnieks par Otrā pasaules kara norisēm Eiropā un Latvijā. Viņš ir vienīgais Latvijas vēsturnieks, kurš ir LZA akadēmiķis. Viņš ir arī vienīgais Latvijas vēsturnieks, kurš ir Getingenas universitātes (Vācijā) Baltijas vēstures komisijas korespondētājloceklis. Viņš vadīja Latvijas–Krievijas vēsturnieku komisiju, kuru tagad vada Antonijs Zunda.

– Jums ir pamatīgas zināšanas par latviešu leģionu un Otro pasaules karu. Vai ārzemju žurnālisti izmanto jūsu pieredzi un faktu krājumu par šiem notikumiem?

– Katru gadu pirms 16. marta mani lauku viensētā apciemo ārzemju žurnālisti. Pie manis šeit ir bijuši gan Associated Press, gan ziņu aģentūras Reuter pārstāvji, gan citu ārzemju preses izdevumu žurnālisti. Rīgā viņi uzzina, ka te laukos dzīvo viens vecs vīrs, leģionārs, rakstnieks, sameklē manu tālruņa numuru un brauc mani intervēt. Interese par leģionu nemazinās, tā dažkārt pat pieaug. Tā šogad 15. martā pie manis ieradās pieci cilvēki, starp krieviem divi latvieši ar kinokamerām, no Berlīnes radio sabiedrības ARD, un intervēja mani trīs stundas. Tūlīt pēc viņu aizbraukšanas ieradās divi gados jauni krievu žurnālisti no Sanktpēterburgas TV 5. kanāla. LU komunikācijas zinātņu doktorante Gita Siliņa atveda pie manis Nīderlandes žurnālisti Staringu, kurai ir 27 gadu stāžs kā apskatniecei par politiku un kara vēsturi un kas trīs gadus pavadījusi Maskavā, prot krievu valodu un sarakstījusi trīs grāmatas par Waffen–SS. Savukārt ādai austriešu žurnālistei šogad pat biju spiests atteikt tikšanos laika trūkuma dēļ.

– No 2006. līdz 2011. gadam bijāt Saeimas deputāts. Šis laiks deva jums zināmu atpazīstamību ārzemju žurnālisti vidū.

– Kā Saeimas deputāts daudz stundu esmu pavadījis, staigājot pa Vecrīgas ieliņām kopā ar dažādu valstu žurnālistiem, reiz pat ar diviem pavadoņiem – vienu skaņu operatoru un vienu kameras vīru. Visinteresantākais piemērs! Jauns Latvijas ebreju pāris ieradās rudenī Saeimā. Ar grūtībām sameklējuši Jumavas 2006. gadā izdoto, jau izpārdoto grāmatiņu The Latvian Legion according to international observers, viņi lūdza mani kā autoru parakstīties titullapā. Šis paraksts un grāmatiņa palīdzēšot jaunajai ebrejietei, kura esot Londonas universitātes maģistrantūrā, iegūt maģistra grādu. 2010. gadā, kad es kopā ar Vairu Paegli biju Skotijā, Edinburgā, NATO parlamentārās asamblejas sēdē, viņa paņēma no manis nupat minēto grāmatu un aiznesa to uz Leiboristu partijas mītni britu valdības vadītājam Milebrandam, kurš nesen bija apvainojis ar nejēdzībām latviešu leģionu. Bet Latvijā ar savām zināšanām es nevienam neesmu vajadzīgs. Esmu veltīgi lūdzis Dzintri Kolātu, gan kā Latvijas Radio direktoru, gan kā TV ziņu dienesta vadītāju, lai izmanto manas zināšanas pirms 16. marta vai 9. maija, vai vismaz Rēdera «stratēģiskos» raidījumos, kuros ļauj runāt pat tiešiem Latvijas ienaidniekiem. Velti! Dažkārt burtiski sāp sirds, šo politisko izolētību sajūtot.

– Dažkārt ir arī tā, ka ne tikai žurnālisti nevēlas dzirdēt patiesību. Tāda nostāja jūtama arī no valdošajām aprindām.

– Protams. Lasu, piemēram, šādu tekstu: «Valdības pozīcija nav piedalīšanās gājienā, ko var traktēt kā atbalstu fašismam.» Šāds traktējums ir kļūdīgs. Rietumi jau tūdaļ pēc kara beigām zināja, ka latvieši nav ne fašisti, ne nacisti. Jau 1947. gada martā no kara gūstekņu nometnēm atbrīvotos latviešu leģionārus iesaistīja ne tikai Nirnbergas tiesu pils, bet arī Nirnbergas cietuma apsardzē, kurā bija ieslodzīti vācu nacisti. Smieklīgi būtu traktēt, ka latviešu «nacistiem» uzticēja apsargāt kara noziedzniekus – vācu nacistus! Vēl agrāk, jau 1946. gada februārī, britu Ārlietu ministrija nosūtīja vēsti uz Berlīni britu bruņoto spēku komandierim: «Mēs nevaram uzskatīt Baltijas valstu pilsoņus par kara noziedzniekiem vai nodevējiem, kad vienīgā apsūdzība (krievu – V.L.) pret viņiem ir tā, ka viņi cīnījušies pret padomju bruņotajiem spēkiem.» 1950. gada augustā Pārvietoto personu komisijas vadītājs Harijs Rozenfelds Vašingtonā ASV administrācijas vārdā paziņo Latvijas lietvedim Latvijas sūtniecībā Jūlijam Feldmanim, «ka baltiešu SS ieroču vienības (baltiešu leģions) ir jāuzskata kā atšķirīgas no vācu SS viņu uzdevumu ideoloģijas, darbības un piederības dēļ, un tāpēc šī komisija neatrod, ka tās būtu naidīgas ASV valdībai». Arī Kremlis zināja mūsu leģionāru nostāju. Profesors Heinrihs Strods Jeļcina varas laikā Krievijas arhīvos atrada dokumentu. Proti, 1944. gada aprīlī sarkanās armijas galvenā politiskā pārvalde ziņoja LKP 1. sekretāram Jānim Kalnbērziņam Maskavā: «Latvieši gatavi cīnīties kā pret krieviem, tā pret vāciešiem: vāciešu SS virsnieku kara skolas Badtolcā priekšnieks ŠulceKosens ar zvērestu ir devis liecību Nirnbergas kara tribunālā. Jāatzīmē, ka latvieši un igauņi nebija nacionālistiskās idejas pārstāvji. Viņi par savu galveno uzdevumu uzskatīja cīņu pret boļševikiem, kas bija okupējuši viņu zemi, un viņi gribēja to atbrīvot.» Pēckara gados Vācijā un Eiropā par lielāko autoritāti ieroču SS lietās tiek uzskatīts Hamburgas Bundesvēra akadēmijas profesors Bernards Vegeners. Agrāk viņš ir bijis pētnieks Oksfordas Sv. Antonija koledžā, kā arī Freiburgas militārās vēstures institūta pētnieks. Savas grāmatas Waffen SS angļu valodas izdevumā viņš uzsver, ka latviešu leģionāru vidū neviens nav bijis nacists.

– Visa iepriekš minētā gaismā jūs noteikti kaut ko vēlēsieties teikt mūsu valdošajiem kungiem un dāmām.

– Protams. Cienījamā Ministru prezidente! Leģionāru aizstāvības faktu sarakstu es varētu plaši un daudzkārt papildināt, taču intervijas apjoms to neļauj izdarīt. Angļiem ir jauka paruna: «Es labprāt būtu gļēvulis, bet es baidos par tādu kļūt.» Es ceru, ka jūs sapratīsiet, ka es arī baidos un nedrīkstu par tādu kļūt. Jo man jāaizsargā ne tikai savs, bet visu latviešu leģionāru gods un saistībā ar to arī visas mūsu tautas gods. Un jāatceras, ka godu nevar atņemt, to var tikai pazaudēt.