“Sitam ienaidniekus tagad un gatavojamies mūsu nākamajam lielajam pretuzbrukumam pavasarī!”, saka Ukrainas armijnieki

Noteiktība un apņēmība turpināt karu līdz pilnīgai uzvarai — tas ir vienīgais notikumu attīstības scenārijs, kurš arī gadu pēc pilnmēroga kara sākuma ir pieņemams Ukrainas sabiedrībai, un visvairāk jau pašiem Bruņotajiem spēkiem.

Skatoties uz šausmīgajiem notikumiem Ukrainā, mūsu sabiedrību turpina p ārsteigt ukraiņu sistemātiskā pretošanās visos iespējamajos veidos — no karošanas frontē līdz frontinieku apgādei, humānajai palīdzībai un partizānu darbiem ienaidnieka aizmugurē. Varbūt varētu padomāt, ka šis iespaids tāds ir tikai pa gabalu, un uz vietas ir citādi, taču nē — pašā Ukrainā apņēmīgais kurss uz Krievijas sakaušanu ir vēl noteiktāks.

Aizvadītā gada laikā, braucot pa Ukrainu no Ļvivas līdz Harkivai un Zaporižžjai, no Odesas līdz Kijivai un Žitomirai, “Neatkarīgajai” neizdevās sastapt nevienu pašu Ukrainas iedzīvotāju, kurš būtu runājis par padošanos vai piekāpšanos — uzdodot jautājumu dažādās formās, atbilde bija viena. Pensionāri no Mariupoles, zaudējuši mājas un radiniekus, bēgļi no Hersonas, kas spiesti mukt no piespiedu iesaukšanas ienaidnieka (!) armijā, ievainoti karavīri no Bahmutas pozīcijām, kas tagad ārstējas aizmugurē, bezdarbnieces Kropvinickā, zaudējušas darbavietu raķešu uzlidojumā — visi šie cilvēki saka: vienīgais ceļš ir atbrīvot okupētās teritorijas. Bet Krimas tatāri, daudzi no kuriem jau deviņus gadus dzīvo ārpus etniskās dzimtenes, kur pret viņiem FSB fabricē krimināllietas, atzīst — pussalas atgriešanās brīvībā tagad izskatās daudz reālāka nekā iepriekšējos astoņus gadus.

“Brezents”, Ukrainas Bruņoto Spēku kareivis (34): “Lai arī pie Bahmutas ir tāda elle, kādu nevarēju stādīties priekšā, tomēr es piekrītu tam, ka vajag aizstāvēt šādas apdzīvotās vietas līdz pēdējam. Krievija visu nolīdzina, kur tiek klāt. Ja mēs atiesim uz citām pozīcijām kādā citā pilsētā, tad es piekrītu tiem, kas saka — krievi pilnībā nopostīs arī nākamo pilsētu, un iznākumā tur būs tāda pati Bahmuta, Mariupole. Tāpēc labāk turēt to, kas jau ir nopostīts, un nelaist postītājus pie jaunām iespējām.”

“Vilciņš”, brigādes “AZOV” brīvprātīgais (26): “Pieteicos brīvpr ātīgi tagad veidojamajai “Uzbrukuma armijai”. Kopumā ir pārliecība, ka pavasarī iesim atkal lielā pretuzbrukumā! Par laimi, šī ziema Ukrainā ir bijusi rekordsilta, kas mums ļoti nāca par labu, jo visiem iedzīvotājiem bija vieglāk pārciest elektrības atslēgumus un enerģētikas krīzes, taču mēs būtu izmantojuši arī aukstākus laikapstākļus. Tad zeme būtu pilnībā sasalusi, un mēs varētu iet uzbrukumā jau tagad. Jāgaida pavasaris, tad jūs visi redzēsiet! Krievi? Mēs viņus sitam arī pašlaik. Tie plātījās ar lielu ofensīvu no janvāra beigām, bet mēs pat īsti nepamanījām, ka tāda ofensīva bijusi, godīgi sakot.”

Valdis Jurgelāns, Poltavščinas “teroborona” (58): “Mierīgi darām visu, ko vajag, un darīsim tik ilgi, kamēr uzvarēsim. Pirms mēneša bijām nosūtīti uz Sumu apgabalu, kur stāvējām uz Krievijas robežas. Viņi šauj pa Ukrainu no robežas otras puses, un robeža visu laiku jāsargā, lai viņi atkal neielaužas mūsu teritorijā no turienes tā kā pirms gada. Nevarēju sazvanīties ne ar Poltavu, ne ar Latviju, jo ienaidnieka radioizlūkošana no tā mēģina izskaitļot, kur ir mūsējie. Vēlāk bijām Bahmutā, bet mūsu vienība tur nevarēja būt ilgi, jo tur tiek piedzīvoti zaudējumi. Tikai pēc Ukrainas uzvaras karā varēšu pastāstīt, kas tur patiesībā notika.”