Krimas tatāru līderis: Krimas iedzīvotāji pašlaik okupācijā ir pilnīgi beztiesīgi: ceram uz Ukrainas uzvaru pēc iespējas ātrāk!

Kārtējo reizi pateicība Latvijai par konsekventu atbalstu un cerība, ka izdosies redzēt dzimteni brīvu no visādām svešām varām — tās ir lietas, kas jau devīto gadu spiestā kārtā likušas kļūt Refatam Čubarovam, Krimas tatāru Medžlisa priekšsēdētājam, par Ukrainas un starptautiskā līmeņa politisko figūru.

Refats Čubarovs ir cilvēks, kura dzīves gājums ir tā vērts, lai to citētu atkal un atkal. Dzimis izsūtījumā pēc tam, kad 1944. gadā Staļins deportēja visu Krimas tatāru nāciju un aizliedza viņiem rādīties savā dzimtenē. Kā “padomju tautas ienaidnieku ģimenes” dēlam Refatam Čubarovam tomēr izdevās iegūt vēsturnieka izglītību, bet viņu padomju vara nosūtīja uz Latviju, kur viņš, čekistiem par spīti, taisīja karjeru zinātnē, līdz astoņdesmito gadu vidū kļuva par Latvijas Valsts arhīva direktoru. Iesaistījās Atmodā un Tautas frontes saraksta tika ievēlēts Rīgas domē, kur palīdzēja gāzt no amata Alfrēdu Rubiku, taču negaidīja pilsonības piešķiršanu par īpašiem nopelniem Latvijas labā, jo kopā ar citiem Krimas tatāriem repatriējās — viņi, atšķirībā no citiem Staļina represijās deportētajiem, to varēja izdarīt tikai pēc Ukrainas neatkarības un pēc PSRS formālās likvidācijas. Ticis ievēlēts Krimas vietējā Radā, vēlāk vairākkārt bijis Augstākās Radas deputāts, piedalījies Eiromaidana revolūcijā utt. Par publisku pretošanos Krimas aneksijai kopš 2014. gada atkal tiek vajāts ar krimināllietām, viņam Krievija jau astoņarpus gadus atkal aizliegusi iebraukt Krimā, tāpēc tagad strādā Kijivā.

— Kāda ir situācija ar cilvēktiesībām Krimā?

— Visi Krimas iedzīvotāji, Ukrainas pilsoņi, neatkarīgi no viņu tautības, kurus krievu apspiedēji arestē un pēc tam tiesā pēc falsificētām apsūdzībām, kad viņi saņem spriedumu, tiek izmētāti pa Krievijas cietumiem. Iedzīvotājs no okupētās Krimas nepaliek Krimā, viņu nosūta uz cietumu Krievijas plašumos. Turklāt viņus tiesā par “terorismu”, ko pēc krievu “principiem” dara karatiesas, apgabala karatiesas, bet tādas darbojas tikai pašā Krievijas teritorijā. Tāpēc Krimas tatārus, kā likums, tiesā Dienvidu kara apgabaltiesa, kas atrodas Rostovā, bet pēc tam Krimas tatārus izmētā pa cietumiem Baškortostānā, Tatarstānā, Uļjanovskas apgabalā, Sibīrijā. Nekādas tiesības netiek ievērotas.

— Hersonas apgabala iedzīvotāji, kuri bēga no okupācijas armijas, mūsu portālam stāstīja tā: jaunieši bēga no Krievijas armijas kaut vai tāpēc, lai netiktu piespiedu kārtā iesaukti okupantu armijā un netiktu piespiesti dienēt armijā pie okupanta. Viņi teica: “Mēs taču negribam karot paši pret savu valsti!” Kā šinī ziņā situācija Krimā? Kas gaida Krimas tatāru jaunieti, kam aprit 18 gadi?

— Tā ir viena no izteiktākajām, brutālākajām Krievijas ļaundarībām okupētajās ukraiņu zemēs. Tagad krievi okupētajās teritorijās mobilizē visus vīriešus. Saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām normām, tajā skaitā Ženēvas konvenciju, okupējošā valsts nevar savākt vīriešus okupētajā zonā un ieskaitīt savā armijā. Turpretī Krievijai nekādas cilvēktiesību normas neeksistē, tāpēc Krimas tatāri, etniskie ukraiņi un jebkuru citu tautību piederīgie tiek iesaukti Krievijas armijā, lai liktu viņiem karot pašiem pret savu valsti. Krievijai vajag lielgabalgaļu, ko mest frontē, vienmēr jaunus un jaunus cilvēkus, tāpēc jaukāk viņiem mest frontē tādus Krimas tatārus un ukraiņus, kas tāpat nebūs lojāli Kremlim, un likt viņiem karot pašiem pret savu zemi! Tāpēc tūkstoši un tūkstoši cilvēku septembrī, oktobrī, novembrī pameta Krimu, pirms viņus paspēja mobilizēt Krievijas armijā.

— Kāda tagad situācija: ir iespēja tikt ārā no Krimas un atgriezties brīvajā Ukrainas zonā?

— Pagaidām tāda iespēja ir, pateicoties tam pašam Krimas tiltam, tomēr totālā kontrole Krimā pieaug. Lai atgrieztos Ukrainas valdības kontrolētajā valsts lielākajā daļā, vajag braukt cauri vairākām citām valstīm: var caur Krievijas teritoriju doties uz Baltkrieviju un mēģināt tikt caur turieni atpakaļ. Tomēr tas ir krietni pagrūti, jo mums oficiāli robeža ar baltkrieviem slēgta [dēļ Minskas sniegtā atbalsta Z-armijai]. Tad reālāks variants ir doties caur Krieviju uz Baltijas valstīm, uz Latvijas robežu, tad caur Lietuvu un Poliju atpakaļ uz Ukrainu. Tas ir garš un smags ceļš, jo īpaši, ja tas jāveic kopā ar ģimeni, bērniem!

— Kāda situācija ar tiem krimiešiem, kam divas pases? Ko mums Latvijā par viņiem vajag zināt?

— Skaties: deviņi gadi kopš Krimas okupācijas. Visā Krimā Krievijas okupācijas vara masveidā uzspiež Krievijas pases visiem, kas tur dzīvo. Ja tu gribi turēties savā zemē (un Krimas tatāri to dara arī pie šiem apstākļiem, jo tā ir mūsu tēvzeme, mums citu nevajag), tad ir atnācis ienaidnieks, sagrābis visu un maina režīmu, bet ļaudis grib dzīvot turpmāk savā zemē. Jo mēs uz pusgadsimtu bijām izdzīti no savas zemes, mēs [skatoties vēsturiskos mērogos] tikko, tikko atgriezāmies uz savas zemes, bet Maskava atkal ir klāt un grib mūs nožņaugt. Ja gribi noturēties pie savas zemes, tad jārēķinās, ka tev no augšas uzspiedīs otru pasi. Krimas tatāri tagad, ja spiesti pieņemt Krievijas pasi, nosauc to par “ausweis”, pēc analoģijas ar to, ko vectēvi bija spiesti piedzīvot Otrā pasaules kara laikā — lai varētu aiziet no viena apdzīvotā punkta uz otru vācu okupācijas laikā, viņiem komendantūrā vajadzēja izņemt “ausweisu”. Tagad nacistu “ausweisa” vietā parādījās Krievijas pase. Kad tagad cilvēki caur trešajām valstīm izbrauc līdz Ukrainas brīvajai daļai, viņiem ir šie Krievijas dokumenti, savukārt Ukrainas kādreiz izdotajiem dokumentiem vai nu beidzies termiņš, vai tas ir nepareizā veida dokuments. (Ukrainā ikvienam ir “parastā” iekšzemes pase, kas pēc funkcijām atbilst mūsu ID kartei, bet ceļojumiem jebkurš var izņemt t.s. “ārzemju pasi”, kas atbilst mūsu modernajām biometriskajām pasēm — I.L.) Tie cilvēki, kas ar pusnederīgiem dokumentiem cenšas šķērsot Latvijas robežu [caur Krievijas teritoriju], saskaras ar situāciju: viņi robežsargiem iedod tādu pasi, kāda viņiem ir, un saka: “Palaid mani!” Tie, protams, jautā: “Tev Krievijas pase ir?” Kā likums, cilvēki negrib stāstīt nepatiesību un atbild: “Man ir.” Uz to robežsargam jāatbild: “Tev ir Ukrainas un krievu pases, un iznāk, ka tu esi dubultpilsonis?” Problēma tur tajā, ka Eiropas Savienības kopējā pozīcija ir — Krievijas pilsoņiem uzlikt dažādus aprobežojumus. Iznākumā Ukrainas pilsoņi, kas tikuši vaļā no okupantiem, no iespējas, ka viņus iesauks Krievijas armijā, dažreiz trāpījuši uz tādu kā “betona sienu”, iebraucot Eiropas Savienībā. (Starp Ukrainu un ES jau daudzus gadus pastāv bezvīzu režīms, mēs varam abpusēji brīvi braukt vieni pie otriem, tajā skaitā caur trešo valstu — Turcijas, Gruzijas, Krievijas utt. — teritorijām, tā kā nepastāv principiāli iemesli nelaist Ukrainas pilsoņus pāri robežai — I.L.) Lai šo situāciju izlabotu, pēc mūsu iniciatīvas Ukrainas Ārlietu ministrija nosūtījusi attiecīgu informāciju ES valstu dienestiem, lai informētu par šo īpatnību. Lai neciestu tie Ukrainas pilsoņi, kas glābjas no Kremļa varas un mobilizācijas ienaidnieka armijā. Lai būtu liberāla pieeja, lai varētu izšķirt tos, kuriem neprasīja, vai viņi grib skaitīties Krievijas pilsoņi vai nē. Piebildīšu: ja Krimas iedzīvotāju piespieda ņemt krievu pasi, mūsu valstī tas nenes nekādas tiesiskas sekas, jo tā nebija pašu cilvēku izvēle! Mēs viņus neuzskatām par Krievijas pilsoņiem, bet Ukrainas.

— Kas gaidāms Krimas nākotnē?

— Krimā tiks atjaunota Ukrainas valstiskā suverenitāte! Pašreizējais karš aizsākās Krimā ar aneksiju pirms deviņiem gadiem. Tāpēc karš var beigties tikai ar Krimas atbrīvošanu! Tur mums nav nekādas šaubas. Bet kas mums šodien šķiet nepietiekami — mēs vēlamies, lai Krievijas karš pret Ukrainu beigtos ar tādu iznākumu, kas nedotu Krievijai iespēju atkārtot līdzīgu iebrukumu nevienā citā valstī. Nevarētu piedzīvot ne Ukraina, ne kāda cita valsts, kas atrodas kaimiņos šai padomju...

— He, he!

— Lūk! Automātiski pateicu “padomju Krievija”, jo tā viņa rīkojas. Svarīgi, lai nebūtu iespējams vēlreiz neviens līdzīgs iebrukums Baltijas valstīs, Polijā, nekur citur. Tāpēc mēs vēlamies garantijas, lai Krievija vairs nekad nespētu uzbrukt citām valstīm, un tāpēc gribam, lai šī kara iznākumā Krievija to vairs nespētu. Un kā garantija tur var būt vienīgi Krievijas pārformatēšanās savu robežu iekšienē. Un mēs gribētu, lai Krievijas vietā, saskaņā ar šo tautu vēlmēm, izveidotos Ičkērija, Tatarstāna, citas tautas. Tādā veidā parādīsies devums drošībai Eiropā un visā pasaulē.

— Slava Ukrainai!

— Varoņiem slava!