Oļena 23 dienas tika pratināta Krievijā filtrācijas nometnēs, tagad atbēgusi uz Latviju

Mariupoles iedzīvotāja, kura 23 dienas slēpusies pagrabos un 23 dienas pratināta Krievijā filtrācijas nometnēs, atbēgusi uz Latviju, atklāj raidījums "Nekā personīga".

Ukrainas Prezidents Vlodimirs Zeļenskis un citas augstākās amatpersonas kā arī ārvalstu mediji kopš pirmajām kara dienām ziņo, ka Krievijas armija organizē ukraiņu masveida piespiedu deportācijas uz Krieviju. Notiekošajam joprojām ir maz pierādījumu.

Bet cilvēku liecību skaits, kuri piedzīvojuši izvešanas, ievietošanu filtrācijas nometnēs un transportēšanu dziļāk Krievijas teritorijā, ar katru dienu kļūst daudzskaitlīgāks. Lai gan lielākā daļa no viņiem baidās pubiski stāstīt par pieredzēto. Mums izdevās satikt Mariupoles iedzīvotāju, kura 23 dienas slēpusies pagrabos un 23 dienas pratināta Krievijā filtrācijas nometnēs. Šo piektdien viņai izdevās izkļūt no Krievijas un atbēgt uz Latviju.

Ukraiņi ziņo, ka Krievijas armija organizē filtrācijas nometnes. Tajās cilvēkus izšķiro un daļu deportē uz Krieviju. Ukrainas iestādes vēsta par gandrīz pusmiljonu cilvēku, kas piespiedu kārtā izvesti. Arī daudz bērnu. Krievija šonedēļ atklāja - izvests ir miljons. Bet visi braukuši labprātīgi. Un par filtrāciju nevarot būt ne runas.

23 dienas pagrabā un 23 dienas filtrācijas nometnēs. Tāda ir Oļenas pieredze. Līdz 24.februārim viņa dzīvoja un strādāja Mariupolē. Bija juriste lielā loģistikas kompānijā. Kā viņa saka - dzīvē nekā netrūka. Viena audzināja 9 gadīgo meitu.

"24.februārī, kad sākās bombardēšanas un vēl bija sakari ar ārpasauli, es rakstīju saviem draugiem Polijā, Francijā - rakstīju visiem, ka mēs neprasām sevi “atbrīvot”. Tā nav atbrīvošanas operācija. Nododiet visiem, kliedziet visur. Tas ir karš. Pret mums. Krievijas armija ir atnākusi mūs nogalināt. Tik vienkārši, " stāsta Oļena Ribalka, Mariupoles iedzīvotāja.

Kad sākās uzbrukums Mariupolei, Oļena kopā ar mammu, vecmāmiņu un meitu slēpās dzīvoklī. 5 dienas dzīvoja gaitenī, lai gadījumā, ja ēka bruktu, šaurā gaiteņa sienas varbūt palīdzētu izdzīvot. Aiznagloja logus ar dēļiem un piestūma tiem priekšā skapjus, lai pasargātos no sprādzienu šķembām un stiklu lauskām. Eksplozijas kļuva aizvien biežākas un spēcīgākas, blakus mājā trāpīja 2 raķetes un ģimene kopā ar vēl vairāk kā 40 vietējiem paslēpās pagrabā. Tur nodzīvoja 23 dienas.

23 dienā sprādzienu troksnis pierima. Ielās parādījās pašpasludinātās Doņeckas republikas armijnieki. Bija sākusies pilsētas attīrīšana. Kā noskaidrojās vēlāk - tas nozīmēja iedzīvotāju piespiedu izvešanu. Sākumā uz Doņecku. Tad Krieviju.

"Mūsu uzvārdus pierakstīja. Teica, ka tas ir humanitārās palīdzības saņemšanai. Tieši krievi atnāca. Pēc tam pie mums pagrabā jau atnāca čečenu kaujinieki. Mums teica: “Savāciet visu. Jūs evakuēs. Notiks pilsētas attīrīšana. Iespējas izvēlēties nebija. Jūs varat sataisīties un iet. Pēc divām dienām jūs varēsit atgriezties pilsētā. Vairāki cilvēki, kuri bija kopā ar mums pagrabā patiešām noticēja, ka varēs pēc divām dienām atgriezties un pat mantas līdz neņēma. Mēs skrējām pa ielām, mūs veda DTR virzienā. Gājām kājām. Nezinu… Tajā brīdī man pazuda laika sajūta. Pēc tam mūs izveda uz pierobežas ciematu, kas no Mariupoles ir aptuveni 15 kilometru attālumā. Nezinu. Neorientējos.

No tā kontrolpunkta mūs savāca autobuss un tur aizveda. Mūs ievietoja skolā. Tā saucamajā filtrācijas nometnē. Mūs neizlaida, jo mums nebija atļauts vieniem pašiem staigāt. Tieši tā kā mūs pēc viņu teiktā atveda - “organizētajā evakuācijā”, tieši tā arī mums organizēti bija jāveic filtrācija un organizēti mūs bija janogādā izmitināšanas vietās Krievijas teritorijā.

Vai jūs tiešām varat iebraukt Krievijā, vai jūs neesat bīstams, vai jums nav saistība ar nacistu un neonacistu formējumiem un tā tālāk. Kāpēc esmu pierakstījusies Ukrainas nacionālās gvardes mājas lapā, kāpēc Facebook sekoju prezidentam Zeļenskim, kāpēc lasāt bataljona “AZOV” Telegram kanālu. Mums noņēma pirkstu nospiedumus, fotografēja. Morālais spiediens bija tik smags, jo, ja es būtu viena, tas būtu citādāk. Kad tev ir blakus meitiņa un tu saproti, ja es te sadusmošos, es varu bez vēsts pazust, kas būs ar viņu. Tāpēc sēdējām un klusējām.

Pēc tā visa stresa, apšaudēm, pagrabiem, filtrācijas kaut vai izelpot un padomāt laiku nedeva. Un tu saproti, ka nav iespējas nebraukt kaut kur. Jo palikt Taganrogā? Nav ne mobilo sakaru, kontā nav naudas, nav skaidrās naudas, tāpēc bija pieņemts lēmums, ka brauksim. Neviens neatteicās. Jo cilvēki negaidīja, nebija gatavi tam, ka viņus izvedīs un vienkārši atstās.

Mēs vienu reizi centāmies no šīs pratināšanas izvairīties - ka negribam. Bet nākamajā dienā mūs atkal pēc saraksta pārbaudīja, lai katram būtu atzīme, ka šī pratināšana notikusi un jūs esat atzīts kā cietušais, kurš bēg no ļaunajiem Ukrainas valdībā, " par notikušo stāsta Oļena.

Oļena ar Krievijā dzīvojošu attālu radinieku palīdzību saņēmusi naudu, izdevies no nometnes izkļūt un aizbraukt līdz Maskavai. Tad sazinājusies ar vairākiem brīvprātīgajiem Eiropā, kuri organizē Krievijā nokļuvušo ukraiņu atgriešanos. Viņi sagādājuši naudu transportam līdz Latvijas-Krievijas robežai. Un palaimējies, ka Grebņevas robežpunktā Krievijas robežsargi ļāvuši viņām kājām ienākt Latvijā. Tālāk kopā ar vēl vairākiem bēgļiem speciāli organizētā autobusā atvestas uz Rīgu.

Ukraiņiem izkļūt no Krievijas palīdz daudzi vietējie brīvprātīgie, kuru identitātes drošības apsvērumu dēļ tiek rūpīgi slēptas. Šīs glābšanas operacijas palīdz rīkot desmitiem nevalstisko organizāciju visā Eiropā. Mēs sazinājāmies ar kādu skolotāju, kura dzīvo Londonā, bet šobrīd visu savu laiku velta, lai palīdzētu ukraiņiem nodrošināt transportu, noīrēt apmešanās vietas.