Džambo! Mambo? Sveiki! Kā iet? Šos vārdus ceļojuma laikā dzirdējām ļoti bieži! Džambo, Afrika! Savā ceļošanas vēsturē atklāju jaunu kontinentu – Āfriku.
Lasītājiem jau bija iespēja iepazīties ar Tanzāniju, nu ceļojam uz Zanzibāru.
Zanzibāra mūs sagaidīja zaļa un ļoti karsta. Saule pamatīgi svilināja, un pirts sajūta nemazinājās. Mēs apmetāmies Stountaunā, kas ir Zanzibāras pilsētas senā daļa. Stountaunā agrāk bija nozīmīgs garšvielu tirgus un senāk arī liels vergu tirdzniecības punkts Āfrikas austrumu piekrastē. Tās arhitektūra galvenokārt datēta ar 19. gadsimtu, parādot unikālu arābu, persiešu, indiešu un Eiropas elementu sajaukumu. Šā iemesla dēļ pilsēta 2000. gadā tika iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā.
Devāmies iekarot Stountaunas labirintam līdzīgās ieliņas. Ja nokļūsti Stounaunā un esi mūzikas mīļotājs, tad pirmā vieta, kur katram tūristam ir jānokļūst - tā ir Fredija Merkūrija dzimtā māja. Mazliet pieskarties tiem pašiem akmeņiem, kur reiz staigājis pats
Merkūrijs, tas patiešām ir maģiski. Šobrīd mājas pirmajā stāvā ir izveidots neliels muzejs ar dažām Fredija bērnības bildēm un dziesmu nošu pierakstiem.
Labu laiku stāvēju ārā un cīnījos ar sevi, vai maksāt milzu naudu, lai tur ieietu iekšā, jo skaidri sapratu, ka tās ir tikai tūristu lamatas, ko ar reālo Merkūrija dzīvi saista vien adrese. Ķeksīša pēc tomēr iegāju, lai vēlreiz pārliecinātos, ka manas sākotnējās nojautas bija pareizas, bet Zanzibārā esmu pirmo un, iespējams, pēdējo reizi, tāpēc arī tūristu nodevas reizēm ir jāsamaksā.
Arābu vergu tirgotājiem Zanzibāra bija nozīmīgs vergu tirdzniecības centrs, no kurienes tika nodrošināts Ziemeļu vergu tirdzniecības maršruts uz Omānu, Persiju un Tuvajiem Austrumiem, tāpat arī Dienvidu maršruts - uz Maurīciju un Seišelu salām.
19. gadsimta beigās britu protektorāta laikā vergu tirdzniecība tika pasludināta par nelegālu, 1909. gadā briti beidzot piespieda Zanzibāras sultānu atlaist brīvībā arī savas konkubīnes, kas nozīmēja galīgo un faktisko verdzības atcelšanu Zanzibārā.
Šobrīd par šo tumšo vēstures laiku var uzzināt pie anglikāņu baznīcas esošajos pagrabos. Diezgan baisa vieta - maza, šaura, tumša bezgaisa telpa, kurā vairākas dienas - līdz pārdošanai - uzturējās vergi. Un vergu tirdzniecības laukuma vietā briti uzcēla baznīcu, lai uz visiem laikiem izdzēstu baisās vietas notikumus.
Tā, lēnām klīstot pa šaurajām Stountaunas ieliņām, pienāca vakars, un mēs devāmies uz nakts tirgu, lai izmēģināt Zanzibāras “street food”. Nakts tirdziņš gan izskatījās paredzēts tikai tūristiem, jo neredzējām gandrīz neko afrikāniski autentisku. Jūras veltes, tās apskatot vien, “informēja”, ka tā būs gumija - nu nemāk viņi tās pagatavot. Sameklēju kādu stendu, kur pārdeva uz iesmiem ceptu liellopa gaļu, ko pirka arī vietējie. Šis ēdiens vismaz nebija pārcenots. Tāds gluži ēdams.
Galvenā dienas ekskursija, ko jums piedāvās Stountaunā, ir ekskursija ar laivu uz Čangu salu jeb tās populārākajā nosaukumā - Prison island - uz Cietuma salu. Sākotnēji tā bija paredzēta kā cietums dumpīgiem vergiem pirms to pārdošanas vergu tirgū, taču vēlāk - pēc verdzības aizliegšanas - tur tika plānots izmitināt bīstamos recidīvistus, pat uzbūvēja tam paredzētas celtnes, taču šis nodoms tā arī netika īstenots.
Vēlāk izbūvētās ēkas tika pārveidotas par slimnīcām, jo salu padarīja par karantīnas zonu, ņemot vērā to, ka Zanzibāras osta 20. gadsimta sākumā bija lielākā visā Austrumāfrikas krastā. Laikā, kad kuģi ostā neienāca, uz salas izmitināja Seišelu salu gubernatora dāvinātos lielos bruņurupučus.
Šobrīd sala vairs neuzņem slimos jūrniekus, bet milzīgus tūristu barus no tuvējās Zanzibāras, kas dodas aplūkot lielos bruņurupučus, kas palikuši vienīgie pastāvīgie salas iemītnieki. Ar dažādu izmēru laiviņām tūristus no Stountaunas nogādā uz salu.
Kad izvēlēsieties laivu, ieteiktu ņemt lielāko un stabilāko, jo atklātajos ūdeņos viļņi ir lieli un afrikāņi ar drošības vestēm neaizraujas, acīmredzot ir paredzēts, ka visi tūristi labi peld. Bet ar nelielu jautrības devu mēs tomēr nonācām uz salas, lai varētu kārtīgi aplūkot lielos un lēnos milzeņus.
Uz salas var pastaigāties, uztaisīt kādu selfiju ar lielo un lēno milzeni, iedzert kādu ļoti pārcenotu alu.
Pēc pāris stundām jau bijām atpakaļceļā uz Stountaunu, un mums bija visa pēcpusdiena, lai izstaigātu pilsētu un nopirktu pēdējos magnētiņus un skatu kartītes, manā gadījumā - kādu kleitu. Būt Āfrikā un neiemīlēt visas tās košās krāsas un kuplās kleitas ir tikpat kā neiespējami. Ja pretī nenāca musulmaņu sievietes nikābā, tad pretī nāca afrikāņu sievietes spilgtās volānu kleitās, un tā pavisam nemanāmi viena tāda spilgtā kleita nonāca arī manā čemodānā.
Nākamajā dienā devāmies tālāk izzināt Zanzibāras tālākos nostūrus. Galamērķis bija Nungvi pilsēta, taču līdz tai noteikti bija jāpiestāj alkohola veikalā. Zanzibārā iegādāties alkoholu ir tikpat sarežģīti kā Tanzānijas kontinentālajā daļā, bet auksta alus krājumi karstajā Āfrikā vienmēr ir noderīgi.
Nungvi ir kārtīgs pludmales ciems, un šeit, izejot uz ielas īsā vasaras kleitiņā, nebija sajūtas, ka esi izgājis puspliks. Šeit biežāk pretī nāca tūristi peldkostīmos, retāk - vietējās sievietes pilnā musulmaņu apģērbā.
Kā jau kārtīgā pludmales miestā pieklājas, tur bija daudz tūristiem piemērotu izklaižu. Piemēram, zoodārzs, kur jau pie pašas ieejas mazs pērtiķītis, vārdā Super Mario, mūs visus nopētīja un uzreiz ķērās izpētīt manas somas saturu un pārbaudīt, vai mani auskari stingri turas ausīs, bet tas arī bija vienīgais zvērs ārpus būra.
Es skeptiski vērtēju šādas zvēru izklaides tūristu vietās, jo ir bijusi slikta pieredze dažādās pasaules malās. Dzīvnieki te lielākoties bija tādi, kas atņemti dažādiem fotogrāfiju pārdevējiem pludmalē un citās populārās tūristu vietās. Šeit zvēri vismaz izskatījās labi paēduši. Apskatījuši nelielo zvērudārzu, devāmies tālāk. Bet saule bija tik spēcīga, ka pakustēties vispār nebija iespējams, un katra ēna bija kā milzu veldze. Nākamā izklaide - pelde! Nevis vienkārša pelde, bet ar lielajiem jūras bruņurupučiem.
Lai gan visa šī izklaide izskatījās afrikāniski aizdomīga - nelielā teritorijā bija ierīkots neliels baseins, kur peldēja vismaz 10 bruņurupuči. Par nelielām naudiņām visiem bija iespēja peldēt ar tiem kopā un barot tos ar jūraszālēm. Laikam jau biju sākusi pierast pie mūžīgā Āfrikas jucekļa, tālab pēc brīža tomēr salūzu un arī ielīdu ūdenī, jo diena joprojām bija ļoti karsta un ūdens veldze vilināja.
Un cik tad bieži gadīsies tāda iespēja - pabarot tos peldošos milzeņus - galvenais, bija jāuzmanās, lai viņi nenokniebj pirkstus. Pēc peldes gan bija ļoti liela vēlme pēc dušas un ziepēm vai arī kārtīgas peldes okeānā, jo tas bija tepat blakus.
Pēc nelielas pastaigas caur vietējo pagalmiem - tepat jau tas bija! - smaragdzils un vilinošs, silts kā vannas ūdens, balto smilšu ieskauts - Indijas okeāns! Atradām vietu, kur varēja nomāt pludmales krēslus, tikt pie auksta alus un sagaidīt saulrietu. Neko vairāk jau pilnai laimei nevajadzēja! Tieši tik perfekti tas bija! Gribējās citēt Faustu un izbaudīt šo mirkli līdz pēdējai sekundei - tas patiešām bija tik skaists!
Nākamajā rītā mūs pludmalē sagaidīja laiva, lai vestu okeāna tālēs. Laiva gan izskatījās kā no pagājušā gadsimta, bet tas tikai piešķīra šim pasākuma papildu kolorītu. Un jāpiezīmē, ka laiva nebija speciāli vecināta, šādas laivas te bija visas. Tā ir Āfrika, un viss! Tās dienas plānos bija braukt vērot delfīnus un snorkelēt. Delfīnu vērošana, protams, bija jauka lieta, bet no snorkelēšanas uzreiz atteicos. Šis pasākums man uzdzen vienīgi klaustrofobiju. Taču diena laivā okeāna viļņos - jā! Un snorkelēšanas vietā pavadīt laiku pludmalē - absolūts “win - win” pasākums!
Āfrikas saule ir ļoti nikna, un, ja negrib ātri mainīt ādas krāsu uz kaut ko spilgti sarkanu, tad noteikti ir vērts padomāt par kādu ēnaināku vietu, taču bija jau par vēlu - uzsmērēju vēl vienu kārtu aizsargkrēma, un peldējām laivā tālāk.
Delfīnu vērošana nebija nekas īpašs. Pie dažiem nabaga delfīniem bija sabraukušas vairāk nekā desmit dažādu izmēru tūristu laivas. Izskatījās, ka dažiem tūristiem bija pārdotas ne tikai skatīšanās tūres, bet arī iespēja peldēt ar delfīniem, jo, tikko tie parādījās pie ūdens virsmas, vairāki tūristi metās ūdenī. Žēl tikai, ka paši delfīni nebija informēti par šo atrakciju, jo absolūti neizrādīja nekādu vēlmi ar cilvēkiem sadarboties un ātri vien pazuda zem ūdens, lai iznirtu dažus desmitus metru tālāk.
Visas laivas spērās tiem pakaļ, lai atkārtotu visu šo procesu vēl vairākas reizes. Ātri vien pārņēma liela vēlme izbeigt šo māžošanos un likt tos nabagus mierā. Izskatījās, ka mūsu kuģa komanda arī saprata mūsu noskaņojumu, jo ātri vien nokārtoja, lai mūs dažus, kuri negribēja snorkelēt, nogādā krastā.
Tā bija fantastiskākā pludmale, kādā esmu bijusi! Plata un lēzena, ar baltām smiltīm tādā kā miltu konsistencē, ar tikpat lēzenu jūras krasta daļu. Iekārtojāmies kādas palmas ēnā, nopirkām kokosriekstu no kāda ļoti kolorīta pārdevēja, uzlabojām to ar rumu un baudījām šo fantastisko vietu.
Pēc brīža mums pievienojās arī snorkelētāju bariņš, un mēs varējām doties uz pikniku turpat pludmalē. Kuģa apkalpe pat bija nodrošinājusi aukstu alu, ne par velti, protams, bet tas nemazināja sajūsmu. Šī diena nevarēja kļūt vēl labāka.
Atgriežoties atpakaļ mūsu pludmalē, nolēmām vēl turpat sagaidīt saulrietu. Nojautu, ka rīt varētu šo lēmumu nožēlot, bet tad atcerējāmies, ka Rīgā taču viss ir pelēks, auksts un slapjš, un kļuva mazliet vienalga - to sūrstošo ādu var arī mazliet pieciest. Biju pārsauļojusies, bet Āfrika, saule un Indijas okeāns radīja eiforijas sajūtu, kurā nespēja ielauzties neērtā realitāte.
Nākamā diena bija paredzēta pārbraucienam uz pilsētiņu Paje. Pa ceļam piestājām Stountaunas tirgū, lai iepirktos, jo mūs sagaidīja arī ēdienu gatavošanas meistarklase. Cerēju, ka laba pavāra pavadībā es mainīšu savas domas par afrikāņu virtuvi.
Izstaigāt tirgu vietējo pavadībā - tas bija pavisam citādi. Sapirkāmies dārzeņus, gaļu, zivis un devāmies gatavot to uz kādu garšvielu fermu. Stountaunas apkārtnē tādu ir ne mazums, kur kā ekskursijā var iepazīties ar tur sastādītajiem dažādiem garšvielu augiem.
Par garšvielu dārzu to gan nosaukt būtu pagrūti, drīzāk tāda mazliet aizaugusi vecmāmiņas piemājas pļaviņa, kur haotiski sastādīti dažādi koki un krūmi. Bet, izņemot citronzāli, nemācēju nosaukt nevienu no parādītajiem garšaugiem. Neesmu nekāds izcilais pavārs, tomēr zinu, kādas garšvielu paciņas paņemt lielveikalā, un zinu, kādas garšvielas pielikt klāt manai Boloņas mērcei. Bet tas arī aptuveni viss. Bija patiešām interesanti no koka noraut muskatrieksta augli vai atrast turpat uz sētas augošo vaniļas pāksti. Nu, labi, melnos piparus un kafiju tomēr atpazinu.
Pēc ekskursijas mūs jau sagaidīja uz gatavošanas meistarklasi. Gatavošana notika ļoti vienkāršā māla būdiņā, kur uguns tika kurināta ar malku un oglēm, un gatavojām mēs turpat uz zemes. Tanzānijas virtuve sastāv no lielākoties tādiem kā karija tipa ēdieniem, gan dārzeņu, gan gaļas. Piedzīvojums bija patiešām interesants un autentisks, taču manas domas par Āfrikas virtuvi tas nespēja mainīt: sautēti dārzeņi man nekad nav patikuši, un proteīnu viņi tomēr nemāk pagatavot - zivs bija pārcepta, un vista, lai arī cik tā bija svaiga (pirms pāris stundām tā vēl skraidīja, jo tirgū tās pārdod dzīvas), beigās sanāca pasausa par spīti garšvielām bagātajai mērcei, kurā tā bija sautēta. Pēc vakariņām galamērķī Pajē nonācām jau tumsā un varējām gatavoties pēdējām dienām šajā saulainajā salā.
Nākamajā rītā devāmies uz Jozani nacionālo parku. Tas ir vienīgais nacionālais parks Zanzibāras teritorijā, kas aptver apmēram 50 kvadrātkilometrus un ietver dažādus biotopus, tostarp mangrovju mežus, purvus un zālājus.
Mēs sākām ar sarkano kolobi pērtiķu meklējumiem, kas ir endēmiska suga tieši Zanzibārai. Pa ceļam mūsu gids ik pa laikam nosauca dažādu koku un krūmu latīniskos nosaukumus, gari un plaši stāstīja par nacionālā parka vēsturi.
Atradām pērtiķu bariņu, kas laikam bija iekārtojies uz pusdienlaika snaudu kādā koku pudurī. Sarkankoku mežs bija īpašas pieminēšanas vērts, jo lielie, majestātiskie koki radīja īpašu noskaņu, un stāstos par atlikušo koku saglabāšanu mēs tomēr ieklausījāmies vērīgāk, tāpat kā par mangrovju audzes saglabāšanas nepieciešamību, jo šobrīd 80% no visām mangrovju audzēm Zanzibārā ir izcirstas, tāpēc tās, kuras ir saglabātas, tiek rūpīgi aizsargātas, tiek arī stādītas jaunas.
Pēc parka apmeklējuma mūs pieveda pie kādas smalkas viesnīcas, kuras pludmalē un pludmales bārā varēja uzturēties arī viesi no malas. Iekārtojāmies apsargātajā pludmalē, ērtos pludmales zviļņos, pasūtījām aukstu alu un uzkodas. Tāda arī bija atlikusī dienas daļa - nedarot neko citu kā tikai baudot dzīvi un šo skaisto vietu.
Fotogrāfijas no šīs pludmales man joprojām ir uz visiem datora ekrāniem - tieši tik labi tur bija! Bet Āfrika ir kontrastu zeme, jo aiz šīs skaistās viesnīcas vārtiem bija īstā Āfrika ar kur bērni basām kājām smiltīs spēlē futbolu ar paštaisītu futbola bumbu un nebēdā nenieka par apkārt valdošo nabadzību.
Nākamās dienas rīta cēliens atkal bija aizņemts: mēs devāmies uz Kuza Cave. Tā ir tāda kā grota, kurā krājas saldūdens, kurā var arī nopeldēties. Peldēt jau īsti nav kur, bet ir ļoti atvēsinoši, un tas nav mazsvarīgi Āfrikas svelmē.
Pie grotas bija izveidots “kultūras centrs”. Tas viss, protams, tādā Āfrikas manierē, jo vairāk izskatījās pēc draugu izveidota tusiņa, kur var pabūt kopā ar tūristiem un nopelnīt kādu naudiņu, bālģīmjiem mācot spēlēt bungas. Tās bija garas, vertikālas bungas, ko izgatavo no koka un apvelk ar dzīvnieku ādu.
Pasākums tiešām izvērtās ļoti jauks! Visiem sanāca pārbaudīt savu ritma izjūtu, apgūstot ngoma bungu ritmus. Nosaukums “ngoma” svahili valodā nozīmē gan “bungas”, gan “deja” un “mūzika”. Un bija gan bungas, gan dejas, gan mūzika. Līdz afrikāņu plastiskumam mums vēl gaismas gadi ejami, bet jautrību tas nemazināja.
Šī diemžēl bija pēdējā diena šajā saulainajā salā, tāpēc visi steidzāmies uz pludmali, lai vēl pēdējo reizi šajā braucienā izbaudītu silto okeānu un baltās smiltis. Sapratu, ka tajā dienā sēdēšu pludmalē līdz uzvarošām beigām, kamēr norietēs saule vai mana āda būs pavisam nosvilusi.
Atradām kādu jauku pludmales kafejnīcu, tur palikām, kamēr paisums bija pārņēmis pludmali. Vēl pēdējā pastaiga pa pludmali līdz viesnīcai, un viss! Šis saules pielietais piedzīvojums bija beidzies. Hakuna matata, draugi! Mums vajag mazliet pārņemt no afrikāņiem šo hakuna matata attieksmi pret dzīvi, jo viņiem par jebko, kas nenotiek tā, kā vajag, ir atbilde - hakuna matata! Nav nekādu problēmu!
