Grasījos sev atklāt jaunu kontinentu: šoreiz mans galamērķis bija Āfrika. Koferis stāvēja istabas vidū, drēbes saliktas kaudzēs, tam visam pa vidu sēdēju es, nespējot skaidri domāt uztraukuma dēļ. Zināju, ka arī šoreiz viss būs lieliski noorganizēts, dažus grupas biedrus jau zināju no Vjetnamas brauciena, bet tas nemazināja stresa līmeni.
Lidostā, uzmetot acis mantām, sapratu, ka mājās esmu aizmirsusi maisiņu ar visiem lādētājiem, kā arī lielā fotoaparāta papildu baterijām un lādētāju. Telefonu varētu uzlādēt, bet par spoguļkameras baterijām gan bija liela bēda, jo mūsu plānos bija apmeklēt safari, taču zvērus fotografēt ar telefonu nebūtu labi. Vēl Stambulas lidostā pārmeklēju visus veikalus cerībā, ka varētu iegādāties kādas papildu baterijas, taču veltīgi. Nācās samierināties ar domu, ka būs maz kvalitatīvu bilžu…
Kad ielidojām Dāresalāmā, bija nakts, un karstais gaiss mūs apņēma kā bieza sega. Sajūtas - pa vidu starp pirti un baseinu. Tāda viegla eiforijas sajūta - mans lielais Āfrikas piedzīvojums ir sācies! Un vēl lielāka eiforija mani pārņēma, kad viesnīcā, atverot koferi, no turienes uz mani skatījās it kā aizmirstais elektronikas maisiņš. Mana vienīgā problēma nu bija atrisināta!
Tanzānija, kaut arī tā atrodas Āfrikas austrumu krastā un tuvu ekvatoram, ir vienā laika joslā ar Latviju, tāpēc šajā braucienā varējām veiksmīgi izvairīties no parastā džetlaga (laikjoslu kaite). Mazliet miegainas brokastis pēc īsti negulētās nakts, un mēs varējām doties iepazīt Dāresalāmu. Tā ir lielākā Tanzānijas pilsēta, svarīga ostas pilsēta visam reģionam.
Lai iepazītu šo pilsētu, mums bija visa šī diena. Un ar to arī pietika. Tāds normāls Āfrikas haoss. Visi pārdod visu. Ja ej pa trotuāru, jāuzmanās, lai neiekāptu kāda kurpju pārdevēja izliktajā piedāvājumā vai nenogāztu kāda loterijas pārdevēja improvizēto galdu. Bet kopumā pirmais iespaids, pat par spīti apjomīgajam ceļa remontam: pilsēta bija salīdzinoši tīra. Biju sagatavojusies uz krietni lielāku bardaku.
Pa ceļam uz pilsētas lielāko atrakciju - Kivukoni zivju tirgu - ieklīdām arī kādā katoļu baznīcā. Tanzānijā veiksmīgi sadzīvo gan musulmaņi, gan kristieši. Pēc pēdējiem datiem, tieši kristieši veido lielāko reliģisko kopienu, lai gan, spriežot pēc Dāresalāmas ielās sastaptajiem cilvēkiem, tā nešķita. Lielākoties sievietes bija tradicionālajās musulmaņu un afrikāņu galvassegās. Ņemot vērā arī nopietno musulmaņu daudzumu, alkoholu valstī nopirkt ir visai sarežģīti. Ir jāmeklē speciāli veikali, un te noteikti nav lēti. Bija sajūta, ka šie veikali ir tikai tūristiem paredzēti, jo nevienu vietējo tajos nekad nesastapām.
Toties pilsētas galvenais zivju tirgus gan bija ļoti kolorīta vieta ar visām tipiskajām skaņām un smakām, kas raksturīgas šādām vietām. Krastā bija sabraukuši vairāki kuģi ar lomu, uz tiem sakāpa vīriešu pūlis, lai lomu no kuģa noceltu, un tas viss notika ar ļoti primitīvām metodēm.
Iedomājieties, kā izskatās migrantu pārpildīts kuģis Vidusjūrā - tā arī izskatījās šie zvejas kuģi, tikai to bija ļoti daudz. Cik nu spējām saskatīt, lomā lielākoties bija ķilavu izmēra zivteles, toties loma gaidītāju bija ļoti daudz. Ja gadījās arī kāda lielāka zivs vai veiksme astoņkāja vai omāra izskatā, šie jūras brīnumi tika tirgoti atsevišķi pa vienam.
Tūrisma ceļveži jums zinās stāstīt, ka šī ir tā vieta, kur šos gardumus var nobaudīt par ļoti lētu naudu. Nebija ilgi jāgaida, kad, ieraugot balto cilvēku bariņu, pie mums pienāca vietējie darboņi, kas piedāvā pavisam svaigus šos gardumus no viņiem nopirkt un nobaudīt. Piedāvātā cena arī bija ļoti vilinoša, tāpēc piekritām andelei, ja viņi turpat arī šos jūras mošķus notīrīs un sagatavos.
Tikai kādā brīdī cena uzkāpa reizes desmit augstāk... Saprotot, ka mūs mēģina pamatīgi apkrāpt, mēģinājām no visa šī procesa tikt projām, taču veltīgi. Situācija kļuva nokaitēta, tāpēc lūdzām mūsu grupas puišus neatkāpties no mums ne soli.
Brīdī, kad vietējie čaļi saprata, ka zaudēs mūs pavisam, cena atkal nokrita līdz pieklājīgiem Āfrikas apmēriem, un mums pat piedāvāja turpat iegādātos omārus un astoņkāji sagatavot. Astoņkājis bija gumijas “mīkstumā”, bet omārs bija gluži ēdams, un pirmā Āfrikas tirgus pieredze bija neatsverama. Apsolīju sev, ka šis nebūs vienīgais astoņkājis šajā ceļojumā - nu nevar taču tā būt, ka neviens Āfrikā nemāk astoņkāji pagatavot arī garšīgi!
Šķiet, ka visiem pirmajai dienai piedzīvojumu bija gana, tāpēc, pa ceļam iepērkot svaigus augļus un aukstu alu, devāmies uz viesnīcas baseinu, lai atpūstos pirms vakariņām un noskalotu pirmos Tanzānijas iespaidus.
Ja Tanzānijā neapmeklē kādu no tās slavenajām salām - Zanzibāru vai Pembu, tavs galamērķis, visticamāk, ir kāda safari apmeklējums. Arī mēs, izceļojušies pa skaisto Zanzibāru, atgriezāmies Dāresalāmā, lai nākamajā rītā agri dotos uz Mikumi nacionālo parku, bet pirms tam vēl baudot vakariņas kādā skaistā un sakoptā Dāresalāmas stūrīti - “The Waterfront” restorānā. Tā ir perfekta vieta, kur baudīt lieliskas vakariņas ar Indijas okeāna saulrietu fonā. Apkārtnē bija vēl neskaitāmi jauki restorāni, kur baudīt vakara kokteili vai iepirkt kādu vietējā mākslinieka darinātu suvenīru. Šī vieta šķita kā pamatīgs kontrasts apkārt esošajam Āfrikas haosam - skaista, sakopta un mierīga, un tur bija garšīgākais astoņkājis visā mana ceļojuma laikā!
Nākamajā dienā mūs sagaidīja agra celšanās: priekšā bija 300 kilometru garš ceļš līdz Mikumi nacionālajam parkam. Tas ir ceturtais lielākais nacionālais parks Tanzānijā, aizņem apmēram 3230 kvadrātkilometru platību. Parka ainava ir ar plašiem zālāju līdzenumiem, kuros mājo daudzas dzīvnieku sugas.
Parks ir daļa no milzīgas ekosistēmas, kas ir viena no lielākajām aizsargājamām teritorijām Āfrikā. Mikumi ir pazīstams ar lielo savvaļas dzīvnieku daudzveidību, tas ir viegli pieejams no Dāresalāmas, kas padara to par populāru izvēli safari braucieniem.
Protams, katrs ir dzirdējis par Serengeti nacionālo parku, bet, kā teica mūsu gids - tam vienkārši ir labāks mārketings. Un Serengeti iesaka apmeklēt lielās migrācijas laikā, kas visizteiktākā ir no marta līdz jūlijam, un tā ir viena no iespaidīgākajām savvaļas dzīvnieku kustībām pasaulē. Katru gadu vairāk nekā 1,5 miljoni antilopju, 200 000 zebru un 300 000 gazeļu veic episku ceļojumu pa Tanzāniju un Keniju, meklējot svaigu zāli un ūdeni.
Un tā agrā rītā mūs pie viesnīcas gaidīja trīs iespaidīgi džipi, lai vestu šajā dzīvnieku vērošanas piedzīvojumā.
300 kilometru ceļš līdz Mikumi ievilkās sešu stundu garumā. Tanzānija tomēr joprojām ir Āfrika, un ceļš uz galamērķi bija viens no galvenajām autostrādēm (to gan gluži nevarēja nosaukt par autostrādi…), kas savienoja iekšzemē esošās Zambiju un Kongo ar Dāresalāmas ostu, un tas nozīmēja, ka ceļš bija pilns ar smagajām mašīnām. Ja es šo rakstu, esmu sveika un vesela, tāpēc varu uzteikt mūsu gidu braukšanas prasmes, lai gan bija brīži, kad šķita, ka iznākums būs citāds...
Tomēr agrā pēcpusdienā mēs bijām pie Mikumi nacionālā parka vārtiem, un mūsu safari piedzīvojums varēja sākties. Netālu no parka vārtiem jau satikām pirmo impalu bariņu, tad zebras, tad žirafi. Gribējās spiegt aiz sajūsmas, ieraugot katru nākamo zvēru, un mana fotoaparāta atmiņa pildījās ar neskaitāmām bildēm no visiem iespējamajiem rakursiem.
Pirmajā dienā lūdzām šoferim piestāt pie katra impalu bariņa, kam jau otrajā dienā pabraucām garām nepiestājot. Pirmajā dienā viss izraisīja neviltotu sajūsmu, ik pa brīdim gribējās sev iekniebt, lai pārliecinātos, ka tas tiešām nav sapnis: es skatos uz zebrām un žirafēm savvaļā, un tas ir vareni!
Nacionālā parka teritorijā ir jāpārvietojas pa iebrauktajiem ceļiem, taču liels bija mūsu pārsteigums, kad šoferis pēkšņi rāva iekšā pļavā un mēs kaut kur traucāmies pa izdegušo zāli. Izrādās, pļavas vidū uz pēcpusdienas atpūtu bija apgūlusies lauvu ģimenīte.
Mūsu komandā bija trīs mašīnas, un pļavas vidū jau stāvēja citas kompānijas auto. Un lauvas absolūti nelikās traucētas par cilvēkiem, kas bija sabraukuši tos apskatīt, tās ļāva mums piebraukt tiem pavisam tuvu, arī mazie lauvēni tikai uz brīdi ziņkārīgi mūs aplūkoja un turpināja savas spēles.
Teikšu godīgi: tas šķita aizdomīgi, kā lauva tik tuvu sev un saviem bērniem pielaiž kaut kādus svešus aparātus un bariņu ar cilvēkiem, bet gids stāstīja, ka lauvas tomēr skaidri apzinās, ka viņi ir barības ķēdes pašā augšgalā, un savas dzīves laikā ir pieredzējuši daudzus šādus cilvēku apmeklējumus. Un, būdami arī pietiekami slinki radījumi, nemaz nedomāja kustēties prom no savas pēcpusdienas snaudas vietas.
Parks visām mašīnām un tūristiem ir jāpamet sešos vakarā. Līdz tam laikam braukājām pa parka izdangātajiem zemes ceļiem un priecājāmies par neskaitāmajām zebrām, žirafēm, antilopēm, kārpcūku ģimenītēm un veikliem šakāļiem.
Atgriežoties viesnīcā, visiem momentāni iestājās stress vārdā malārija. Zanzibāras salā malārijas odu nav, savukārt te, Āfrikas savannā, vakara krēslā tie asinssūcēji izlīda un uzglūnēja nevainīgiem tūristiem. Jautājām vietējiem, kā viņi cīnās ar malārijas odiem, tie tikai nosmēja: esot par tādiem dzirdējuši, taču nezinot nevienu, kurš būtu saslimis ar malāriju.
Hakuna matata, vienvārdsakot! “Hakuna matata” nav tikai jauks izsauciens no Disneja multfilmas par lauvu karali. Svahili valodā tas nozīmē “Nav nekādu problēmu” jeb “Tver to visu vieglāk!”. Diemžēl mēs nevarējām palielīties ar tik vieglprātīgu attieksmi, jo steigšus izmantojām visus līdzi paņemtos pretodu līdzekļus, lai vakarā varētu jauki pasēdēt pie ugunskura, pārrunājot dienas iespaidus.
Arī nākamā diena pagāja līdzīgi. Jau ļoti agri ieradāmies parkā, lai pirms pusdienlaika svelmes ieraudzītu pēc iespējas vairāk zvēru. Bija tik fantastiski pie kādas ūdenstilpes sagaidīt ziloņu ģimenīti, kura atnāca pieņemt dubļu spa, vai vērot, kā bariņš šakāļu mēģina nomedīt impalu jaunuli, un censties izspraukties cauri ziņkārīgam ūdensbifeļu baram. Vienīgais zvērs, kurš no mums veiksmīgi izvairījās, bija leopards. Arī gidi nesolīja, ka to redzēsim, jo - atšķirībā no lauvām - leopards tomēr nebija īpaši vēlīgs pret uzbāzīgiem cilvēkveidīgajiem.
Taču kādā brīdī šoferis atkal strauji nogrieza no ceļa un nenormālā ātrumā brāzās cauri pļavai pie kāda vientuļi stāvoša koka, lai apsteigtu citas mašīnas, kas no visām pusēm traucās tieši tajā pašā virzienā. Un tur viņš bija - leopards! Acīmredzami neapmierināts, ka mēs iztraucējām viņa pēcpusdienas snaudu ēnainajās koka pazarēs. Karalisks zvērs!
Vēl braukājām pa parka izdangātajiem ceļiem līdz pašam vakaram. Gribēju izbaudīt to visu līdz pēdējai minūtei. Tas viss šķita kā sapnis. Visi fantastiskie zvēri, ko sastapām šeit, atstāja neizdzēšamu iespaidu, ko atcerēšos mūžam. Visi šie fantastiskie dzīvnieki jāredz savvaļā, to īstajā dzīvē, ko neierobežo zoodārza sētas. Novēlu ikvienam to piedzīvot.
Vēl pirms garā ceļa atpakaļ uz Dāresalāmu iegriezāmies kādā masaju ciematā. Masaji ir viens no pazīstamākajiem etniskajiem grupējumiem Austrumāfrikā, īpaši Tanzānijā un Kenijā. Šķiet, daudzi no mums ir redzējuši kādu foto no Āfrikas ar gariem, slaidiem un koši sarkani saģērbtiem cilšu iedzīvotājiem. Tad tie visticamāk ir bijuši tieši masaji. Interesanti bija uzzināt par viņu sadzīvi, ciešo saikni ar dabu un vietējām paražām, kas nebija mainījušās daudzu gadu simtu laikā.
Stāsts, kā no zēna kļūst par vīrieti, bija īpaši šausminošs, un to neatstāstīšu. Mūsdienās gan daudz kas ir arī mainījies, piemēram, daudzi jaunieši brauc piepelnīties, izklaidējot tūristus pludmalēs, tādējādi nodrošinot mājās palikušo ģimeni. Jaunieši arī izmanto iespēju mācīties valsts universitātē, kas agrāk nebija iespējams.
Sapirkāmies ar rokām darinātus nieciņus un noskatījāmies priekšnesumu. Var jau strīdēties par visa šī pasākuma autentiskumu vai arī domāt, ka pēc mūsu aizbraukšanas viņi, iespējams, pārģērbjas parastās drēbēs, bet tas noteikti bija interesanti, un tā arī bija pieredze, ko neaizmirsīšu.
Āfrika mani apbūra. Tur ir tik daudz ko redzēt un piedzīvot. Āfrika var būt tik dažāda, un tāpēc tā ir tik interesanta! Nezinu, vai un kad te atgriezīšos, bet zinu, ka šis ceļojums paliks man sirdī ilgu laiku. Ceļotāja zelts ir atrasts. Tuonane baadaye, Afrika!
