Baltkrievijas līderis Aleksandrs Lukašenko, tiekoties ar Pakistānas premjerministru Šehbazu Šarifu, apsprieda kādu 100 vai vairāk tūkstošu pakistāniešu ieceļošanu Baltkrievijā. Nav jābūt politikas ekspertam un jāiedziļinās Lukašenko rīcības motīvu izpētē, lai noprastu, ka viņa kārtējais paziņojums ir rekets un dubultšantāža, kas vērsta pret ES un jo īpaši Baltiju.
Krievijas ietekmes orbītā Lukašenko pie varas noturējies kopš tālā 1994. gada, tomēr spēles noteikumi ir tādi, ka izdzīvošanai jālavierē dažādu lielvalstu interesēs.
Notiek kārtējā variācija par nelikumīgas migrācijas tēmu - Lukašenko atkal šantažē Eiropu un piedāvā tai atpirkties no migrantu pieplūduma. Vienlaikus Lukašenko pamanās pieprasīt finansējumu no Kremļa, lai nepieļautu Krievijas - Indijas attiecību saspīlējumu. Attiecībās ar Pakistānu viņš rīkojas pēc principa “tu man - es tev” un pakistāniešus piekrīt uzņemt apmaiņā pret Baltkrievijā un Krievijā ražotā bruņojuma iepirkumiem, ko piegādās kontrabandas ceļā. Skaidrs, ka Eiropa un Krievija Lukašenko naudu vairs nedos - attiecību kārtošanā ar Islamabadu Lukašenko tiks atstāts viens pret vienu. Darījumā saskatāmi abpusēji riski: piemēram, Lukašenko var pārdot Pakistānai ieročus, bet pakistāniešiem ieceļot Baltkrievijā neļaus, saņemot partneru dusmas un norēķinu problēmas par piegādāto bruņojumu. Lukašenko ieročus var pārdot un uzņemt Baltkrievijā zināmu skaitu Pakistānas "speciālistu", saņemot naudu, bet ar to provocējot problēmas pašā Baltkrievijā. Bet Islamabada, aizsūtot savus pilsoņus, var arī no ieročiem atteikties, tad Lukašenko naudu nesaņems, bet migrantu izraisītās problēmas paliks. Ekonomisti atzīst, ka kopumā Lukašenko spēles ar Pakistānu demonstrē strukturālās problēmas Baltkrievijas ekonomikā - acīm redzams ne tikai mūsdienīgas tehnoloģiskas ražošanas, bet arī darbaspēka deficīts. Tās ir arī Lukašenko režīma represiju un 2020. gada pandēmijas sekas, kas nodarīja neatgriezenisku kaitējumu Baltkrievijai. Mazkvalificēta darbaspēka imigrācija radīs spriedzi - noziedzības pieaugumu un paaugstinātas migrācijas riskus Eiropai, neskaitot Baltkrievijas un Indijas attiecību pasliktināšanos. Tā ir kārtējā Lukašenko avantūra budžeta lāpīšanai uz citu rēķina, kas radīs tikai jaunas problēmas. Diktatūras bez naudas un ārēja atbalsta ir ārkārtīgi nestabilas. Īpaši tās, kas vairs nevienam nav vajadzīgas.
Baltkrievijas opozīcijas mediji periodiski pludina informāciju no Lukašenko nelojāliem informācijas avotiem Baltkrievijas specdienestos, kas izskan kā prognoze un draudzīgs brīdinājums Baltkrievijas kaimiņvalstīm un rietumvalstu sabiedrotajiem. Kopš Baltkrievijas izraisītās migrantu krīzes uz Baltijas valstu un Polijas robežām 2021. gada jūlijā līdzīgi brīdinoši anonīmu autoru materiāli tikuši publicēti regulāri.
Saistībā ar Pakistānas "speciālistu" uzaicinājumu tie raksta, ka “plāns tiek pamatots ar reālu, bet otršķirīgu mērķi - kompensēt darbaspēka iztrūkumu Baltkrievijā. Problēma pastāv, tomēr viens no migrantu legālas ierašanās uzdevumiem ir piesegoperācijas speciāli apmācītu kaujinieku grupu tranzītam, kas ieceļos Baltkrievijā kopā ar Pakistānas laukstrādniekiem, galvenokārt no Afganistānas, mazākā skaitā - no Sīrijas, Lībijas un citiem spriedzes punktiem Āfrikā. Šīm personām ir partizānu kara kaujas pieredze, izdzīvošanas un speciālo kaujas-diversiju operāciju prasmes. Iegūtie dati liecina par Krievijas un Baltkrievijas Ziemeļāfrikā dislocēto privāto militāro kompāniju ciešu sadarbību šajā jomā un to spēju nodrošināt kaujinieku pārvietošanu no citām Āfrikas valstīm uz Eiropas ziemeļiem.
Vienlaikus Baltkrievijas Ārlietu ministrija plāno ievērojami palielināt konsulāro darbinieku skaitu Pakistānā un dažās Āfrikas valstīs, organizējot konsulāro punktu Pešavarā, Afganistānas pierobežā.
Baltkrievijas varas iestāžu darbības tiek pilnībā saskaņotas ar Maskavu, notiek kopīgu hibrīdoperāciju plānošana ilgtermiņā. Ir grūti iegūt datus par plānoto darbību mērogu, taču avoti ziņo, ka runa ir par tūkstošiem “speciāli sagatavotu migrantu”. Pēc ilgākas pauzes Lukašenko režīms atsāks komplicētāku hibrīduzbrukumu eskalāciju Eiropas Savienības dalībvalstīm ar mērķi destabilizēt situāciju ES austrumos un izraisīt nesaskaņas un šķelšanos rietumvalstu un NATO dalībvalstu starpā, tai skaitā par savstarpējo saistību ne/izpildi drošības jomā. Situācijas analīze liecina, ka šīs Krievijas un Baltkrievijas darbības draud pāraugt pastāvīgā hibrīdkarā, nelabvēlīgākais scenārijs paredz tā eskalāciju, saskaņotā kopīgā uzbrukumā rietumvalstu sabiedrotajiem, iesaistoties pārējām “ļaunuma ass” dalībniecēm - Ķīnai, Ziemeļkorejai, Irānai, Venecuēlai un to satelītiem. Baltkrievijā masveidā ieceļos migranti - darba meklētāji no Pakistānas un studenti no Āfrikas, kas apgrūtinās izlūkošanas darbības un risku novērtējumu ilgtermiņā. Eiropas izlūkošanas kopiena, iespējams, apdraudējuma mērogu pietiekami nenovērtē”.
Nepārprotami, hibrīdkaru kurina Kremlis, bet Lukašenko labprāt asistē, kaut zināms, ka “Putina - Lukašenko īpašās attiecības” nav nemaz tik rožainas - nesaskaņas un konflikti ik pa laikam nonāk publiskajā telpā. Speciālisti uzskata, ka Putina un Lukašenko attiecībās dominē “fizioloģisks” naids vienam pret otru, kas pamanāms diktatoru regulāro tikšanos laikā. Lukašenko ar varu dalīties negrasās, pretojas t.s. Krievijas-Baltkrievijas Apvienotās valsts “padziļinātai integrācijai” un izmantos jebkuru Kremļa vājuma brīdi, lai ieriebtu. Spilgtākais piemērs - Lukašenko atbalsts likvidētajam dumpiniekam Jevgēņijam Prigožinam un viņa sarīkotajam militārajam maršam uz Kremli 2023. gada jūnijā. Taču tik un tā Putins un Lukašenko “lemti draudzībai līdz kapa malai”, ko nosaka abpusējās intereses un atkarība. Kopš iebrukuma Ukrainā Putina spiediens pret “partneri” jūtami palielinājies, taču Lukašenko aktīvi tam pretojas, lai izvairītos no tiešas dalības Ukrainas karā. Putinu tracina it viss, ko Lukašenko atļaujas darīt bez saskaņošanas ar Kremli, vienlaikus saņemot no Krievijas dažādas preferences, ieskaitot budžeta subsīdijas. Maskavai šāda draudzība izmaksā dārgi, Krievija ir lielākais Baltkrievijas kreditors - parāds Krievijai pārsniedz astoņus miljardus dolāru. Pašlaik Maskavas labvēlība sakrīt ar “drošības garantiju ratifikāciju t.s. Apvienotās valsts (AV) ietvaros”. Taču arī Putina pacietības mērs ir pilns. Lukašenko 14. marta vizītes laikā Maskavā Putins viņam piedāvāja AV transformāciju federālā formātā, draudzīgi ieteica par to “padomāt” un piedevām nomainīt SV sekretāra amatā sev netīkamo un Lukašenko lojālo Dmitriju Mezencevu pret “Krievijas teritoriju integratoru”, staļinistu Sergeju Glazjevu. Tūlīt pēc atgriešanās Minskā Lukašenko eksplodēja, nosūtot Kremlim ziņu par kategoriskām domstarpībām ar Glazjevu. Kremlis atbildēja ar KF vēstnieka Baltkrievijā Borisa Grizlova rakstu par baltkrievu nacionālismu, ierādot Lukašenko vietu “pie ratiem” un atgādinot par nesenajiem zemākā līmeņa prokremlisko aģentu arestiem Baltkrievijā. Lukašenko štābs saprata, ka Glazjevs uz Minsku tiks nosūtīts kā SV “federalizācijas” un “russkij mir” projekta emisārs. Atbildei Lukašenko 9. aprīlī parakstīja direktīvu nr. 12 “Par Baltkrievijas ideoloģijas pamatprincipu realizāciju”, ar norādēm par nemainīgo Baltkrievijas suverēno nacionālo kursu. Kremlis “joku novērtēja proporcionāli” un uz “sarunu” Minskā nosūtīja KF Ārējās izlūkošanas dienesta direktoru Sergeju Nariškinu.
Līdzīgu vēstījumu 2019. gada vizītes laikā uz Minsku arī atveda tālaika KF Drošības padomes sekretārs un tagadējais Putina īpašais palīgs Nikolajs Patruševs. Toreiz viss beidzās ar masu nemieriem, ārkārtas situāciju un represijām, bet Lukašenko tomēr tika iedzīts stūrī. Baltkrievijas opozīcijas mediju avoti apgalvo, ka Putina personīgais kurjers Nariškins par to tieši atgādinājis un izteicis Lukašenko vairākus “priekšlikumus”, no kuriem viņš nevarēs atteikties Kremļa spiediena dēļ.
Kremlis ar savu propagandas mediju starpniecību visus pārmetumus noraida. Situāciju neoficiāli komentē arī anonīmi avoti Putina administrācijā: “Ir plaši izplatīts viedoklis, ka Kremlis, proti, Putins, cenšas panākt Baltkrievijas aneksiju vai tās padziļinātu integrāciju Krievijas Federācijas sastāvā, kas ir sava veida PSRS 2.0 projekts. Bet faktiski Krievijai tādas vajadzības nav. Baltkrievija jau de facto ir Krievijas satelītvalsts, ko kontrolē Kremlis - tā ir ekonomiski atkarīga no Krievijas aizdevumiem, izejvielu piegādēm un piekļuves Krievijas tirgum. Oficiāla iekļaušana Krievijas Federācijā nav nepieciešama, jo Minskas politiskā un ekonomiskā atkarība jau ir uzbūvēta. Aneksijas vietā Kremlis ļauj Baltkrievijai darboties kā kontrabandas, viltotu preču un alternatīvo tirdzniecības plūsmu tranzīta zonai. Piespiedu integrācija, gluži pretēji, būtu saistīta ar ievērojamām izmaksām: Lukašenko pietuvinātā elite zaudētu iespēju kontrolēt savus nelielos aktīvus un ekonomiku, turklāt tai būtu jāpakļaujas Krievijas “silovikiem”. Donbasa pieredze ir negatīva un kļuvusi par skaidru mācību - aneksijai nav nākotnes. Visi mēģinājumi vardarbīgi integrēt Baltkrieviju ir saistīti ar nopietniem iekšējiem konfliktiem, kas nosaka divus scenārijus. Pirmais: represijas, pilnīga elites nomaiņa un tīrīšanas, atteikšanās no baltkrievu identitātes par labu krievu valodai. Pēc Ukrainas kampaņas Kremļa rīcībā šādiem mērķiem nav ne resursu, ne politiskās gribas. Otrs: jauna militārā operācija - ar neprognozējamām sekām, jo jārēķinās ar Baltkrievijas nacionālo pretestības kustību un partizānu karu.
Vāja, no Krievijas atkarīga Baltkrievija un tās ekonomika ir “Putina rezerves teritorija”, no kuras vajadzības gadījumā operatīvi risināt krīzes situācijas, - Baltkrievija ir Krievijas militārā aizmugure. Kremlim svarīgi, ka Baltkrievija ir stabils spriedzes un apdraudējuma placdarms Baltijas valstīm un Polijai. Lukašenko šo lomu uzņemas labprāt, lai radītu nestabilitātes draudus saviem vēsturiskajiem konkurentiem un pretiniekiem, kā arī visai NATO. Tas pārvērš Baltkrieviju no valsts Eiropas perifērijā par aktīvu un reālu spēku, ar kuru spiestas rēķināties pat lielvalstis. Lukašenko ir gandarīts par savu vadošo lomu pret saviem rietumu kaimiņiem vērstās hibrīdoperācijās, kuru mērķis ir nodarīt maksimālu politisko un materiālo kaitējumu.”
Avoti secina, ka, neskatoties uz atkarību no Krievijas, Aleksandrs Lukašenko neizjūt bailes no Putina, bet ir piesardzīgs un ar aizdomām izturas pret Putina “silovikiem”. Lukašenko saprot: Putins viņu neapdraud - vairāk nekā 20 gadu laikā Putinam ir bijušas neskaitāmas iespējas likvidēt Baltkrievijas līderi, bet tas netika realizēts. Ja neskaita personīgās antipātijas ar Lukašenko, Putins caurmērā ir apmierināts ar pašreizējo attiecību modeli: Baltkrievija ir lojāla, nemeklē integrāciju ar Eiropu un neatbalsta Ukrainu. Lukašenko saglabā lēmumu pieņemšanas autonomiju un veiksmīgi neitralizē visus mēģinājumus radīt prokremliskās ietekmes grupas viņa administrācijā. Viņš kontrolē politisko konfigurāciju, reaģējot uz iekšējiem izaicinājumiem, pēc saviem ieskatiem nosakot kadru politiku, piemēram, periodiski atjaunina ministru kabinetu.
Nosacītais Padomju Baltkrievijas projekts ir tik ekstremāls, ka tā turpinājums ir maz ticams. Tāpēc pēc Lukašenko nāves, visticamāk, būs jāizšķiras: Baltkrievijas kā autonomas republikas iekļaušanās Krievijas sastāvā vai arī integrācija Eiropā - ar Polijas un Lietuvas dalību. Katra no šīm iespējām provocēs masu nemieru un bruņotu konfliktu riskus, tāpēc drīzāk varētu sagaidīt Baltkrievijas transformāciju pēc Rumānijas scenārija. Bet pats Lukašenko uzskata, ka viņa izvēlētais ceļš - izdzīvošanas kompromisa projekts - izrādīsies dzīvotspējīgāks un būs pieņemams gan Kremlim, gan Eiropai.
