Tuvojoties Lieldienām, par Bībeli, tajā aprakstītajiem brīnumiem un leģendām mēdz atcerēties ne tikai cilvēki, kuri uzskatāmi par ticīgiem un dievbijīgiem. Strīdi par to, vai Svētajos rakstos minētie notikumi uzskatāmi par vēstures liecībām vai izdomājumiem, nerimstas, jo daudziem no tiem grūti atrast loģisku un racionālu izskaidrojumu.
Starp citu, līdz galam nav skaidrības arī par precīzu hronoloģiju Lieldienu notikumiem, kas saistīti ar Jēzus Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Lai gan tiek pieņemts, ka Svētais vakarēdiens jeb vakariņas, pēc kurām Jūda nodeva Jēzu, notikušas 33. gadsimta pirms mūsu ēras 2. aprīlī – ceturtdienā, virkne zinātnieku, atsaucoties uz Jāņa evaņģēliju, ir pārliecināti, ka tas tomēr bijis trešdienā.
Mozus un Sarkanās jūras bēgums
Pateicoties pērn iznākušajai Ridlija Skota filmai Exodus: Gods and Kings (Exodus: Dievi un valdnieki), ne tikai kinomānu, bet arī zinātnieku vidū atsākusies spriešana – kā tad īsti Mozus spēja panākt Sarkanās jūras ūdeņu pašķiršanos, paglābjot ebrejus no Ēģiptes faraona karapulkiem, kas tos vajāja? Filmā šis brīnums izskaidrots ar zemestrīces izraisītu cunami.
Bijušais ASV Nacionālās atmosfēras un okeānu pētījumu pārvaldes (NOAA) darbinieks, vairāku cunami fenomenam veltītu grāmatu autors Brūss Pārkers The Wall Street Journal slejās raksta, ka no zinātniskā viedokļa tas, protams, ir solis uz priekšu, salīdzinot ar 1956. gada klasisko filmu The Ten Commandments (Desmit baušļi). Šajā lentē pēc Mozus burvju mājiena jūrā izveidojās savdabīgs koridors, kura abās pusēs bija milzu ūdens sienas, kuras brīdī, kad ebreji bija šķērsojuši Sarkano jūru, sakļāvās, aprijot faraona kaujiniekus. Tomēr arī cunami versija, pēc B. Pārkera domām, nav īsti reāla. Tas, ka pirms cunami viļņa tuvošanās krastam, ūdens mēdz atkāpties, ir zinātniski pierādīts fakts, un šis fenomens plaši novērots – piemēram, pirms 2004. gada 26. decembra traģiskā cunami, kas Dienvidaustrumāzijā un Indijā prasīja vairāku simtu tūkstošu cilvēku dzīvību. Tomēr ūdens atkāpšanās ir īslaicīga, tā ilgst ne vairāk kā 10 līdz 20 minūtes, skaidrojis B. Pārkers. Tas nozīmē, ka no faraona karavīriem bēgošajiem ebrejiem vienkārši nepietiktu laika, lai šķērsotu Suecas līci un sasniegtu Sīnāja pussalu. Otrs viņa arguments – ja reiz zinātnieki pašlaik nespēj prognozēt zemestrīces, kas izraisa cunami, nav nekāda pamata uzskatīt, ka to spējis Mozus.
Taču B. Pārkers ne tikai kritizē filmā atspoguļoto versiju, bet arī piedāvā citu, turklāt godīgi atzīstot, ka to mūsu ēras 3. gadsimtā jau izteicis vēsturnieks Cēzarejas Eisebijs. Atsaucoties uz sengrieķu vēstures zinātāju Artapanu, viņš rakstījis, ka Mozus varējis izmantot neparasti spēcīgu bēgumu Sarkanajā jūrā, un tā laikā pārvest ebrejus no Ēģiptes uz Sīnāja pussalu. B. Pārkers šo tēzi attīstījis – izstudējot Svētos rakstus, viņš secinājis, ka Mozus veiktās glābšanas operācijas laikā pie debesīm spīdējis pilnmēness, un tas nozīmē, ka paisumi un bēgumi ir spēcīgāki. Bībelē pieminēts arī spēcīgs austrumu vējš, un datormodelēšanas rezultāti liecina, ka šādos apstākļos paisumu un bēgumu spēks palielinās.
B. Pārkers atgādina arī par kādu vēsturisku faktu – 1798. gadā Francijas imperatora Napoleona vienībām spēcīga bēguma laikā izdevās šķērsot Suecas līča ziemeļu daļu. Parasto bēgumu laikā ūdens līmenis šajā reģionā pazeminās par 1,5 līdz 1,8 metriem, bet pilnmēness laikā un pūšot atbilstošam vējam – pat par 3 metriem. Ja ņem vērā, ka arheoloģiskie izrakumi liecina par to, ka Bībelē aprakstīto notikumu laikā jūras līmenis bijis zemāks nekā mūsdienās, ir pilnīgi iespējams, ka Mozum patiešām izdevies savu tautu pārvest pāri jūrai, uzskata B. Pārkers. Zinātniekam ir atbilde arī uz jautājumu, kādēļ bojā gājuši faraona karavīri. Atšķirībā no Mozus, kurš ilgu laiku savas dzīves pavadījis pie Sarkanās jūras un zinājis tās īpatnības, viņi dzīvojuši Nīlas upes krastos, bet Vidusjūrā, kur ietek šī upe, paisumi un bēgumi nav tik izteikti.
Jēzus staigājis pa plānu ledu
Droši vien ikviens būs dzirdējis leģendu par to, kā Jēzus Kristus pārsteidzis savus mācekļus pastaigājamies pa ūdens virsmu. Daudzi uzskata, ka tas noticis Nāves jūrā (droši vien tāpēc, ka tās ūdens blīvums ir tāds, ka pat peldēt nepratējam tajā būtu sarežģīti noslīkt), taču patiesībā šis atgadījums noticis saldūdens ezerā, kas tolaik bija pazīstams kā Galilejas jūra, bet tagad tiek saukts par Kinnereta jeb Tiberija ezeru. Staigāšana pa ūdeni asprātīgi apspēlēta padomju kinokomēdijā Briljantu roka, taču izskaidrojumu šim fenomenam meklējuši arī zinātnieki.
Pirms dažiem gadiem Čikāgas universitātes fiziķiem pat izdevies noskaidrot, ka ūdenī reizēm novērojama neparasta kristāliska anomālija. Piemēram, pieberot ūdenim kukurūzas cieti attiecībā 1:1, tas kļūst tik viskozs, ka uz brīdi var izturēt pat cilvēka svaru. Tāpat sīki un smalki izpētīts, kā pa ūdeni spēj burtiski skriet nelielas ķirzakas.
Attiecībā uz Jēzus Kristus brīnumu šie izskaidrojumi, protams, neder, taču jau pirms vairākiem gadiem savu versiju izdevuma Journals of Paleolimnology slejās piedāvājis Floridas štata universitātes okeanogrāfijas profesors Dorons Nofs. Viņš pētījis temperatūras svārstības Kinnereta ezera apkaimē un veicis eksperimentus, mākslīgi saldējot ledu. Kaut gan ezers atrodas tropiskajos platuma grādos, D. Nofs ir pārliecināts, ka beidzamo 12 000 gadu laikā šajā reģionā vairākas reizes radušies apstākļi, kas ļāvuši uzsalt plānam ledum. «Temperatūrai nokrītoties līdz mīnus 4 grādiem pēc Celsija un šādam laikam pieturoties divas dienas, var izveidoties plāna, peldoša ledus kārtiņa, kas spēj izturēt cilvēka svaru,» skaidrojis D. Nofs, kas uzskata, ka Jēzus savulaik staigājis tieši pa plānu ledu. Zinātnieks atgādinājis, ka klimatiskie apstākļi Bībelē aprakstīto notikumu laikā bijuši ievērojami atšķirīgi, taču pat mūsdienās, piemēram, 2013. gada decembra vidū, Galilejas jūras piekrastē novērotas diezgan prāvas sniega kupenas, kas gan ātri izkusušas.
Plūdi ir bijuši
1. Mozus grāmatā jeb Radīšanas grāmatā aprakstīti grēku plūdi, no kuriem, Dieva brīdināts, izglābies vien Noass un viņa ģimene, kuri speciāli būvētā šķirstā uzņēmuši arī pa pārim no katras dzīvnieku un putnu sugas. Kad plūdi beigušies, šķirsts esot piestājis Ararata kalna pakājē, kur tā atliekas atrodoties vēl šobaltdien. Lai gan 19. gadsimta pirmajā pusē kādam lidotājam it kā izdevies precīzi fiksēt to atrašanos vietu, dažādu iemeslu dēļ tā nav kārtīgi izpētīta. Sazvērestības teoriju cienītāji pat uzskata, ka šķēršļus šādām ekspedīcijām liek ietekmīgā Romas katoļu baznīca – ja šķirstu Ararata nogāzēs neatradīs, būs vēl viens iemesls apšaubīt Bībeles mācību.
Tikmēr zinātnieki uzmanību koncentrējuši, lai noskaidrotu, vai patiešām Melnās jūras un Vidusjūras reģionu relatīvi nesen piemeklējuši lieli plūdi. Atbilde uz šo jautājumu ir pozitīva – plūdi ir bijuši, turklāt ilgstoši. Ekseteras universitātes pētnieks Kriss Terni kopā ar britu un austrāliešu zinātnieku grupu pētījis nogulumiežus Melnās jūras un Vidusjūras piekrastē. Žurnālā Quaternary Science Reviews viņi raksta, ka pēc beidzamā ledus laikmeta beigām, aptuveni 8000 gadus pirms mūsu ēras, notikusi strauja Labrentīda ledus vairoga kušana Ziemeļamerikā, Pasaules okeāna ūdens līmenim paaugstinoties par aptuveni 1,4 metriem. Viskrasāk tas bijis izjūtams Eiropas dienvidos – ūdens spiediens pārrāvis Bosfora grēdu, un Vidusjūras ūdens ieplūdis Melnajā jūrā, kas līdz tam laikam bijusi saldūdens ezers. Protams, atšķirībā no Bībelē rakstītā šī dabas kataklizma nav notikusi vienas dienas laikā – lai Melnās jūras līmenis paaugstinātos par gandrīz 140 metriem, bijuši nepieciešami vairāki gadu desmiti. Tomēr zem ūdens pakāpeniski nokļuvuši aptuveni 73 000 kvadrātkilometru piekrastes zemes, un bēgt no plūdiem nācies aptuveni 145 000 cilvēku, secina K. Terni un viņa kolēģi.
Lai gan tolaik (un arī tagad) plūdus mēdza uzskatīt par katastrofu, tie veicinājuši cilvēces progresu. Proti, zemkopji bijuši spiesti migrēt rietumu virzienā, un šis dzīvesveids pamazām izplatījies arī mūsdienu Itālijas un Francijas teritorijā, kur līdz tam Homo sapiens dzīvojuši krietni primitīvākos apstākļos, pārtiekot no tā, ko izdevies nomedīt vai savākt.
Kamieļi nevietā
Pasaulē netrūkst skeptiķu, kuri apšauba Bībelē rakstīto. Daļa no viņiem gan pieļauj iespēju, ka daļa no Svētajos rakstos aprakstītajiem notikumiem patiešām atbilst patiesībai, bet vairākums ir izpušķoti vai pat no jauna izdomāti vēlākajos gadsimtos. Divi Telavivas universitātes zinātnieki – Ereza Ben Josefs un Lidara Sapirhena – sarunā ar The National Geographic norādījuši uz konkrētu šādu izpušķojumu. Proti, Vecās derības pirmajā daļā ļoti bieži tiek pieminēti kamieļi, bet zinātniekiem izdevies pierādīt, ka šos dzīvniekus Tuvajos Austrumos piejaucēja vairākus simtus gadu pēc Bībelē aprakstītajiem notikumiem.
L. Sapirhena atgādinājusi, ka lielākā daļa vēsturnieku uzskata – šie notikumi risinājušies aptuveni 2000 līdz 1500 gadus pirms mūsu ēras. Kamieļi Svētajos rakstos pieminēti desmitiem reižu, piemēram, 24. nodaļā aprakstīts, kā kāds vergs, no saimnieka paņēmis desmit kamieļus, kas apkrauti ar dažādiem dārgumiem, un vedis tos uz Mezopotāmiju, stāstījusi zinātniece, piebilstot, ka tas ne tuvu nav vienīgais kamieļu apraksts. Taču viņa kopā ar kolēģi veikusi plašus izrakumus Aravas ielejā Izraēlas un Jordānijas teritorijā, pēc tam analizējot atradumus ar radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi. Secinājums esot nepārprotams – kamieļus šajā teritorijā cilvēki piejaucējuši ne agrāk kā 930. līdz 900. gadā pirms mūsu ēras, tātad simtiem gadu pēc Bībelē aprakstītajiem notikumiem. Tajā laikā kamieļi Svētajā zemē, iespējams, arī dzīvojuši, taču vēl nebija pieradināti – tos medīja, lai iegūtu gaļu un vilnu, stāstījusi zinātniece.
«Seno ebreju patriarhu Ābrama, Jēkaba un Jāzepa laikos šiem dzīvniekiem nebija absolūti nekādas lomas cilvēku ikdienas dzīvē,» ir pārliecināti E. Ben Josefs un L. Sapirhena. Pēc viņu domām, vienīgais izskaidrojums, kādēļ kamieļi pieminēti tik bieži, ir tas, ka Svētie raksti tapuši laikā, kad šie dzīvnieki jau piejaucēti, turklāt ieguvuši pietiekami plašu izplatību kā mājlopi, – tā zinātnieki skaidrojuši sarunā ar The New York Times. Laikraksts norāda, ka skeptiķiem tas devis jaunu ieroci – ja reiz par kamieļiem Bībelē ir samelots, kādēļ gan būtu pamats ticēt pārējam tajā rakstītajam?