Šodien paiet 105 gadi kopš dienas, kad Latvijas valsts augstākās amatpersonas atvēlēja un Operas koris ar Jāzepa Vītola dziesmu “Gaismas pils” nostiprināja šo statusu jaundibinātajai Latvijas Universitātei.
Latvijas Universitātes atklāšanas pasākums notika 1919. gada 28. septembrī, kas togad iekrita svētdienā. Līdz ar to pirmdien varēja sākties mācības, cik nu tas bija iespējamas valstī, kurai vēl bija jāturpina karš par savu pastāvēšanu. Bet, no otras puses, varbūt Latvijas teritorijā un arī Latvijai tuvākās un tālākās vietās, bet tik un tā Latvijas valsts pastāvēšanai nozīmīgo kauju konveijers, kas griezās nepārtraukti kopš 1914. gada augusta, bija viens no iemesliem, kāpēc augstskolas dibināšanas pasākums bijis kupli apmeklēts un ļoti aizrautīgi aprakstīts visās latviski izdotajās avīzēs. Cilvēki gribēja un dabūja kaut ko citu nekā kara ziņas.
Augstskolas dibināšanas pasākums sācies laika gaitā par universitātes simbolu kļuvušajā ēkā tagad Raiņa bulvārī 19 un ietvēris pāriešanu pilsētas kanālam uz 1. pilsētas teātri, kas tagad zināms kā Operas un baleta teātris. Teātra ēka izmantota tāpēc, tajā bija vairāk vietas gribētājiem būt klāt šajā pasākumā.
Par Latvijas Universitātes priekšvēsturi kalpoja Rīgas Politehniskā institūta vēsture kopš 1862. gada 14. oktobra. Šī mācību iestāde vairākkārt pārdēvēta, tai skaitā savas pastāvēšanas pēdējā laikā 1918. un 1919. gadā fantasmagoriskā veidā, kad katrs nākamais Rīgas iekarotājs uzskatīja par savu panākumu kāda vārda vai burtu pagrozīšanu gan Krievijas, gan Vācijas politiskajās un kultūras robežas labi zināmas mācību iestādes nosaukumā.
Latvijas Universitātes vēsturē, nevis priekšvēsturē pieņemts ieskaitīt laiku no 1919. gada 28. septembra līdz 1923. gada 28. martam, kad stājās spēkā Latvijas Republikas 1. Saeimas pieņemts likums par Latvijas Universitāti. Līdz ar šo likumu tika pabeigta Latvijas Augstskolas pārsaukšana par Latvijas Universitāti. Abi šie nosaukumi bija figurējuši paralēli jau apspriedēs par augstskolas - šajā gadījumā ar mazo burtu rakstāma sugasvārda - dibināšanu. Kādu laiciņu nekonsekventi rakstītais Augstskolas/augstskolas vārds kalpojis iestādes apzīmēšanai Latvija, kas uz ārzemēm ziņojusi, ka jau ir, ir mums universitāte. Ar šādām variācijām augstskola tika pieteikta jau tās atklāšanas runās, kuru saturā tūlīt ielūkosimies.
No izglītības ministra Kārļa Kasparsona (1865-1962) runas, ko pilnā apjomā nodrukāja “Jaunākās Ziņas” 1919. gada 29. septembrī, “Brīvā Zeme” un “Latvijas Sargs” gada 30. septembrī, visbiežāk citētie vai atstāstītie vārdi ir tādi, ka “no Rīgas Politehniskā institūta rokas zinātnes lāpa pārraidās Latvijas augstskolas rokā. (..) Bet Latvijas augstskola nav vairs Rīgas politehniskais institūts. (..) Tagad Latvijas augstskola aptver zinātnes viņu visumā, viņu viskopībā - Latvijas augstskola ir universitas litterarum šī vārda pilnā nozīmē.” Savu runu ministrs pabeidzis tā, ka “docentiem, profesoriem novēlu veiksmīgi sacensties ar kolēģiem vecākās universitātēs, kuras Latvijas universitāti šodien sveicina!”
Apsveicēju rindā pirmais uzstājies Tautas Padomes prezidents, vēlāk arī Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste. Uzrunas atstāstījumi avīzēs sākas ar viņa vārdiem, ka “brīvajā Latvijā var būt tik brīva augstskola. Tāpēc arī viens no augsskolas pamatiem būtu viņas autonomija.” No tagadējā skatpunkta svarīgi, ka šīs uzraunas atstāstījums tiek pabeigts ar vārdiem Vivat, crescat floreat universitas litterarum Latviensis!, kuros atpazīstams Latvijas Universitātes tagadējais nosaukums. Latīņu valodā teiktos vārdus drukājusi “Brīvā Zeme” 30. septembrī, “Kurzemes vārds” 3. oktobrī,
J. Čakstes vārdus par brīvību “Jaunākās Ziņas” 29. septembra numura 3. lpp. atstāstīja tā, ka “brīvā Latvijā var būt tikai brīva augstskola, kurā mūsu jaunatne var smelties taisnības un patiesības principus".
“Baltijas Vēstnesis" 29. septembrī 1. lpp. plašāk citēja Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa sacīto: “Ļoti godātie svētku dalībnieki, šo visaugstāko Latvijas svētku dalībnieki. Tik tā tauta aug, kas savus ideālus tura augsti. Mums šie ideāli
jātura augstāk par visu. Šai ziņā tautai gājis grūti, bet tagad varēs remdēt slāpes pēc ideāliem zinātnes dzidros avotos. Latviešu sabiedrībai no dažādām pusēm pārmet pēdējā laikā materiālismu. Līdzšinējās skolas un augstskolas ideālisma ziņā sniedza maz, jo tās bija svešas, vilka nost no mūsu zemes. Latvijas augstskola [rakstīts kā sugasvārds ar mazo a] mācēs audzināt dēlus un meitas tā, lai tie ar paceltu galvu atzītos, ka ir Latvijas dēli un meitas. Valdība apņemas visiem spēkiem gādāt par nepieciešamajiem līdzekļiem, un par to, lai šie līdzekļi būtu piemēroti Augstskolas [ar lielo A] speciālajām vajadzībām. Apsveicu gaismas pili.”
K. Ulmaņa runas spēku uzsvēra “Kurzemes Vārds".
Asāk, nekā bija pieļaujams amatpersonai K. Ulmanim, latviešiem adresētus pārmetumus atsist centās literāts Viktors Eglītis rakstā “Latvijas augstskola” avīzes “Latvijas Sargs“ 1. oktobra numurā: “Ja arī mums, tagadējiem latviešiem, pārmet pārmērīgu praktiskumu, tad mums jāzin, ka tas nebūt nav bijis un arī nebūs latviešu dabā, jo šis praktiskums ieviesies latviešos dzimtbūšanas laikmetā (16., 17., 18. gs.) zem vietējo vācu iespaida, kuri pieder pie vispraktiskākās, bet garīgi mazvērtīgās vācu rases.”
Nolasīt simboliski pirmo un tādējādi ārkārtīgi svarīgo lekciju augstskolas atvēršanas svinību ietvaros tika uzticēts ekonomistam ar statistiķa specializāciju un palaikam ar politiķa manierēm Kārlim Balodim (1864-1931). Viņš joprojām ir viens no pazīstamākajiem zinātnes pasaulē starp tiem, kam tiek uzradīta saikne ar Latviju. Viņa teorētiskais sasniegums ir 1898. gadā vācu valodā klajā laistā grāmata ar īso nosaukumu “Zukunftsstaat”. Tās pilnā nosaukuma latviskojums varētu skanēt “Ieskats nākotnes valstī. Ražošana un patēriņš sociālā valstī”. Pēc tam viņš tika tālu savu teorētisko konstrukciju pārvēršanā daudz praktiskākos dokumentos. Viņš bijis Palestīnas valsts saimnieciskās uzbūves plāna autors 1918. gadā (apsteidzis laiku par vairāk nekā simts gadiem, jo palestīniešu valsts noformēšana ir mūsdienu aktualitāte), Vācijas Kara ministrijas ekonomiskais padomnieks, pārtikas kartīšu sistēmas autors un pēckara Vācijas saimniecības atjaunošanas plāna izstrādātājs 1919. gadā. Bet tā paša gada otrajā pusē viņš jau bija Latvijā, kur vēlāk centās panākt savu ideju īstenošanu kā to laiku standartiem atbilstošas sīkpartijas “Latvijas Darba savienība” līderis un pārstāvis 3. Saeimā (1928-1931).
Atgādinājums par K. Baloža lekciju ir ieteikums Latvijas Universitātes tagadējiem pētniekiem fiksēt un publiskot to, kas un kādās transformācijās pārceļojis no K. Baloža teorētiskā mantojuma pie “iekļaujošā kapitālisma” teorētiķiem un praktiķiem ar Pasaules Ekonomikas foruma izveidotāju Klausu Švābu priekšgalā.
Tālākais ieskats K. Baloža lekcijā un vēl citos Latvijas Universitātes dibināšanai būtiskos notikumos sekos.
