Pastāvot tikai nepilnu pusotru gadu, Labējais sektors kļuvis par vienu no Ukrainas politikas «vizītkartēm» globālā mērogā. Kā Labējais sektors no sīkpartiju sabiedriskās organizācijas izaudzis līdz divīzijas lieluma militārajai organizācijai, kas nepakļaujas pat ne valsts prezidentam – par to ekskluzīvā intervijā Neatkarīgajai stāsta Labējā sektora Kijevas pilsētas partijas pirmorganizācijas priekšnieka vietnieks Artjoms Skoropadskis.
– Pie mums Latvijā ir visai miglains priekšstats par to, kas ir Labējais sektors un kā tas darbojas atsevišķi gan no regulārās armijas, gan no Nacionālās gvardes un iekšlietu spēkiem.
– Jā, Eiromaidana revolūcijas sākumā Labējais sektors radās kā platforma, kurā apvienoties revolucionāri noskaņotai jaunatnei. Kopš revolūcijas sākuma mēs uzreiz iestājāmies par pilna mēroga revolucionāro metožu lietošanu, jo «veco» Ukrainas varu (prezidenta Viktora Janukoviča un premjera Mikolas Azarova varu) mēs uzskatījām par valsts ienaidniekiem. Viņi bija korumpanti, uzurpatori, savas valsts nodevēji Krievijas labā un brīžiem rīkojās kā īstākie fašisti, sūtīdami iekšlietu karaspēku apspiest tautu. Eiromaidana sākumā mērenie oratori aicināja uz pilsonisko nepakļaušanos un nevardarbīgo cīņu, bet mums uzreiz bija skaidrs, ka Janukoviča varu var gāzt tikai ar spēku. Labējais sektors ir jumta organizācija vairākām sen pazīstamām patriotiskajām struktūrām — pirmām kārtām jāmin Trijzobis, kuru vada Dmitro Jarošs un kas ir turpinājums Stepana Banderas savulaik vadītajai OUN–B frakcijai. Tā saglabājās emigrācijā Rietumos visus Aukstā kara gadus un 1991. gadā atgriezās mājās, Ukrainā. Baltijas valstīs pazīstamāka ir UNA–UNSO: bijušo Afganistānas kara veterānu un viņu ģimeņu savienība, kura bija dziļi vīlusies PSRS slepkavīgajā politikā un kopš 1990. gada cīnās pret Kremļa imperiālismu dažādās tā izpausmēs. Kopš pašas apvienošanās mums ļoti palīdzēja jaunieši, kuri ir futbola fani (pazīstami kā ultras). Vēl dibinātāji bija partija Sociāli nacionālā asambleja, biedrība Ukrainas patriots, Karpatu siče un Baltais āmurs. Pēdējos mēs momentā izslēdzām, tikko viņi sāka izteikt neadekvātas piezīmes. Labējais sektors nekad nav izmantojis rasistisku vai nacistisku ideoloģiju. Mūsu vadmotīvs ir Ukrainas nacionālisms Stepana Banderas interpretācijā: Ukraina ir mājas daudzām tautībām, kas visas kopā veido Ukrainas nāciju! Vienalga, vai cilvēks būtu nācis no ukraiņu, poļu, Krimas tatāru, vāciešu, krievu, ebreju, lietuviešu ģimenes – ja viņš atbalsta valsts stiprināšanu un revolucionāro cīņu pret agresoriem, tad mēs pret viņu izturamies kā pret brāli! Piemērs: kad pagājušajā vasarā Odesā bija haoss, pussimts cilvēku gāja bojā ugunsgrēkā un šaušanā vietējā Arodbiedrību namā, bet Labējais sektors pēc Jaroša vienošanās ar Izraēlas vēstniecību palīdzēja apsargāt Odesas ebreju kopienas sabiedriskos un reliģiskos objektus, jo ebrejiem bija aizdomas, ka pret tiem varētu būt vērstas nākamās separātistu provokācijas. Es pats pēc tautības esmu krievs, dzimis Maskavā, esmu Krievijas pilsonis līdz pat šai dienai. Un vienlaikus Ukrainas nacionālists, jo mana ģimene nāk no Krimas. Tēvs ar māti joprojām dzīvo tur. Tēvs agrāk bija Radas deputāts no Sevastopoles, tagad viņš ir viens no prokremliskajiem Krimas okupācijas atbalstītājiem. Ar viņu es vairs nerunāju. Ar māti sazvanos, jo Krimā atgriezties nevaru. Krievija pret mums visiem ir ierosinājusi krimināllietas.
– Kāpēc Labējais sektors neiestājas Nacionālajā gvardē, bet gan veido pats savu, paralēlu brīvprātīgo korpusu?
– Nacionālās gvardes bataljoni katrs ir pakļauti vai nu Iekšlietu ministrijai, vai Aizsardzības ministrijai (atkarībā no bataljona saformēšanas laika, mērķiem un cilvēkiem). Bet mums ir ļoti daudzi jautājumi šīm struktūrām. Pirmkārt, tas, ka ministrijas joprojām ir pilnas ar Janukoviča laika cilvēkiem, nav līdz galam notikusi lustrācija, tā ka mums nav pārliecības, ka šiem cilvēkiem var uzticēties. Otrkārt, mūsu mērķis ir kontrolēt un uzraudzīt arī jebkurus tagadējos politiķus. Ja arī šie sāks zagt, mēs nevarēsim viņus efektīvi padzīt, ja būsim viņiem pakļauti. Šie vismaz nav tādi atklāti noziedznieki kā iepriekšējie. Treškārt, mūsu brīvprātīgo korpuss labi cīnās arī tāpat, bez Nacionālās gvardes virsvadības. Ceturtkārt, armijas vadība ir pilna ar cilvēkiem, kuriem pašiem nav nekādas kaujas pieredzes.
– Pieredze reālā cīņā pret Donbasa teroristu ordām Labējā sektora kaujiniekiem ir lielāka nekā Ukrainas ģenerālštāba virsniekiem?
– Protams! Lielai daļai no viņiem līdzšinējā militārā karjera iegadījusies miera laikā. Tas nav nopēlums, tas ir fakts: vairāk nekā 20 gadus Ukrainā taču valdīja miers! Bet tagad viņiem pietrūkst sajēgas par to, kas ir pilnmēroga militārās operācijas kaujas laukā. Attiecīgi viņi nevar dot kompetentas pavēles karalaukā. Mēs piedalāmies kopīgās operācijās, bet mēs neredzam jēgu saņemt pavēles no tādiem, kam personīgā kaujas pieredze ir mazāka nekā daudziem mūsu biedriem. Šobrīd mūsu Ukrainas Brīvprātīgo korpusā (ukrainiski pazīstams kā DUK) ir 18 bataljoni, kaut arī tie nav vienāda izmēra. Piektais DUK bataljons ir vairāk nekā 1000 karotāju liels, kamēr jaunākajos pagaidām ir tikai 50 līdz 100 biedru. Visi mūsējie karo vidēji divus mēnešus, pēc tam rotācijas kārtībā atgriežas aizmugurē, atpūšas un apmāca jaunos.
– Varat raksturot vidējo Labējā sektora cīnītāju?
– Nav tāda vidējā «sektorieša» ne vecuma, ne dzimuma, ne profesijas, ne pieredzes ziņā. Vidējais karotāju vecums ir ap 30 gadiem, kaut ir arī studenti un ir arī tādi, kam pāri 60. Ap 40% no sastāva veido etniskie krievi, tādi kā es. Ģeogrāfiski – no visas Ukrainas, mūsu biedri ir pat no Luhanskas, Jenakijeves, Krimas… Ir vienības, kurās galvenā sarunu valoda ir krievu. Mūsu vidū ir ebreji, Melnās jūras un Pievolgas vācieši, ir Čečenijas patrioti, kuri cīnās pret Krievijas imperiālismu mūsu rindās. Kopējais aktīvo cīnītāju skaits mums sasniedz septiņus tūkstošus, klāt nāk vēl, sasniegsim drīz desmit tūkstošus. Galvenā grūtība ir apgāde ar ekipējumu, nevis cilvēku trūkums! Eiromaidana sākumā mūsu skaits bija ap pieciem sešiem simtiem. Šobrīd, ja DUK biedriem pieskaita mūsu politiskā spārna biedrus, kuri pagaidām karadarbībā neiesaistās, mūsu jau tagad ir vairāk par desmit tūkstošiem. Starp citu, biedrība Ukrainas patriots pēc Maidana uzvaras no mums atkal atvienojās un izveidoja bataljonu Azova, tā ka viņu karotāji šajā aprēķinā nemaz neietilpst.
– Kādas ir jūsu attiecības ar līdzīgām organizācijām kaimiņvalstīs?
– Nekādas. Tās radikālās labējās organizācijas, kuras ir Eiropā, izskatās pēc Kremļa «kloniem». Piemēram, ja viņi saka – «Ungāriju tikai ungāriem!» vai citā veidā pauž ksenofobiskus uzskatus, tad mums ar tādiem nevar būt nekas kopīgs. Stipra valsts ir tā, kura vienādi spēcīgi aizsargā visas tajā dzīvojošās tautības neatkarīgi no viņu valodas un reliģijas, un mēs gribam redzēt Ukrainu tieši tādu. Ja Ukrainas draugi ārzemēs piekrīt šādai nacionālisma interpretācijai Stepana Banderas versijā, tad mēs ar viņiem varētu sadarboties. Bet mēs nevaram biedroties ar cilvēkiem, kuri uzskatītu, ka viņu valsts vai tauta būtu pārāka pār citām. Pat ja viņi teiktu, ka ukraiņiem jābūt pārākiem pār krieviem, mēs tam nevaram piekrist! Tāpēc mēs ar aizdomām uzlūkojam visas šīs «zelta rītausmas», Jobbik, ATAK u. c. Baltijas valstis ir pozitīvs piemērs Eiropā, jo pie jums tamlīdzīgas bīstamas organizācijas nepastāv.
Vairāk par Ukrainas konfliktu šajā nedēļas nogalē iznākošajā Imanta Liepiņa grāmatā UKRAINA. Dzīvība, nāve un iekšējā revolūcija: no barikādēm uz Maidana caur Krimas okupāciju līdz karam Donbasā — ACULIECINIEKA STĀSTS