Melos par Krievijas dona pamanīšanu pieķertie aizsardzības ministrs Andris Sprūds un Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieris Leonīds Kalniņš taisnojas, ka pie Ādažu poligona vārtiem ne pēkšņi piebraukušu, bet it kā pēkšņi iebetonētu bruņumašīnu pamanīt viņi patiešām spējot.
A. Spūda un L. Kalniņa centieni novirzīt sabiedrības uzmanību no viņu atbildības gan par Latvijas armijas nespēju kaut tikai pamanīt naidīgas valsts militārās tehnikas iekļūšanu Latvijas teritorijā, gan par melošanu, ka tāda nepamanīšana atbilstot “NATO protokoliem”, īstenībā padara viņu situāciju vēl ļaunāku.
Pirmkārt, daudz nelāgu joku iespējams sacerēt par tādu armijas komandieri, kurš nepareizu bruņumašīnu pamana tikai tad, kad tā jau nonākusi pie viņa galvenās kara bāzes vārtiem. Turklāt pamana ar nosacījumiem, ka bruņumašīna pacelta uz dzelzsbetona postamenta un ap to iekārtots arī ar mākslīgo apgaismojumu un lietus ūdens novadīšanu aprīkots skatu laukums kopā 500 kvadrātmetru, tai skaitā ar betona plāksnēm segtu 123 kvadrātmetru platībā. Ja armijas komandieris spēj ieraudzīt bruņumašīnu tikai ar visiem šiem nosacījumiem, tad ko spēj viņa armija? Vai tā spēs veikt tik sarežģītu uzdevumu, kā vispār pamanīt un kaut ko saprast par braucošu bruņumašīnu vai to kolonnu? Tas taču pats par sevi skaidrs, ka par kustīgiem objektiem sarežģītāk tikt skaidrībā nekā par stāvošiem objektiem. Turklāt konkrētais gadījums parāda, ka L. Kalniņa personificētās armijas spēju mērvienība bruņumašīnu atpazīšanā ir iebetonēta, noteikti ar tādu plāksnīti aprīkota bruņumašīna, pie kuras var garantēti sausām kājām (par laukuma meliorāciju jau sacīts) pieiet un izlasīt, kas tā tāda. Bet ko tad, ja bruņumašīna brauc, turklāt brauc pa krūmainu/mežainu/purvainu apvidu un neizliek par sevi uzrakstus, vai tā ir no Krievijas/Baltkrievijas, vai no Ziemeļkorejas, kas nupat pieķerta kā iemaisījusies Ukrainā notiekošajā karā, vai no Dienvidāfrikas? Māc bažas, vai Latvijas armija spēs noskaidrot bruņumašīnas brauciena mērķus un uzdevumus, kamēr tā neapstāsies pie Ministru kabineta ēkas vai L. Kalniņa komandētās armijas štāba un no bruņumašīnas izkāpušie cilvēki nepateiks skaidri un gaiši, kāds ir brauciena mērķis. Interesanti, kādās mērvienībās ir izsakāmas to armijas virsnieku un karavīru spējas, kuriem uzdots vērot speciāli bruņumašīnas. Vai specializācijas dēļ šīs spējas ir lielākas - divu vai varbūt pat piecu kalniņu apjomā, jeb neviens padotais nav spējīgāks par savu komandieri un bruņumašīnas uzmana cilvēki ar 0,82 vai tikai 0,2 kalniņspējām?
Otrkārt, nevar pateikt neko labāk par to, ko Bens Latkovskis vakar jau uzrakstījis: ”Šīs ziņas parādīšanās publiskajā telpā gandrīz vai vienlaicīgi ar budžeta publiskas apspriešanas sākumu pirmajā brīdī varēja šķist kā pret aizsardzības ministru Andri Sprūdu vērsta izslavētā “nomelnošanas kampaņa”. Situācijā, kad visām valsts struktūrām uzdots meklēt katru iespēju, kur kaut vai uz zīmuļiem varētu ietaupīt, Aizsardzības ministrijā uzvedās tā, it kā tur vēl joprojām nebūtu pamodušies no laikiem, “kad naudas ir vairāk nekā jebkad”, un valdību vada nervozi smaidošais plātīzeris. Situāciju padara īpaši nesimpātisku tas, ka visa pārējā valsts “kasa katru santīmiņu”, lai to atdotu tieši Aizsardzības ministrijai. Sanāk gluži kā Viļa Lāča leģendārajā romānā “Zvejnieka dēls”: Oskars smagi strādā jūrā, bet nopelnītā nauda aiziet Rīgā studējošā brāļa Roberta uzdzīvei. Mēs te visi taupām, kur vien varam, bet viņi, kuru vārdā šī taupīšana notiek, atļaujas bezjēgas “uzdzīvi” par 183 tūkstošiem.”
Jāpiebilst vienīgi tas, ka konkrēto grāvju rakšanas, zemes līdzināšanas un betonēšanas darbu izdevumi būtu palikuši paslēpti aiz vēl daudz bezjēdzīgākiem izdevumiem, uz kādiem plašsaziņas līdzekļi norāda katru dienu un kas nekādu reakciju neizraisa. Domu gaita tāda, ka katrs tikai dara savu darbu: plānprātiņi brēc un intriganti melo par viskautko, žurnālisti pelna honorārus par viņu uzklausīšanu un publicēšanu un atbildīgas amatpersonas nodrošina valsts pastāvēšanu ar daudz svarīgāku darbu izpildi nekā atbildēšana (atbildēšana, nevis atrakstīšanās pēc birokrātiskā procesa noteikumiem, kuri atbildi pēc būtības neparedz) un skaidrošana tiem, kuri neko negrib un nemaz nav spējīgi saprast.
Virs ikdienas izceļas vienīgi tie gadījumi, kurus speciāli izceļ pēc amatiem augstas amatpersonas. Tādi gadījumi ir samērā reti, jo sabiedriskajā hierarhijā augstu tikušie tieši tāpēc ir augstu tikuši, ka izvairās zāģēt zarus, uz kuriem paši sēž. Tomēr ik pa laikam viņi saplēšas varbūt par sevišķi vilinošiem labumiem, varbūt personisko īpašību un attiecību dēļ. Var teikt arī tā, ka kāds savas ādas glābšanai izšķiras kompromitēt savus kolēģus, iestādi, partiju un visu valdošo šķiru kopumā. Konkrētajā reizē atlidojušā Krievijas drona dēļ atklājās tas, cik maza jēga bijusi no kopā ļoti daudzu miljardu eiro gāšanas Latvijas armijā.
Jautājums, kāpēc šis atklājums tika dublēts ar nākamo atklājumu kā piemēru ar militārajam budžetam atvēlētās naudas izlietošanu bez saistības ar armijas reālo kaujasspēju uzturēšanu. Atbildei der tagad jau par latvju dzejas klasiķi atzīstamā Māra Melgalva (1957-2005) vārdi: “Ak, vai, cik stulbi / Ir nosist gulbi /.../ Tik stulbi, stulbi, stulbi.../ Ka jāsit vēl.”
Visa notikumu gaita tagad jau skaidra kā dienā, kā uz delnas utt. Tātad 7. septembrī Latvijas teritorijā nejauši vai testēšanas nolūkā ielidoja un gandrīz 100 kilometrus nolidoja Krievijas militāras nozīmes drons. 9. septembrī šim incidentam veltītajā preses konferencē A. Sprūda un L. Kalniņa teiktais vēlāk atklājās kā meli, ja L. Kalniņa vārdu virknei tāds vērtējums vispār piemērojams. Viņa sacītais pārlikumā uz burtiem izskatās šādi: “Visa incidenta... līdz tam laikam [līdz tas nokrita]... mūsu bruņotie spēki un gaisa spēki monitorēja šo te situāciju, un mēs principā darbojāmies atbilstoši tiem noteiktajiem procedūru līmeņiem, un, protams, sadarbojāmies ar saviem partneriem NATO valstu iekšienē. Mēs informējām arī NATO komandvadību, mums bija cieša informācijas apmaiņa ar mūsu kaimiņiem.” Tagad skaidrs, ka cilvēks sapratis, ka viņam jāmelo par drona pamanīšanu un tāpat sapratis vai ļoti nobijies, ka šie meli agrāk vai vēlāk izlīdīs ne tikai kā īlens, bet kā mēslu dakšas no maisa. Un izsacījies atbilstoši dzejnieka novēlējumam “stulbi, stulbi, stulbi”, kā viņa vietā rīkotos 99% Latvijas un pasaule iedzīvotāju.
L. Kalniņa paredzējums ir piepildījies. Mēslu dakšu lomu izpildīja Latvijas TV ar raidījumu “de facto”, kas 13. oktobri publiskoja liecības, ka Latvijas armija par dronu Latvijas teritorijā uzzinājusi no policijas, kam par to ziņojis vietējais iedzīvotājs, kura tuvumā drons nokritis.
Tagad A. Spūdam un L. Kalniņam būtu ļoti jānopūlās, ja viņi gribētu pierādīt, ka par notikumiem Latvijas TV viņiem nav vairāk informācijas, nekā par notikumiem Latvijas gaisa telpā. Proti, ka tīrā sagadīšanās esot viņu sarosīšanās tieši dažas dienas pirms raidījuma. 9. oktobrī Aizsardzības ministrija publicēja paziņojumu, ka “veikusi konkrētus uzlabojumus visos Latvijas gaisa telpas uzraudzības līmeņos” utt. 15. oktobrī ministrija publiskoja A. Sprūda pavēli sākt dienesta pārbaudi par ""militarizētās tēlniecības kompozīcijas" ar kāpurķēžu bruņutransportieri "CVR(T)" būvniecību pie militārās bāzes Ādažos. Pavēle esot datēta ar 11. oktobri, kas neapšaubāmi agrāks nekā 13. oktobris, bet šāds fakts pats par sevi neatspēko domu gaitu, ka pavēle izdota, mēģinot nodrošināties pret to, vai vispār, kas un kā izskanēs 13. oktobrī un - galvenais - kādu rezonansi tas izraisīs. Ja drona sižets raidījumā neparādītos vai rezonanses nebūtu, pārbaudes pavēli varētu iejaukt starp visiem citiem ministrijas dokumentiem un aizmirst. Bet sižets bija un tā ietekme tika novērtēta kā pietiekama, lai iedarbinātu mehānismu no tā saucamās “krīzes komunikācijas” rokasgrāmatas. Tātad neatbildēt uz tādiem jautājumiem, uz kuriem apmierinošu atbildi sniegt nav iespējams, liekot vietā jeb lietā brēku par kaut ko citu.
Aizsardzības ministrijai un armijai jautā par dronu, bet tās 15. oktobrī atbildēja par bruņumašīnu: jā, mēs taču rīkojamies, mēs taču pārbaudām, mēs vainīgos gandrīz jau esam atraduši, mēs pieņemsim lēmumus, mēs sodīsim. Ak, nav tas par dronu, bet ko jūs tikai par to dronu? Tas taču Krievijas drons, ne par Latvijas nodokļu maksātāju naudu taisīts, Latvijā nejauši parādījies un pazudis. Drons bija maziņš, bet bruņumašīna ir liela, visiem acu priekšā nolikta. Tad nu parunāsim par šo bruņumašīnu. Tomēr negribat par bruņumašīnu? Labi, pēc publikas pieprasījuma vēl septiņas pārbaudes lietas ierosināsim kaut par Latvijas vienīgo tanku, kaut par laivu. Bet pagaidām iztiksim ar bruņumašīnu. ““Militarizētās tēlniecības kompozīcijas” pie Ādažus bāzes izmaksas ir vērtējamas kā finansējuma nelietderīga izmantošana,” aģentūra LETA 15. oktobra vakarā plkst. 18:07 citēja L. Kalniņu, kurš precīzi atkārtoja Aizsardzības ministrijas vēstījumu, kāds LETA arhīvā ielikts tās pašas dienas priekšpusdienā plkst. 11:23.
Aprakstāmie notikumi risinās laikā, kad L. Kalniņš jau kārto mantiņas darba vietas atstāšanai līdz ar nolīgtā amata laika beigām 2025. gada janvārī. Par nākamo armijas komandieri publiski skaidrs tikai tas, ka jaunu termiņu L. Kalniņš nesaņems. Tagad lai viņš pelna godpilnu atlaišanu, izrādot lojalitāti aizsardzības ministram. Proti, lai uzņemas maza grēkāzīša lomu ar publikas smīdināšanu par savām spējām pamanīt nepareizo bruņumašīnu tikai pie viņa galvenās kara bāzes vārtiem. No 2017. gada janvāra amatā esošajam L. Kalniņam par armijas reālajām kaujas spējām vai to trūkumu lielāka atbildība nekā ministram, kurš amatā tikai no pagājušā gada septembra. Tomēr mēģinājumi runāt par bruņumašīnu tad, kad jāatbild par dronu, ir tāda krīzes komunikācija, kas krīzi padziļina.
