Vēlēšanās uzvarējušā “Apvienotā saraksta” (AS) līderim Andrim Kulbergam nāksies pasvīst, lai neatkārtotu daudzu savu vēsturisko priekšgājēju Pirra uzvaras. Jo bieži ir bijis tā, ka pēc spoža rezultāta vēlēšanās partija drīz vien liek vēlētājiem vilties, bet pēc tam visa ietekme un vara izčib kā nebijusi.
Rekordiste šajā ziņā bija Zatlera Reformu partija, kas pajuka jau pirms jaunas valdības izveidošanas, kad izveidojās “Olšteina sešnieks”, taču politisko līķu kapsētā zem vītoliem un tūjām ir vēl daudz citu pieminekļu spēkiem, kas sākumā bija jauni, spoži un vareni, bet pēc tam necik ilgā laikā kļuva veci, nīsti un nevarīgi.
Ar to, šķiet, skaidrojama pauze, ko Kulbergs ietur, vēl nesākot oficiālas konsultācijas ar citām partijām par iespējamo koalīciju. Protams, aizkulisēs “zem deķa” sarunas notiek pilnā sparā, taču izšķirošais vārds jāuzņemas Kulbergam.
Paradoksālā kārtā lielais un vēl nekad nebijušais AS mandātu skaits - 41 - rada arī lielas problēmas. Kulbergam ir tikai trīs loģiskas izvēles, kur katrā jau ir ieprogrammēta lielāka vai mazāka vēlētāju vilšanās.
Pirmā ir veidot valdību no tām partijām, ar kurām kopā jau strādāts līdz vēlēšanām - ZZS ir palikusi ārpus 15. Saeimas, taču ir Nacionālā apvienība (NA) ar 10 mandātiem un “Jaunā vienotība” (JV) ar 7 mandātiem. Kopā iznāk 58 deputāti, kas ir diezgan stabils vairākums, kas teorētiski varētu strādāt kopā bez bēdu līdz pat 15. Saeimas sasaukuma beigām.
Taču te bēda tomēr ir. Tie, kas balsoja par Kulbergu, saskatīja viņā ilgi gaidītu pārmaiņu “vētrasputnu”. Tās ir pārmaiņas, kas nav gluži revolūcija, bet cerība, ka turpmāk valsts vara rīkosies saprātīgi, racionāli, nešķiedīs nodokļu maksātāju naudu apšaubāmos vai pat acīmredzami absurdos projektos, ka jauna valdība būs slota, kas izmēzīs liekus ierēdņus, neprasmīgus valsts uzņēmumu vadītājus, valžu un padomju locekļus, kuri neko nedara, bet saņem milzīgas algas.
Tāpēc AS vēlētājs vēl kā nebūt var pieciest NA, taču diezin vai sapratīs JV iesaisti koalīcijā, jo uzskata JV par toksisku - par to partiju, ar kuru saistās visas vairāku iepriekšējo valdību neizdarības, stagnācija, arogance un alkatība. Evikas Siliņas un Krišjāņa Kariņa laiks šā elektorāta acīs ir kā ļauns murgs, ko vajadzētu aizmirst un nekad vairs neatkārtot.
Problēma ir arī nākamās valdības portfeļu dalīšanā - ja raugāmies uz proporcijām, ko ieguvušas partijas, tad JV pienākas tikai viena ministra vieta, bet NA - divas. Arī JV ir savi vēlētāji, un viņi vaicās saviem priekšstāvjiem, vai vispār ir jēga iesaistīties koalīcijā kā “nabaga radiniekiem”, kur partijai tikai viens amats, bet par visām “piepēm” būs jāuzņemas kopīga atbildība. Skaidrs, ka JV gribēs vairāk ietekmes vai arī pati atbirs nost no iesaistes koalīcijā.
Otrs variants ir AS plus NA, kur abiem spēkiem kopā 51 mandāts. Šāds vairākums ir gaužām plāns ledus. Pietiek kādiem pāris deputātiem saslimt, aizbraukt komandējumā, uzmest lūpu, un valdības iecerēm pieņemt kādu vajadzīgu likumu svītra pāri.
Šis scenārijs vēl būtu gana labs un loģisks, taču pastāv milzu risks, ka pazemotā un apvainotā JV kopā ar “Progresīvajiem” sakurs Kulbergam tādu kompromitējošu antipropagandas pirti, ka laimīgs viņš nejutīsies. JV joprojām ir ietekme daudzos medijos un nevalstiskās organizācijās, kas “ēd no rokas” un ir pateicīgas JV par savu labturību. Ja Kulbergs “Vienotībai” pateiks “nē”, “no visiem gludekļiem” katrs viņa solis tiks aurots kā kļūdains, nepareizs, kaitīgs - tas būs jo daudzos portālos, sociālajos tīklos, “YouTube” kanālos un arī Sabiedriskajā medijā. Pagaidām Kulbergam ir biezs “teflona slānis”, un apsaukāšanos par “orbānizāciju” un “diktatorismu” viņš var laist gar ausīm, taču pamazām, palēnām, ilgākā laikā ar dzelzs dakšu to var saskrāpēt. Un tad Kulberga putra piedegs.
Trešais variants ir veidot mazākumvaldību, pat varbūt ieceļot amatos arī kādus profesionāļus, kuri nav kandidējuši. Vēsturiski kopš neatkarības atgūšanas tādas jau ir bijušas trīs reizes. Un, piemēram, Igaunijā mazākumvaldība ir pašlaik - tā darbojas kopš šā gada 10. augusta un bijusi tik čakla, ka jau ir iesniegusi Rīgikogu nākamā gada budžeta projektu.
Taču mazākumvaldība jau pēc definīcijas ir vāja valdība. Katrā svarīgā reizē jālūdz atbalsts opozīcijai. Tādu valdību var veidot, ja iestājies strupceļš, nevis ja pastāv daudzi citi varianti. Savulaik Induļa Emša mazākumvaldība necik ilgi nepastāvēja un krita jau pie pirmā budžeta.
Par lielāko šādas valdības draugu jau ir pieteicies Ainārs Šlesers ar savu “Latvija pirmajā vietā”, kurš solījis Kulbergu atbalstīt. Šleseram ir 17 mandāti, kas ir vareni daudz, taču tad Kulbergam jārēķinās, ka viņam visi bruks virsū par “nešķīstu biznesa interešu” bīdīšanu kopā ar “oligarhu”. Tā būs pat tad, ja šīs intereses nemaz nebūs nešķīstas.
Kulbergs pašlaik atrodas krustcelēs pie akmens, uz kura rakstīts: “Iesi pa labi - nebūs labi; iesi pa kreisi - būs nelabi; iesi taisni - būsi pagalam!” Jādomā, ka viņš jau ir paņēmis rūtiņu papīru un sazīmējis ailes, kurās rakstāmas trīs dažādo valdības variantu stiprās un vājās puses, iespējas un draudi.
Šis viņam ir brīdis, kad visiem būt labs vairs nevarēs un kaut ko nāksies upurēt, lai virzītos tālāk.
Nenoteiktību, kad potenciālie partneri sēž pie telefona un gaida viņa zvanu, vairs nevarēs ilgi uzturēt, jo katru dienu aizvien vairāk no politikas ķēķa atvējo kādas jaunas tenkas, kas visvairāk ir par to, kam un kādi tiks portfeļi. Tieslietu ministrs Edvards Smiltēns (AS) būšot ārlietu ministrs, bet pēc tam tomēr nē - viņš atkal būšot Saeimas priekšsēdētājs.
Uz ārlietu ministra posteni tikšot atsaukts Latvijas vēstnieks NATO Māris Riekstiņš, kurš kādreiz bija Aigara Kalvīša biroja vadītājs un ārlietu ministrs Kalvīša, Ivara Godmaņa un Valda Dombrovska valdībā.
Ne tik vien ārpusē, bet pašos “nacionāļos” esot iekšēji grupējumi, no kuriem viens atbalstot Jāņa Dombravas (NA) palikšanu iekšlietu ministra amatā, bet otrs neatbalstot. Turklāt esot augsti iekšlietu kadri, kuri piedraudējuši iet pensijā, ja Dombrava turpinās vadīt ministriju.
Bet Edgars Tavars (AS) ar partneriem par kabinetiem tirgojoties jau kopš pēcvēlēšanu rīta, turklāt bez Kulberga ziņas. Un vispār visgrūtāk premjeram klāšoties ar sava paša AS politiķu “ganīšanu”.
Šī čabēšana būtu jāpārtrauc, tāpēc Kulbergam pēc atgriešanās no Eiropadomes sanāksmes Briselē vajadzētu pateikt, kādas būs viņa valdības prioritātes, un nosaukt tās ministru vārdus. Šī ir reize, kad voluntārisms nebūs lieks, jo pretējā gadījumā peles sāks dancot pa viņa galdu.
No Kulberga viņa vēlētāji un arī citi gaida daudz - lai viņš samazina valsts pārvaldes tēriņus un birokrātiju, t.i., veic strukturālas reformas; lai viņš izrevidē Sabiedrības integrācijas fondu un Mediju atbalsta fondu, kur draugs draugam laiku kavē un tik slavē.
Un lai viņš sakārto “airBaltic” un “Rail Baltica” tādā veidā, lai valstij vismazākā skāde; lai viņš veic kādus uzlabojumus biznesa vidē; lai piesaista investīcijas un veicina konkurētspēju; lai arī Latvijā parādās tādi inovatīvi “vienradži” kā lietuviešu uzņēmēji, kuri var paņemt Šakilu O'Nīlu par sava uzņēmuma reklāmas seju, un igaunis, kurš spēj kļūt par līdzīpašnieku NBA Portlendas “Trail Blazers” klubā.
Un vajag, lai Latvija paceļas augšup makroekonomikas rādītājos, kur tā bieži ir pēdējā vietā ES vai uz negatīvā “goda pjedestāla”; lai Latvija panāk un apsteidz šajos rādītājos Lietuvu un Igauniju. Lai samazinās drūmie demogrāfijas cipari, kur katru gadu valsts zaudē 11 līdz 19 tūkstošus iedzīvotāju. Lai skolotājiem nav otras niecīgākās algas aiz Grieķijas un mediķiem nav jāskraida pa trīs darbiem, lai bērnam nopirktu bikses.
Visu Kulbergs nevarēs, taču kaut ko varēs? Uz to tauta karsti cer un gaida.
