Tāda interesanta lieta. Eiropas komisārs saņem atalgojumu un kompensācijas. Tiek arī runāts, ka Eiropas Komisijā vajag samazināt birokrātiju, birokrātisko aparātu. Šobrīd Eiropas komisāram alga ir 23 000 eiro mēnesī plus vēl dažādas kompensācijas. Vai 23 000 eiro ir nauda, ar ko izdodas savilkt kopā galus, dzīvojot dārgajā Briselē?
Roberts Zīle (Nacionālā apvienība):
Parlamentā nav tādas algas. Tās nav mazas, bet nav tādas. Parlamentā tās ir krietni mazākas, bet runa jau nav par to. Domāju, ka štata vienības nav tik daudz no pašiem komisāriem vai viņu politiskajiem birojiem. Tas milzīgais aparāts ar aģentūrām, ko veido komisija caur ļoti daudziem ģenerāldirektorātiem, kuriem apakšā ir direktorāti, pieaug. Ja es nemaldos, kopā ap 20 000 darbinieku.
Es nesaku, ka to nevajag, bet šķiet, ka pieaug arvien vairāk. Tas notiek tāpēc, ka bieži vien, ja Eiropā tiek saskatīta kāda problēma, Eiropas Komisija nāk ar priekšlikumu: taisīsim jaunu aģentūru, pārņemsim varu no dalībvalstīm vairāk uz Eiropas centru. Kur vien var, vara jāvirza uz Briseli. Tas nozīmē vairāk darbinieku, kas uzrauga šos procesus. Te ir tas Eiropas birokrātijas ceļš, kas ir jāpārtrauc.
Mūsu grupa, Eiropas konservatīvie reformisti, esam par to, ka subsiditātes principam ir jābūt. Tas nozīmē, ka, cik vien iespējams, lēmumus pieņem tuvāk cilvēkam. Ja tā ir atkritumu saimniecība, tad lēmumu pieņēmēji ir pašvaldības, arī ja tie ir jautājumi, kas neattiecas uz vienoto Eiropas tirgu. Finanšu un konkurences jautājumi, tas var būt Eiropas līmenī, bet citur, kur vien var - izglītībā, kultūrā, sociālā aizsardzībā, cik vien iespējams tuvāk cilvēkam. Eiropa taču nemaksā mums pensijas latviešu nodokļu maksātāju vietā, un tā tas lai arī paliek. Tur Briselei nevajadzētu būt teikšanai. Nevajadzētu aizrauties nodiktēt visu no Briseles, kā mums darīt.
Ainars Šlesers (“Latvija pirmajā vietā”):
Pirmkārt, es nepretendēju uz Eiropu, un mani tas neinteresē. Bet kā partijas līderis es teikšu tā, ka Eiropā tad, kad bija pasaules finanšu krīze un mēs te mēģinājām savilkt jostas, bija priekšlikums, kas izskanēja no Latvijas, ka arī Eiropa varētu ko savilkt. Eiropa vienbalsīgi pateica: nē, tas uz Eiropu neattiecas.
Tā ka Eiropa dzīvo savu dzīvi. Ko mēs te lemsim? Ne jau Latvija pieņem lēmumu, kādu algu maksāt. Bet 2009. gadā Latvija piedāvāja Eiropai samazināt izdevumus, un Eiropa vienkārši pasmaidīja un teica: tās ir jūsu problēmas. Ko mēs spriedīsim, kā Eiropai dzīvot? Kā lielās valstis nolemj, tā arī maksā.
Raimonds Bergmanis (“Apvienotais saraksts”):
Jebkurš amats ir tava atbildība. Ja tavā atbildībā kā komisāram ir Eiropas drošība, tad tā nauda ir vērta.
Inese Vaidere (“Jaunā vienotība”):
Es uzskatu, ka savilkt galus kopā var arī ar četrreiz mazāku algu. Es domāju, ka komisāru algas ir pārspīlētas. Katrā ziņā birojiem ir jābūt spēcīgiem, jo risināmo jautājumu loks ir ārkārtīgi plašs.
Es allaž uzsveru, ja vispār kaut kas kādreiz iznīcinās Eiropas Savienību, tad tā būs birokrātija. Birokrāti vairojas ģeometriskā progresijā un vēl ātrāk.
Mums tagad ir tāds gadījums, ka pēc katargeitas daudzi ir ārkārtīgi pārbijušies un sāk uzskatīt katru deputātu par potenciālu noziedznieku, un tiek veidots tāds kā ētikas birojs vai ētikas aģentūra. Faktiski iznāk, ka ierēdņiem tagad būtu uzdevums kontrolēt deputāta politisko darbību. Vārdu sakot, tiek apdraudēts deputāta mandāts.
Birokrāti vienmēr pamanās izveidot jaunas struktūras, un es atceros, ka pirms 20 gadiem atskaites bija daudz vieglākas. Robert, tu atceries, mēs pirmajā sasaukumā saņēmām tieši tādas pašas algas kā Latvijas deputāti, un tās bija desmit reizes mazākas nekā itāļu deputātiem. Tagad šīs algas ir pielīdzinātas.
Visu laiku pieaug šīs atskaišu sistēmas. Man tagad, lai atskaitītos par katru sīkumu, ir vajadzīgi vairāk palīgu algu fonda ietvaros. Šī atskaitīšanās draud vēl pieaugt. Būs vēl vairāk pārbaudītāju gan Eiropas Parlamentā, gan Komisijā. Tā ir hiēna, pret kuru mums ir ļoti nopietni jācīnās.
Vai jūs esat gatava, atkal atgriežoties Eiropas Parlamentā, par to cīnīties?
Jā, un, pat ja mani nosauktu kā komisāri, es būtu gatava atteikties no lielās algas. Man liekas, ka tā alga ir pārspīlēta. Tas ir mans viedoklis.
Viktors Valainis (ZZS):
Algai ir jābūt konkurētspējīgai. Mums te Latvijā viens otrs, valsts pusē strādādams, mēnesī pelna četrreiz lielāku algu. Ja skatāmies uz komisāru algu, tad tas būtu vērtējams tikai no konkurētspējas. Es tur neko ļoti kritisku nesaskatu.
Tur, kur es saskatu kritiku, tā ir caurskatāmība. Vaideres kundze minēja par dažādām atskaitēm, bet atskaites ir Eiropai, ne Latvijai. Jautājums, cik caurskatāma no Latvijas puses ir šī algu sistēma, kas par ko cik saņem. Es, Raimonds, Ainars - mēs esam parādījuši pilnīgi visu, ko mēs saņemam un kādi ir mūsu īpašumi, ko mēs esam gada laikā nopirkuši un ko pārdevuši.
Uz šīm Eiropas amatpersonām tas īsti neattiecas. Man grūti izskaidrot. Mums šobrīd biroja sekretārei ir jāpilda amatpersonas deklarācija. Eiropā trūkst šī caurskatāmība, tāpēc jau arī rodas katargeitas. Vēl trakāk, katargeita ir kaut kur paslaucīta zem tepiķa, un mēs vispār nedzirdam vairs, kas ar to notika. Bija skandāli, kaut kur pazuda.
Deklarēšanai jābūt kā pienākumam visiem, kas ieņem amatus, lai viss ir caurskatāmi. Mēs nezinām, cik darījumus komisāri veikuši gada laikā, ko darījuši. Latvijā tas ir normāls pašsaprotams process, un ikviens politiķis - es, Raimonds, Ainars - zina, kad pienāks aprīlis, visi žurnālisti vērtēs, ko ir nopircis Ainars, ko es, un to visu publicēs, un tā ir normāla ikgadēja procedūra, kam visi iet cauri.
Uz Eiroparlamenta deputātiem, amatpersonām, šī procedūra neattiecas, jo vienkārši neviens žurnālists neko nevar uzzināt. Tāda informācija nav pieejama. Es nevaru saprast, kāpēc tā ir. Tas būtu jāmaina. Ja mēs gribam uzticību Eiropas Parlamentam un komisāram, šī lieta ir jāsakārto. Caurspīdīgums vairo uzticību. Paņemiet telefonu un pamēģiniet noskaidrot, cik šobrīd saņem Eiropas Parlamenta deputāta biroja vadītājs, kāda ir viņa alga.
Elīna Pinto (“Progresīvie”):
Par caurskatāmību un ētikas ievērošanu esmu pilnīgi vienisprātis ar Viktoru. Tas ir fundamentāli svarīgi mums zināt, redzēt un spēt kontrolēt, kādi ir tēriņi, kādi ir ieguvumi. Turklāt Eiropas Parlamentā ir virkne deputātu, kuri piestrādā ārpus parlamenta un gūst lielus ienākumus arī lobiju firmās. Tas ir jāmaina, tas ir jānovērš.
Bet trīs lietas par lielo atalgojumu, ko es gribēju pateikt. Viens ir par rezultātiem. Ja tomēr paliek tās lielās algas, ir jābūt skaidri definētiem rezultātiem, ko mēs sagaidām. Par to jau mēs šeit daudz runājām, un, ja ir liela atbildība un uzticība, kas atspoguļojas arī atalgojumā, tad jābūt arī skaidrāk mērāmiem rezultātiem.
Otra lieta ir par birokrātiju. Eiropas Komisija vienu gadu īstenoja pilotprojektu, kuru sauca "Viens iekšā, viens ārā", kad vienu jaunu aktu pieņem, tad viens ir jānovāc nost, lai mazinātu augošo birokrātisko nastu. Viena gada laikā tādā veidā izdevās ietaupīt septiņus miljardus eiro. Tas ir ļoti labs rezultāts, un to pēc tam var investēt citos tēriņos vai atbalstīt mūsu mazos un vidējos uzņēmumus. Šāds pilotprojekts ir noslēdzies, bet tam ir obligāti jāturpinās. Un es pieļauju, ka varētu pat ambiciozāk - "Viens iekšā, divi ārā".
Trešā lieta, ko es vēlējos pateikt, ir par aģentūrām. Tika minēts, ka Eiropā tiek veidotas šīs aģentūras. Latvija, manuprāt, ir pieļāvusi lielu kļūdu, ka mēs neesam spējuši izcīnīt kaut cik nopietnu šādas aģentūras klātesamību Latvijā. Šeit atrodas tāda ļoti maza aģentūra ar uz vienas rokas pirkstiem skaitāmu darbinieku skaitu. Pēdējo gadu laikā breksita rezultātā ir notikušas lielas pārbīdes, un šeit mēs varētu piesaistīt starptautiski kompetentus cilvēkus, kuri šeit tērētu savas lielās algas, kuri investētu mūsu uzņēmumu radīto produktu patēriņā un kuri arī stiprinātu mūsu skolas ar starptautisko kompetenci. Šīs ir lietas, par kurām mums ir jācīnās aktīvāk.
Roberts Zīle (Nacionālā apvienība):
Es pilnīgi piekrītu. Kad bija jau pieminētā katargeita, Eiropas Parlamenta sēdē izskanēja, kādi ir Latvijas deputātu pienākumi, par ikgadējo deklarāciju, kādās profesijās aizliegts savienot amatus. Maniem kolēģiem no citām valstīm acīs bija šausmas. Viņi to nevar iedomāties, ka tikai attiecīgas profesijas var savienot ar darbu valsts pārvaldē un ka vajadzīga tik detalizēta ienākumu un izdevumu deklarācija. Tā ka Eiropā diemžēl mēs esam vieni no caurspīdīgākajiem, un mums būtu jāmāca Rietumeiropas kolēģi līdzīgā virzienā. Partiju finansēšanā tas pats, arī daudzās citās lietās.
Viktors Valainis (ZZS):
Ir kopīgi jāvienojas. Katargeita bija izcils piemērs, lai sāktu šādu sarunu. Mums visiem tas ir pašsaprotami, bet ne Eiropai.
Roberts Zīle (Nacionālā apvienība):
Viņi nedaudz uzlaboja deklarāciju, bet tā joprojām stipri atpaliek no Latvijas.
Ainars Šlesers (“Latvija pirmajā vietā”):
Man ir aicinājums! Varbūt nemācīsim veco Eiropu, kā dzīvot. Mēs jau esam aizdzīvojušies līdz pēdējai vietai Eiropā, esam lūdzēji, divus miljardus aizņemamies katru gadu un tagad vēl mācīsim, kā deklarēt, kā aizstāvēt intereses, ko apvienot, ko nē. Realitāte ir tāda, ka mēs tur esam mazākie brāļi. Ir lielās valstis, un lielās valstis vienmēr rīkosies, kā grib. Vācija, Francija.
Roberts Zīle (Nacionālā apvienība):
Nepiekrītu. Mēs esam normāli brāļi.
Ainars Šlesers (“Latvija pirmajā vietā”):
Bet lielos lēmumus viņi tāpat pieņem paši.
Būsim optimisti!
Ainars Šlesers ("Latvija pirmajā vietā"):
Bet es esmu bijis. Es vienkārši stāstu tās aizkulises. Tad, kad es vienreiz nobloķēju jautājumu, par ko man bija mandāts, jautājums bija saistīts ar Transsibīrijas pārlidojumiem pāri Krievijai, tajā laikā tas bija atbilstoši Latvijas interesēm. Pie manis saskrēja visi ministri - Vācijas, Francijas, Nīderlandes un citi, kas lido uz Āziju. Viņi saka: kāpēc tā dari, ja mums tas ir ļoti svarīgi? Es jautājumu nobloķēju, un gala rezultātā mēs panācām ierakstu, Latvijas pozīcija tika aizstāvēta, jo es nenobalsoju tā, kā tas bija iepriekš ierēdņu līmenī saskaņots.
Ko es ar to gribēju pateikt? Veto tiesības ir svarīgas, un vienlaicīgi mums ir jāmāk aizstāvēt mūsu intereses.
Roberts Zīle (Nacionālā apvienība):
Šajā jautājumā nebija paredzētas veto tiesības. Tu vienkārši paliki mazākumā.
Ainars Šlesers (“Latvija pirmajā vietā”):
Nē, bet viņi ņēma vērā Latvijas intereses, un mēs dabūjām labāku pozīciju. Runa ir par to, ka mums ir jāsaprot, kādas intereses aizstāvēt. Bet vēlreiz saku, nerakstīt, ka tiesības ir tādas, kas nav juridiski. Bet, ja Vācija, Francija vai Lielbritānija, kura tagad vairs nav Eiropas Savienībā, saka "nē", un tādu jautājumu manā laikā bijuši daudzi, tos noņem nost. Kad jautā, kāpēc, tad atbild, ka Vācija vai Francija šajā jautājumā par kosmosu nespēja vienoties, tādēļ jautājumu noņēma nost. Visi zina, ka nav jēgas pārbalsot Vāciju vai Franciju, jo tad Eiropa vairs ilgi nedzīvos.
Vēlot jums visiem iegūt amatus Eiropas Komisijā, atliek vien piebilst - jo vairāk mūsu Latvijas pārstāvju strādātu Eiropas Komisijā, jo mēs spētu panākt Latvijai daudz vairāk labuma, protams, sadarbībā ar mūsu kaimiņiem Baltijas valstīm, Poliju un Skandināviju.
