Eiropas Savienībai vismaz tuvāko piecu gadu laikā būs jāizlemj, kā tikt galā ar Ungāriju. Kara laikā Eiropas Savienības valsts Ungārija dara visu iespējamo un neiespējamo, lai bloķētu palīdzību Ukrainai. Mēs izvirzām mērķi – Ukrainas uzņemšanu Eiropas Savienībā. Tā būs sarežģīta sarunu procedūra. Ja visu laiku Ungārija teiks nē Ukrainai – kā šo problēmu risināt? Vai tā vispār ir risināma problēma?
Debašu turpinājums.
Roberts Zīle (Nacionālā apvienība):
Ir trīs jautājumi, kas tiek minēti saistībā ar paplašināšanos Ukrainas virzienā un arī saistībā ar paplašināšanos citu valstu virzienā. No vienas puses, tiek teikts, ka Ukraina nav gatava dalībai. To teiks Eiropas politiķi nākamajos gados, un tas ir saprotami, jo tā ir vieglāk visu pateikt.
Otrs jautājums, vai Eiropas Savienība atbilstoši līgumiem, kuros ir runa par komisāru skaitu, pārstāvniecību padomē un citiem svarīgiem jautājumiem, institucionāli ir gatava pieņemt tādu lielu valsti kā Ukraina un vairākas citas kandidātvalstis.
Trešais ir naudas jautājums. Par to arī diemžēl nemīl runāt Eiropas līderi, jo ir skaidrs, ka ir jāpārveido kopējā lauksaimniecības politika un kohēzijas politika. Ja būs maksājumi 1% no katras valsts kopējā budžeta, tad būs maziņš kopējais katls, no kā mēs finansējam gan tiešos maksājumus, gan attīstības sadaļu lauksaimniecībā, gan struktūrfondus, kohēzijas fondus utt.
Skaidrs, ka ar to nepietiek, lai uzņemtu Ukrainu. Un tas nozīmē milzīgas pārmaiņas. Nepārprotami, paredzamas arī ļoti agresīvas zemnieku demonstrācijas Briselē, Parīzē un citur, ko mēs jau tagad esam pieredzējuši. Tas ir ļoti grūts jautājums. Bez institucionālo resursu un naudas resursu jautājuma pārskatīšanas Eiropa nav spējīga pieņemt Ukrainu. Pārskatīšanu nedrīkst atlikt. Nākamie pieci gadi ir izšķiroši. Izsverot ģeopolitisko svarīgumu, no latviešu un baltiešu skatu punkta pilnīgi noteikti jāizlemj Ukrainu uzņemt Eiropas Savienībā. Tas jāsamēro ar mūsu gatavību ciest zaudējumus citās lietās.
Piemēram, kopējā lauksaimniecības politika. Latvijas zemnieku organizācijas ir ar mieru, lai tiešie maksājumi paliek visiem vienādi, kaut arī zemāki, un ir ar mieru situācijas pārskatīšanai, bet tādā griezumā lai nenotiek diskriminācija. Tas svarīgākais, par ko jābūt gataviem runāt, ja mēs patiesi gribam Ukrainu uzņemt. Tie būs ļoti svarīgi jautājumi.
Ainars Šlesers (“Latvija pirmajā vietā”):
Mēs sākām runāt par Orbānu. Katrai valstij ir jāatbild uz jautājumu, vai lēmumi jāpieņem vienprātībā vai var atdalīt kādu valsti no lēmumu pieņemšanas. Redzam, kā bija ar Zviedrijas uzņemšanu NATO. Tas bija garš process, bet beigās arī ar Turciju vienojās. Tāpat mēs esam nobalsojuši, ka mēs, Latvijas parlaments, atbalstām Ukrainas pievienošanu Eiropas Savienībai.
Bet to, ko Roberts pateica, mēs par naudu neesam lēmuši. Vai mēs esam gatavi atteikties no kādiem labumiem, no kā esam gatavi atteikties? Tas, ko mēs redzam - Orbāns aizstāv savas valsts intereses un saka: mēs nepiekrītam tam un tam. Bet vienlaicīgi mēs redzam arī kaut ko citu, ka tie graudi, kas no Ukrainas tika vesti caur Poliju, tika apturēti. Polija kara laikā nobloķēja robežas. Graudiem ceļš tika slēgts. Tur ir problēmas.
Latvija bieži vien ir gatava jebkam - par kaut ko nobalsojām un pēc tam domājam, par ko tad īsti nobalsojām. Poļi labi saprot, ka viņi būs zaudētāji lauksaimniecībā, jo Ukraina būs liels konkurents, pirmām kārtām jau Polijai. Šīs lietas ir jāizrunā. Beigās sanāks tā, kad vajadzēs reāli lemt, nevis Orbāns nobloķēs lēmuma pieņemšanu, bet poļi. Viņi teiks: mēs esam gatavi piekrist Ukrainas uzņemšanai Eiropas Savienībā, bet tad iedodiet, lūdzu, garantiju tik un tik lielai mūsu lauksaimniecības atbalsta summai, un pēc tam paprasīs vēl vairāk. Poļi to māk, ungāri māk, bet latvieši diemžēl nelobē savas intereses.
Šeit ir māksla atrast sabiedrotos. Vienmēr ir jāsaprot, ka vienlaicīgi būs kāds jautājums, kurā domas dalīsies. Viens no jautājumiem, par kuriem šeit esošajām partijām ir dažādi viedokļi, ir imigrantu kvotas. Par to tagad tiek runāts.
Dažas partijas saka: jā, jā, mēs esam gatavi, lai uz šejieni sūta imigrantus, bet "Latvija pirmajā vietā" ir kategoriski pret. Ja uz šejieni sāks sūtīt imigrantus no trešās pasaules valstīm, no Sīrijas, Āfrikas, tos, kurus nevienam nevajag, vienlaicīgi pasakot: ja jūs neņemsiet, tad par katru jums būs jāsamaksā sods 20 000 eiro, un tā kvota ir 10 000, tad tas nozīmē, ka 200 miljoni eiro mums būs jāsamaksā par to, ka mēs viņus neņemam. Būs partijas, kas būs kategoriski pret to. Dažas jau ir pateikušas, ka piekritīs ņemt imigrantus.
Inese Vaidere (“Jaunā vienotība”):
Ar savu akadēmisko pieredzi es tomēr gribētu atbildēt uz jautājumu, ko jūs uzdevāt par Ungāriju. Jūs atceraties, tad, kad bija runa par Ukrainu kā kandidātvalsti, vajadzēja vienprātīgu lēmumu. Ārējās politikas un drošības politikas jautājumos ir vienprātības princips.
Decembrī to atrisināja Vācijas kanclers Šolcs, aiziedams padzert kafiju ar ungāru, un, balstoties uz vienprātības principu, tika pieņemts lēmums par kandidātvalsti. Līdz tam komisija dažādi mēģināja Ungāriju uzpirkt, kas manā skatījumā ir ļoti slikti, un arī mūsu frakcija Eiropas Parlamentā iestājās pret to.
Sakarā ar to, ka viņi neievēro cilvēktiesības, ka viņiem ir plaša korupcija valstī, tika iesaldēti dažādi fondi. Nostāja bija tāda: nobalsojiet tagad par Ukrainu, un mēs jums atsaldēsim fondus.
Tas nebija pieņemami. Līdz ar to grupa deputātu, es to skaitā, ar Petri Sallamā no Somijas, atgādinājām, ka Eiropas līguma ceturtais un septītais pants nosaka procedūru, kā kādai dalībvalstij, kas regulāri pārkāpj Eiropas Savienības vērtības, un Ungārija tāda neapšaubāmi ir, jo atbalsta agresorvalsti, atbalsta valsti, kas pārkāpj starptautiskos līgumus, uz laiku tiek atņemtas balss tiesības.
Aprēķinājām, ka šis periods varētu nebūt pat ļoti ilgs. Un šī vēstule, ierosinājums Eiropas Parlamenta priekšsēdētājai tapa īsi pirms 1. februāra, kad nācās izšķirties par 50 miljardu palīdzību Ukrainai. Un man liekas, ka varbūt tieši tas, ka Orbāns redzēja, ka var būt nepatikšanas, viņam var atņemt balss tiesības un pieeju dažādiem fondiem un var vēl dažus citus fondus iesaldēt, šī piekrišana 50 miljonu paketei nāca neparasti ātri - 1. februārī no paša rīta.
Skaidrs, ka tagad ungāram, kurš, saprazdams, ka varbūt arī Slovākija varētu šad tad nostāties tai pusē, lai atņemtu kādai valstij balss tiesības, saprot, ka starp valstīm ir jābūt vienprātībai. Taču viņam tagad ir parādījušies jauni untumi, jāmeklē, kā atrisināt šo problēmu. Ilgstoši Ungārijai nedrīkst atļaut bloķēt lēmumus un darboties pret Eiropas Savienības interesēm.
Ainars Šlesers (“Latvija pirmajā vietā”):
Bet tā problēma ir tāda, ka Orbāns daudzos jautājumos it kā aizstāv savādāku pozīciju. Viņš ne jau par kafiju pārdevās. Viņš dabūja ļoti labu darījumu. Viņš regulāri panāk, ka Ungārijas intereses Eiropā tiek respektētas.
Elīna Pinto (“Progresīvie”):
Šeit tomēr ir svarīgi dzirdēt to, ko kolēģi nepasaka. Pievērsiet uzmanību, ka Zīles kungs jautājumā par Ungāriju ļoti veikli izvairījās un ne ar vienu vārdu nepieminēja Viktoru Orbānu. Šobrīd Briselē notiek sarunas, lai Orbāns pievienotos Eiropas konservatīvo un reformistu grupai, līdz ar to es, protams, no aprēķina viedokļa saprotu šo vēlmi pārāk neaizskart nākamo kolēģi.
Otrkārt, arī Vaideres kundze pastāstīja par acīmredzot labi pazīstamo kolēģi Viktoru Orbānu, kurš ilgu laiku bija jūsu politiskajā grupā, un joprojām jūsu grupā atrodas Orbāna koalīcijas partija, kurai tiek zvanīts, lai, piemēram, norautu balsojumus jautājumos par Dabas atjaunošanas likumu. Tāpat arī fon der Leiena, kas pirms balsojuma par Ukrainas atbalstu dāsni izmaksāja finansiālo summu, lai šis balsojums notiktu.
Un šeit, piemēram, no Eiropas "zaļo" puses un no "Progresīvo" puses mums ir ļoti skaidra nostāja, ka mēs nevaram pieļaut to, ka Eiropas rīcībspēja ir ķīlnieks tādam pašpasludinātam diktatoram kā Viktors Orbāns, un mums ir jāmaina lēmumu pieņemšana, mums ir jāatsakās no veto tiesībām, kas pieļauj šādu šantāžu.
Viktors Valainis (ZZS):
Es domāju, ka mums nevajag skatīties uz Orbānu. Mums jāskatās uz Ungāriju kā valsti. Nevajag aizmirst to, ka vēl dažus gadus iepriekš Ungārijas valsts nodrošināja gaisa patrulēšanu šeit pat Latvijā. Nevajag aizmirst to, ka ir Eiropas procedūras, kas ir izveidotas, lai arī tādai valstij kā Latvija būtu iespējas ietekmēt visas Eiropas Savienības lēmumus.
Esmu kategoriski pret jebkāda veida atteikšanos no veto tiesībām. Latvija būs pirmā valsts, kas zaudēs, ja mēs šādas tiesības noņemsim nost. Labi, varbūt telpā ir viens sarežģītāks kolēģis, kurš nedomā, neskatās vienā virzienā ar pārējiem. Bet kurš teica, ka būs viegli? Ir vienkārši jāstrādā.
Un, kā jau tika minēts, Šolca kungs pierādīja, ja pastrādā, tad var panākt rezultātu. Ja tas nebūs Orbāns, būs nākamais, būs cits cilvēks, ar citu viedokli. Mūsu Latvijas spēks ir tajā, ka Latvijai ir veto tiesības uz jebkuru jautājumu. Tev ir iespēja, ja kādā brīdī tiek aizskartas valsts intereses, izmantot šīs veto tiesības, un tas ir tādā pašā līmenī, kā to var Vācija, Francija. Tu panāc respektu pret sevi.
Tas, ka viena otra valsts sāk ne pārāk godprātīgi izmantot šīs tiesības, visu laiku sāk izmantot veto iespēju, nav labi, bet tas nenozīmē, ka ir jāmaina sistēma. Sistēma nav vainīga. Ir jāstrādā ar šo konkrēto politisko spēku, ar konkrēto politiķi.
Ungārijas ekonomiskie rādītāji nav slikti. Rezultātu viņi dienas beigās tomēr panāk. Tā ir nozīmīga ekonomika, ar kuru Latvijai ir normāla sadarbība ekonomiskajā ziņā. Uzņēmēji strādā.
Eiropas Savienībā Ungārija būs prezidējošā valsts nākamo pusgadu. Pusgadu mēs visi brauksim uz Ungāriju. Nākamajā pusgadā visi mūsu vadošie politiķi brauks uz Ungāriju, piedalīsies sanāksmēs. Viņi stādīs dienaskārtību, un tas ir jārespektē. Tāda ir Eiropas Savienība, un nebūs tā, ka mēs katru dienu šausim šampanieti vaļā un priecāsimies par to, ka mums te ir jauki. Būs grūtāki brīži. Bet tāda ir politika. Ir jādiskutē, jāstrādā. Tāpēc es uzskatu, ka nevajag nievājoši izturēties pret šo valsti. Valsts ir jāciena, jārespektē un jāstrādā ar to politiku, kāda tā ir. Tā ir Eiropas Savienības dalībvalsts, bijusi EPP grupā, varbūt šobrīd skatās uz kādu citu grupu. Nezinu īsti, kādas ir viņu izvēles, neesmu tik padziļināti pētījis. Bet atceramies, viņi dažus gadus iepriekš sargāja mūsu gaisa telpu. Tas ir fakts, un mēs visi par to priecājāmies.
Elīna Pinto (“Progresīvie”):
Es tomēr nepiekrītu, ka Latvija ir kāda mazspējīga valsts, kas 20 gadus nespēj sevi aizstāvēt citādāk, kā ar "roķenes" noraušanu, kas ir veto tiesības. 20 gadus pēc pievienošanās mēs spējam izveidot bloķējošās alianses, un mēs nevaram pieļaut, ka Eiropas rīcībspēja krīt par ķīlnieku šādiem vienpersoniskiem veto.
Ainars Šlesers (“Latvija pirmajā vietā”):
Ja jūs tā domāsiet, tad Eiropa izirs. Labāk kādu jautājumu nepieņemt, nevis katrai valstij pēkšņi pieņemt nelabvēlīgu lēmumu. Jo rēķinieties ar to, ka, atņemot veto tiesības Ungārijai, arī mums tiek atņemtas veto tiesības. Un var tik lemtas tādas lietas, kur gala rezultātā katra valsts kļūst neapmierināta, un Eiropa vienkārši beigs pastāvēt kā savienība. Tas ir bīstami.
Es atbalstu Valaini, lai cik kādam kaut kas nepatīk, ir jārunā, jāmeklē risinājumi. Piemēram, Ķīnas prezidents atbrauca uz Eiropu, uz trim valstīm. Viena no tām bija Francija, otra Serbija, kas nav Eiropas Savienības valsts, un trešā bija Ungārija.
Un parakstīja vienošanos par 16 miljardu investīcijām Eiropai. Patīk mums vai nē, bet Orbāns ļoti gudri piesaistīja investīcijas, kas ienāk Eiropā. Viņš cīnās par Ungārijas interesēm. Un šajā jautājumā es negribu neko pārmest Orbānam. Kur ir mūsu plāns? Kur ir mūsu investīcijas? Kā mēs cīnāmies? Mēs pārmetam citiem, bet paši bieži vien neko nedarām.
Viktors Valainis (ZZS):
Mēs te tā ņemamies par Ungāriju, bet visi aizmirsuši, kas bija pirms tam. Valsts, kas visu laiku kaut ko bloķēja, bija kura? Lielbritānija. Arī tā bieži vien izmantoja bloķēšanas tiesības, ar kaut ko bija neapmierināta. Eiropas Savienībai būtu jādomā par to, kā mēs varam paplašināt Eiropas Savienību ar Ukrainu pirmkārt. Bet būtu traki, ja mēs kādu valsti pazaudētu ar kaut kāda spiediena izdarīšanu tik tālu, ka šī valsts pieņemtu līdzīgu lēmumu kā Lielbritānija.
Raimonds Bergmanis (“Apvienotais saraksts”):
Man vienkārši skumji, ka mēs sākam skatīties pagātnē. Protams, ir svarīgi zināt, kas ir noticis pagātnē. Bet, Pinto kundze, jūsu pārstāvētās grupas pārstāve Ždanokas kundze šobrīd ir zem izmeklēšanas par to, vai viņa nav sadarbojusies ar Krievijas drošības dienestiem.
Jautājums bija konkrēts: kā mums rīkoties, un kā atrisināt jautājumu ar Ungāriju. Ļoti vienkārši - uzvaram karu. Un nebūs jums ne migrācijas problēmu, nebūs jums nekādu problēmu, ja uzvarēsim karu un sakausim Krieviju. Mums visas problēmas atrisināsies.
Tas ir risinājums, kā atrisināt šo jautājumu. Palīdzam Ukrainai uzvarēt Krieviju, sakaujam Krieviju, un nebūs mums visas tās problēmas, kuras šeit risinām. Tas viss ir inspirēts no Krievijas puses. Dezinformācija, migrācija, visi šie procesi, gāzes problēmas, viss nāk no Krievijas. Mums ir jāuzvar Krievija, un mēs atrisināsim arī Ungārijas jautājumu. Man liekas, ka tas ir vienkāršs risinājums.
Vienkārši skan, bet kā to izdarīt?
Raimonds Bergmanis (“Apvienotais saraksts”):
Vajag vienoties un palīdzēt šajā brīdī. Es negribu atkārtoties, bet mēs parādām savu vājumu, ka pēc ekonomiskā potenciāla mēs esam daudzas reizes spēcīgāki, bet mēs nevaram solīt miljonu lādiņu piegādāt gada laikā. Kas ir miljons lādiņu? Jūs zināt, cik izšauj mēnesī? Un, ja, piemēram, tā pati Ziemeļkoreja piegādājusi sešus miljonus lādiņu viņiem šobrīd. Ko var izdarīt Ukrainas puse?
Ainars Šlesers (“Latvija pirmajā vietā”):
Raimond, piedod, bet šeit ir jāsaka atklāti. Man bija iespēja apmeklēt Vašingtonu šī gada sākumā, tikties ar dažādiem senatoriem un kongresmeņiem, un viņi pateica skaidri: situācija Ukraina nebūs tāda, kāda tā bija līdz karam. Viņi meklēs kompromisu. Kas ir šis kompromiss? Amerika nerunā par Krievijas sakaušanu tā, kā mēs te bieži runājam. Viņiem galvenais uzdevums ir pabeigt karu. Protams, visu noteiks Amerikas Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanas, tas, kurš būs prezidents. Realitāte ir tāda.
Cik gadus tiek runāts par atbalstu Ukrainai, bet Vācija un citas valstis ar vārdiem saka "jā," bet reāli skaidri pasaka, ka viņi nedrīkst karot ar Krieviju Krievijas teritorijā, tikai Ukrainā. To saka lielās valstis. Skaidrs, ka ir lietas, kuras mēs nezinām. Tur notiek sarunas, kurās Latvija nepiedalās. Starp dienestiem notiek sarunas. Mēs vienkārši nezinām, kādā veidā tiek gatavots kara nobeigums.
Raimonds Bergmanis (“Apvienotais saraksts”):
Ainar, drīkst atbildēt?
Ainars Šlesers (“Latvija pirmajā vietā”):
Lūdzu!
Raimonds Bergmanis (“Apvienotais saraksts”):
Kara uzvaru noteiks ukraiņu griba.
Ainars Šlesers (“Latvija pirmajā vietā”):
Pareizi! Bet es runāju par Eiropu. Ukraina ir pārsteigusi pasauli ar to, ka Zelenskim piedāvāja aizmukt projām uz Ameriku vai vēl kaut kur, bet Eiropas valstis diemžēl šo pēdējo divu gadu laikā ir atbalstījušas Ukrainu tādā veidā, lai šis karš turpinātos.
***
Debašu turpinājums sekos. Turpinājumā par to, kādas algas saņem eirokomisāri, vai tās ir pietiekamas izdzīvošanai dārgajā Briselē. Vai sabiedrībai ir tiesības zināt eirokrātu ienākumu apjomu un ienākumu pozīcijas.
