Intervija ar AS “Agrofirma Tērvete” valdes locekli Daini Dominieku.
Covid-19 pandēmija izraisījusi sarežģītus apstākļus ļoti daudzām nozarēm. Runājot ar speciālistiem, tiek teikts, ka pārtikas ražotāji savā ziņā ir veiksminieki, jo to darbību pandēmija un ierobežojumi skar vismazāk. Kāds ir jūsu kā lauksaimniecības un zināmā mērā arī pārtikas ražotāja viedoklis?
Nepārprotami, ka pandēmija savu iespaidu ir atstājusi arī uz mūsu uzņēmuma darbu. Mūsu gadījumā tas izpaudās svaigpiena iepirkuma cenu svārstībās 2020. gadā līdz pat 15% robežai. Loģiski, ka šāds cenu kritums būtiski ietekmē visu biznesu.
Arī darbaspēku ietekmēja vīrusa klātbūtne, kam ir ļoti liela loma piena lopkopībā - 95% darbu ir saistīti ar cilvēka klātbūtni un darba rokām. Ļoti nopietni uztvērām riskus, kas saistās ar darbaspēka pasargāšanu no vīrusa - veicām virkni pasākumu, kas ierobežoja vīrusa izplatību.
Varu teikt, ka pagājušais gads pārbaudīja uzņēmuma gatavību asām pārmaiņām un ierobežojumiem.
Jūs pieminējāt, ka pagājušajā gadā būtiski svārstījās piena cena. Vai tagad tā ir stabilizējusies? Kādu atbalstu esat saņēmuši no valsts?
Zināmā mērā situācija ir stabilizējusies - priecājamies, ka sliktākā prognoze nepiepildījās. Jāuzteic Zemkopības ministrijas darbības kompensācijas instrumenta izveidē un realizācijā piena lopkopības uzņēmumiem - saņēmām divus maksājumus, kas ir tiešā veidā saistīti ar slaucamo govju skaitu, bet ar ierobežojumu, kas paredzēja ne vairāk kā 100 000 eiro vienam uzņēmumam.
Mūsu uzņēmumā ir viens no lielākajiem ganāmpulkiem Latvijā - mums ir 2150 slaucamo govju, tātad paredzamais atbalsts par katru govi pārsniegtu minētos atbalsta griestus. Sarēķinot sanāk, ka nevarējām saņemt ap 200 000 eiro -
tā mums ir ļoti liela nauda. Vēl tikai “Lādes piens” nesaņēma atbalstu pilnā apmērā. Mēs domājam, ka atbalsta griestu noteikšana nebija objektīva, jo, tāpat kā desmit, simt vai 1000 gotiņas, ir jābaro, jādzirdina un jāslauc ar lielāks ganāmpulks. Neliels rūgtums par šo faktu ir palicis, taču, kopumā vērtējot Zemkopības ministrijas darbu, varu teikt, ka tas ir vērsts uz sadarbību un mums kopā jāstrādā, lai nākotnē atrastu modeļus taisnīgam atbalstam. Piebildīšu, ka nekādu citu atbalstu no valsts neesam saņēmuši - ir vai nav Covid-19 pandēmija, turpinām strādāt.
Covid-19 izgaismo reālo nodokļu nomaksas situāciju - redzams, ka ir nozares, kurās nodokļu nomaksa stipri klibo. Runājot par “Agrofirmas Tērvete” nomaksātajiem nodokļiem, varu atklāt, ka kopā ar “Tērvetes alu” kopumā valstij 2020. gadā ir samaksāti nodokļi 6,5 miljonu apmērā. Šajā aspektā izgaismojas netaisnīgums - atbalstu nesaņēmām pilnā apmērā, bet nodokļus mums neviens nesamazināja. Tāpēc lauksaimniekiem un lopkopjiem kopā ar Zemkopības ministriju ir jāmeklē ilgtermiņa risinājumi un atbalsta metodes, lai nerastos tā sajūta, ka esam slaucama govs, bet, kad krīzes situācijā prasām valsts palīdzību, lai mūs pabaro, tad mums iedod mazāk ēdiena nekā citām gotiņām.
Par atbalstu lauksaimniekiem liela daļa sabiedrības diskutē un uzskata, ka tas nebūt nav tik nepieciešams. Kāda ir samaksāto nodokļu, saņemto ES subsīdiju un OIK attiecība?
Jā, mēs kā biogāzes koģenerācijas stacijas īpašnieki un likumsakarīgi elektroenerģijas ražotāji saņemam arī OIK atbalstu, kā arī subsīdijas no ES, taču valsts atbalsts mūsu saimniekošanai ir tikai krīzes situācijās, piemēram, jau pieminētais atbalsts, kas saistīts ar Covid-19 pandēmijas izraisīto piena cenu kritumu. Nekādu citu atbalstu mēs nesaņemam. Kopumā pagājušajā gadā visu iepriekš minēto atbalsta maksājuma kopsumma ir 2,5 miljoni eiro. Atgādinu, ka nodokļos valstij esam samaksājuši 6,5 miljonus eiro. Tie ir reāli skaitļi, kas uzskatāmi parāda, ka samaksājam daudz vairāk, nekā saņemam. Ja kāds domā, ka subsīdijas uztur lauksaimniecību, tad tie ir dziļi maldi. Domājot par turpmāko attīstību, tai skaitā zaļās saimniekošanas attīstīšanu, ir ļoti būtiski skatīties uz katra uzņēmuma individuālo lomu kopējā Latvijas tautsaimniecībā.
Arī šogad vēl nekas neliecina, ka pandēmija atkāptos. Kāda ir reālā situācija?
Ja mēs skatāmies no pagājušā gada pavasara, kad nostrādāja baiļu faktors un cilvēku atbildīgā rīcība spēja valsts līmenī ierobežot vīrusa izplatību, tad rudens un ziema parāda, ka daudz kas cilvēku apzinīgumā un atbildīgumā ir mainījies. Tas uzlika mums par pienākumu veikt īpašus piesardzības pasākumus. Jau pavasarī izveidojām īpašus kontroles punktus, lai maksimāli samazinātu iespējamību slimībai iekļūt kolektīvā. Šobrīd piena lopkopības nozarē neesam sastapušies ar nopietnām problēmām, kas saistāmas ar vīrusa izplatību. Piebildīšu, ka lauku un pilsētas cilvēku dzīves modeļi atšķiras - pilsētniekiem ir daudz grūtāk ievērot ierobežojumus, ilgstoši distancēties un neapmeklēt publiskas vietas. Lauku cilvēki to uztver daudz vieglāk, jo dzīves ritms ir cits. Uzskatu, ka tieši šīs atšķirības, kā arī cilvēku apzinīgums uzņēmuma ietvaros mūs ir pasargājis no plašas saslimšanas.
Zināms, ka ”Agrofirma Tērvete” bija plānojusi palielināt slaucamo govju ganāmpulku līdz 3000 galvām. Kas kavē šī mērķa sasniegšanu?
Iemesli ir vairāki. Viens no tiem ir nepastāvīgā piena cena. Šādā situācijā strauji palielināt slaucamo govju ganāmpulku, investējot lielus līdzekļus to iegādei, ir riskanti. To pierādīja arī Covid-19 pandēmija. Tāpēc akcionāri pieņēma lēmumu neveikt investīcijas telīšu iegādei, bet gan pakāpeniski veikt ganāmpulka palielināšanu un atjaunošanu ar pašu audzētiem jaunlopiem. Piena lopkopība pati par sevi ir riskiem pilna nozare, jo tā pakļauta gan laika apstākļiem, kas ir svarīgi lopbarības sagatavošanai, gan politiskiem lēmumiem, piemēram, attiecībā uz OIK maksājumiem.
Mūsu uzņēmumā norit pilna cikla saimnieciskā darbība, sākot no lauku apstrādes līdz ražai, pienam un elektroenerģijai, kas iegūta no šķidrmēsliem saražotās gāzes pārstrādes rezultātā.
Šajā piemērā atkal parādās, cik būtiski ir ilgtermiņa valstiskie lēmumi. Es ļoti ceru, ka saprāts un ilgtermiņa domāšana uzvarēs. Pakāpeniski virzāmies uz priekšu, bet ļoti pārdomāti un sabalansēti.
Tradicionāli ”Agrofirma Tērvete” lepojas ar augstiem piena izslaukumiem no govs. Vai ir mērķtiecīgi turpināt kāpināt izslaukumu?
Jau vairākus gadus esam sasnieguši vēlamo izslaukumu - 10 000 litru no govs gadā, kas ir optimāls apjoms. Jāsaprot, ka katrs papildu litrs no govs prasa arī papildu investīcijas to ēdināšanā. Esam atraduši zelta vidusceļu, kas ir līdzsvarā starp ieguldījumiem gotiņā un atdevē. Turklāt strauji pieaug piena lopkopībā izmantojamo proteīna augu cena, piemēram, sojas cena palielinās par 40%, rapša cena par 25% - pieaugums ir būtisks un atstāj ievērojamu iespaidu uz lopbarības gala cenu, savukārt piena cena nepieaug. Tas ir vēl viens arguments, kāpēc saglabāt esošo situāciju. Arī citos posteņos govju uzturēšanas izmaksas pakāpeniski pieaug.
Cik lielā mērā pati “Agrofirma Tērvete” spēj nodrošināt ar lopbarību savas vajadzības?
Ļoti lielu īpatsvaru no lopbarības saražojam savos laukos. Piemēram, pagājušais gads bija ļoti labvēlīgs zaļās masas sagatavošanai, jo daudzgadīgie zālāji auga labi un kukurūza bija virs vidējās ražības. Jau otro gadu arī graudaugu audzēšanas segmentā “Agrofirma Tērvete” specializējas uz piena lopkopībā nepieciešamo šķirņu audzēšanu - faktiski graudaugus audzējam tikai pašpatēriņam. Līdz ar to paši saviem spēkiem izaudzējam turpat 90% no nepieciešamās lopbarības. Ņemot vērā, ka lopbarības izmaksas sastāda ap 60% no kopējām izmaksām piena lopkopībā, lopbarības izmaksai ir ļoti liela loma piena pašizmaksā. Tikai to, ko nevaram paši izaudzēt, iepērkam, piemēram, soju un rapšu raušus. Barības sagatavošanas pašizmaksa ir būtisks aspekts, lai mēs varētu turpināt attīstību - šajā gadījumā palielināt govju skaitu.
Protams, šogad rēķināmies ar jau pieminēto rapša un sojas cenas pieaugumu, kā arī elektroenerģijas un degvielas sadārdzinājumu, kas liks rūpīgi izvērtēt nākamos soļus.
Šogad dzīvē tiks īstenota administratīvi teritoriālā reforma, kuras rezultātā Tērvetes novads tiks pievienots Dobeles novadam. Vai tam ir nozīme agrofirmas darbā?
Es to vērtēju ļoti pozitīvi, jo infrastruktūras jautājumi ir jāskata plašākā mērogā, nevis tikai viena, divu vai trīs pagastu robežās. Ar infrastruktūru ir jāsaprot ļoti daudzas lietas - ceļi, elektrība, ūdensapgāde un notekūdeņu savākšana, investīciju piesaiste, izglītības iestādes un citi cilvēkam un uzņēmējiem nepieciešami pakalpojumi. Dobele ir viens no Zemgales attīstības centriem, turklāt vēsturiski Tērvete ir bijusi Dobeles rajona sastāvdaļa. Iekļaujoties Dobeles novadā, mēs kā uzņēmums saskatām ceļu uz jaunām iespējām. Apzināmies, ka pārmaiņas prasīs laiku.
Ir sācies jaunais ES finanšu plānošanas periods, taču vēl nav pilnīgas skaidrības, kam, cik un kādā veidā būs pieejams ES fondu finansējums. Ko jūs kā lauksaimnieki gaidāt no ES?
Tas tiešām vēl nav skaidri zināms, tāpēc gaidām no ES skaidrojumus un precizējumus. Vienlaikus mēs vēlētos, lai tiktu veidots Latvijas lauksaimniecības attīstības plāns, lai tā ietvaros mēs varētu droši investēt un attīstīties. Šobrīd nav pārliecības, ka pēc dažiem gadiem nemainīsies šodienas uzstādījumi, piemēram, zaļās saimniekošanas jomā.
Katrs solis kādā virzienā prasa investīcijas, bet tām ir jābūt ilgtermiņā jēgpilnam un pamatotam ieguldījumam.
Pēdējā gada laikā redzam, ka komunikācija starp ministrijām ir jāuzlabo, lai katrs ministrs neaizstāvētu tikai savu nozari, bet valsts kopumā spētu vienoties, pa kādu ceļu iesim. Protams, mums vistuvākā ir Zemkopības ministrija, no kuras gaidām atbalstu un sapratni. Vēlamies, lai Zemkopības ministrija spētu konstruktīvi runāt un vienoties ar Ekonomikas ministriju, ar valsts vides dienestiem un citām iestādēm un ministrijām, kuras kaut kādā veidā ir saistītas ar vides faktoriem, uzņēmējdarbību, ražošanu, lauksaimniecību. Ir skaidri jādefinē, kas ir zaļā domāšana un zaļā saimniekošana - mums tas ir ļoti svarīgi, lai turpinātu savu attīstību.
