“Nodevām analīzes uz klepu un iesnām, bet atklājās ielaists vēzis” — apmēram šādi varētu raksturot ainu, kas atklājusies mediju un žurnālistu drošības jomā Kultūras ministrijas organizētas darba grupas rezultātā.
Arvien pasliktinoties mediju un žurnālistu darbības apstākļiem Latvijā, ko visobjektīvāk parāda arvien biežāka mediju slēgšana un redakciju likvidācija, mediju politikā ieinteresētā Kultūras ministrija, kam jau krietnus gadus ir Mediju politikas nodaļa ar dažiem ierēdņiem (kolīdz tie pilnībā apgūst nozares problemātiku, tā aizrotē uz citiem amatiem), ir savākusi vairākas darba grupas un konsultatīvo padomi. Šajā gadā tiek sākts strādāts pie mediju un to darbinieku aizsardzības pret visāda veida uzbrukumiem (sākot no ķengām internetā un beidzot ar fiziskiem mēģinājumiem “sadot”), un atklājās, ka situācija ir daudz nopietnāka, nekā bija domāts.
Pēc ilgāka problēmu un iespējamo risinājumu apkopojuma rakstveidā šonedēļ darba grupa satikās Kultūras ministrijā, lai debatētu par plāna izstrādi. Un izrādījās, ka jau pats pirmais plāna punkts ir tik problemātisks, ka no tā pie pārējiem tālāk netikt: punkts bija noformulēts kā “žurnālistu aizsardzības nodrošināšana tiešsaistē un dzīvē - tiesiski regulējumi, kas veicina atturēšanu no noziedzīgu nodarījumu īstenošanas, nodrošina drošus darba apstākļus”.
Vienā no iepriekš rīkotajām nozares aptaujām dažādās žurnālistikas profesijās strādājošajiem tika jautāts, vai (viņu pieredzē) draudu saņemšanas gadījumā kriminālprocesi tiek ierosināti un vai tiek nodrošināta aizsardzība. Pats jautājuma formulējums rādīja, cik labticīgi nezinoši ir visi tie, kas ar šo problēmu nav personīgi saskārušies: Latvijā gan policijas, gan tiesu prakse vienmēr ir bijusi tāda, ka pret žurnālistu vajātājiem gandrīz nekad netiek sākta izmeklēšana, savukārt pret žurnālistiem kriminālprocesi tiek uzsākti automātiski, tikko ir kāds iesniegums no jebkādas personas.
Uz tiesu tikpat kā nekad netiek virzīti kriminālprocesi pret mediju darbinieku vajātājiem, taču kriminālvajāšana pret žurnālistiem tiek uzsākta automātiski, tajā skaitā pretlikumīgos gadījumos. Kā vienīgais publiski zināmais process, kad žurnālistes vajātājs pats saukts pie kriminālatbildības, ir ticis notiesāts un šobrīd sēž, ir Ingas Spriņģes vajāšanas gadījums — taču šim pareizajam piemēram nav sekojuši citi, kas lielā mērā saistāms ar faktu, ka I. Spriņģi ilgstoši un atkārtoti gribēja tiranizēt kāds visai padīvains cilvēciņš, kam jau bija viena sodāmība par narkotiku glabāšanu realizācijas nolūkos, savukārt citos gadījumos žurnālistu aizskaršanu lielākoties organizē amatpersonas, miljonāri un bijušie padomju režīma kolaboranti. Problēma ir tik iesīkstējusi, ka to vienbalsīgi apstiprināja visas darba grupā klātesošās profesionālās organizācijas, kas aicina Kultūras ministriju domāt par to, kā formulēt izmaiņas, lai īstenotu kriminālatbildību par žurnālistu vajāšanu, vienlaikus veidojot žurnālistu pašu aizsardzību pret krimināllietām. Viens no risinājumiem — izslēgt no Krimināllikuma 157. pantu, kas ir tipiska postpadomju likuma norma, vērsta pamatā pret vienas profesijas pārstāvjiem un tiek izmantota tikai tajās reizēs, kad tas kādam ir izdevīgi.
Izskanēja priekšlikumi veikt apmācību dažādām valsts amatpersonām par mediju tiesību jautājumiem, jo mediju praktiskā darba nodrošināšana ir tik specifiska lieta, ka pat mediju satura ikdienas patērētāji, lietojot “galaproduktu”, no tā nevar nojaust, kā žurnālisti līdz tam tiek. Kas varētu šādu apmācību sagatavot un veikt, paliek atklāts jautājums, jo priekšlikumi ir tikai sākotnējā fāzē un tiks saņemti vēl.
Kultūras ministrijas apkopotajā problēmu sarakstā viens no punktiem formulēts kā “skaidra mediju regulējošo institūciju kompetenču definēšana, lai mazinātu to iejaukšanos satura veidošanā”, uz ko Latvijas Žurnālistu savienība rakstiski norādīja: pareizāk būtu formulēt, ka nepieciešams vispār iznīdēt visu veidu iejaukšanos saturā, jo tāda jebkurā gadījumā ir pretrunā likumu “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”. To, ka šāda problēma saasinās, parāda bēdīgi slavenais piemērs ar portāla “TVnet” sodīšanu par vārda “deportācijas” citēšanu, publiskojot kāda politiķa tiešo runu: valsts veica tipisku cenzūras aktu pret mediju.
Sanāksme beidzās ar apņemšanos turpināt sistemātiski strādāt ik mēnesi, lai apzinātu visas problēmas, kas saistāmas ar mediju nozares tiesisko ietvaru, un meklētu steidzamas uzlabojumu iespējas. Parādījās arī indikācijas, ka darba grupas priekšlikumu vidū atsevišķas personas mēģinās “iesmērēt” kaitnieciskas idejas — piemēram, citu ideju starpā bija iesūtīts variants veidot “žurnālistu reģistru”, kas ir tipiska nedemokrātisko valstu prakse (ES ietvaros tāda ir zināma tikai Itālijā, kur tādu saviem nolūkiem izmanto Berluskoni tipa politiķi un kur šādu praksi savulaik aizsāka Musolīni režīms), un mūsu apstākļos tas nozīmētu atgriešanos pie padomju kārtības, kurā par rakstniekiem, kinematogrāfistiem, žurnālistiem utt. uzskatīja tikai tos, kam kompartija atļāva iestāties tolaiku radošajās savienībās.
Apspriešanai tuvākajā nākotnē palika doma par “datu vākšanas un monitoringa sistēmas izveidi - aktuālās informācijas apkopošana, kas ir galvenie konti, personas, kas īsteno draudus un uzbrukumus pret žurnālistiem”. Tomēr jau tagad skaidrs, ka ar monitoringu vien būs par maz, vajadzēs rīkoties pret mediju darbinieku aizskārējiem: sabiedrības interesēs ir, lai vardarbība un draudi pret mediju darbiniekiem tiktu sodīti tāpat, kā soda dzērāju par uzbrukumu policistam dienesta pienākumu pildīšanas laikā vai soda zagli par uzklupšanu veikala pārdevējai, mēģinot apzagt kasi.
