Ir tāda valsts Libāna, kura vēl pirms gadiem trim četriem bija visnotaļ labklājīga. Pašlaik Libānā ir sabrukums. Pēc pagājušās trešdienas Libānas Centrālās bankas lēmuma neturpināt degvielas importa subsīdijas, valstī ir viss galīga posta komplekts – kilometriem garas rindas pēc benzīna un dīzeļa, kautiņi, apšaudes, protesti, dzeramā ūdens un elektroenerģijas trūkums, streiki, 90% inflācija, bezdarbs.
Zem nabadzības robežas dzīvo jau vairāk nekā puse iedzīvotāju. Daudzi iet gulēt neēduši, un nākamajā dienā atkal nav nekā, ko ēst.
Lai nešķistu par maz, no jauna ir aktivizējies islāmiskais “Hezbollah” grupējums, kurš no Libānas teritorijas ir palaidis dažas raķetes uz Izraēlu. Izraēla šādās situācijās mēdz atbildēt, un tad iet bojā arī mierīgie garāmgājēji.
Vēl ir Sīrijas un Irākas bēgļi, kuri ir vēl bēdīgāki par libāniešiem un dzīvo teltīs.
Libānā nav īsti rīcībspējīgas valdības, jo nominētais premjerministra amata kandidāts Saads Hariri pēc tam, kad viņam nebija deviņus mēnešus izdevies izveidot valdību, jūlijā atkāpās, par to paziņojot prezidentam Mišelam Aunam.
Sabiedrība ir sašutusi par šābrīža politiskajām norisēm, bija sašutusi par iepriekšējo valdību, kura krita pēc šaušalīgā amonija nitrāta noliktavas sprādziena Beirutas ostā pagājušā gada 4. augustā, kas aiznesa 207 dzīvības uzreiz un vēl bija 6500 smagāk vai vieglāk ievainoto. Un bija sašutusi par vēl iepriekšējo valdību, kura bija pirms tam. Un arī pirms tam bija valdības, kuras bija korumpētākas cita par citu, bet tagad libāniešiem tie šķiet laimes saulainie laiki, kad viens valsts darbā strādājošais varēja atļauties pirkt gaisa kondicionieri, plakano televizoru, mēbeles un vispār nemaz ne tik slikti dzīvot.
Kā līdz kam tādam Libāna varēja nodzīvoties? Tur ir visādi iemesli un iegansti. Redzot, ka tuvojas ekonomikas nepatikšanas, valdība 2019. gada oktobrī mēģināja īstenot ģeniālu nodokļu reformu, kuras galvenā pērle bija aplikt ar nodokli “Whatsapp” bezmaksas zvanus. Libānieši ir lieli zvanītāji uz ārzemēm, tāpēc valdība krita.
Kaut kur te pa vidu bija arī koronavīruss, kas Libānai nav nodarījis pāri mazāk nekā citām zemēm. Libānā pašlaik ar vismaz pirmo devu ir savakcinēti 17,9% iedzīvotāju, kas ir pat pārsteidzoši daudz, ja vērtē visu to ārprātu, kas tur notiek.
Uz šā piemēra fona Latvijai nav nekādas vainas - laimes saliņa. Kāds Latvijai sakars ar Libānu?
Taču pasaulē viss mēdz būt savstarpēji saistīts - gan “Taleban” ienākšana Kabulā, gan Libānas ķibeles var vienā jaukā dienā pieklauvēt pie latvju namdurvīm.
Ir vēl divas valstis, kuru iedzīvotāji raugās, kurp varētu aizbēgt. Tas palielina jau tāpat pamatīgo bēgļu un ekonomisko migrantu spiedienu uz Eiropas Savienību, no kura Latvijai līdz šim ir izdevies daudz maz sekmīgi izvairīties. Bet nav teikts, ka tā vēl būs ilgi.
Mūsu Auna un Hariri analogi savā starpā neplēšas, bet gluži otrādi - viens otram ir bijis skolnieks un otrais pirmajam ir tagad gluži vai advokāts. Starp mūsu centrālo banku un ministriem nav asa konflikta.
Taču arī Latvijas valdība pēdējo gadu laikā ir rīkojusies bezatbildīgi. Tā sauktā nodokļu reforma, kas tika veikta pretēji jebkādai loģikai tieši kovida krīzes spelgonī.
Cilvēku iedzīšana mājsēdē, vienlaikus tos atstājot bez naudas. Absurdie preču tirgošanas ierobežojumi, kad vienas preces drīkstēja, bet citas nedrīkstēja iegādāties - maizi var, bet elektrības pagarinātājam bija strīpaina lente priekšā. Absurds bija aizliegums tirgot brīvdienās alkoholu, kas radīja panisku dziras iepirkšanu piektdienās. Pēc divām nedēļas nogalēm tas tika atcelts. Kronis visam bija kritērijs 7000 tūkstoši kvadrātmetru lielveikalu iekšējiem veikaliem. Ja lielveikals lielāks par 7000, tad iekšējie veikali nevarēja tirgoties, lai gan elementāra loģika teica, ka tas taču ir labāk, ja lielveikals ir lielāks un tur ir vairāk gaisa.
Ilgu laiku bija aizklapētas “humpalas”, dzenot izmisumā noplīsušos pilsoņus, kuriem trūka naudas, lai iegādātos jaunas un dārgas drēbes.
Pašlaik tiek īstenoti brutālie “spēka paņēmieni” ar centieniem savakcinēt pēc iespējas vairāk cilvēku, lai gan ļoti daudziem vakcīnu nemaz vēl nevajag, jo viņi ir nesen pārslimojuši, taču nevar pierādīt, ka slimojuši, jo antivielu daudzums organismā netiek ņemts vērā.
Saada Hariri, viņa priekšgājēju Hasana Diaba un Tammama Salama analogam Latvijā un visiem ministriem vajadzētu paraudzīties uz Libānu, kur īsā laikā viss novests līdz kliņķim. Ja tādā garā turpināsiet, ar Latviju būs līdzīgi. Varbūt ne tikpat bēdīgi kā Libānā, bet uz to pusi. Libānai nav neviena, kas palīdz, bet ir daudzi, kas traucē. Latvija ir ES dalībvalsts, un, kā teica Ostaps Benders, “ārzemes mums palīdzēs”. Līdz galīgam badam latvieši nenonāks, jo bada tuvumu jūtošie varēs braukt strādāt uz citām ES zemēm.
Latvija jau tagad atpaliek vai visās jomās no Igaunijas un Lietuvas, un atpalikšanas atstarpe aizvien palielinās. Agrākos laikos uz bagāto Latviju vīzēs nāca poļu un leišu viesstrādnieki, Latviešu biedrības pirmais nosaukums bija Latviešu palīdzības biedrība trūkumcietējiem igauņiem. Tagad daudzi uzņēmēji ir spiesti savas firmas reģistrēt Lietuvā, jo saprot, ka Valsts ieņēmumu dienests, Finanšu izlūkošanas dienests un citas institūcijas viņus nosmacēs. Nauda visu laiku tiek burtiski dāvināta tuviem un tāliem konkurentiem, žņaudzot Latvijas komercbankas, tranzītu un jebkuru nozari, jo naudas taču tagad ir tik daudz, kā nekad agrāk nav bijis. Taču kaut kad šī aizlienētā kovidnauda beigsies. Ko tad?
Beirūtas ostā noliktava uzsprāga tiešā nozīmē, bet Latvijas valdība savas ostas ir uzspridzinājusi pārnestā nozīmē, veicot neloģisku ostu pārvaldības veida maiņu un izlūdzoties sankcijas pret Ventspils mēru no amerikāņiem.
Auna analogs Latvijā pareizi saka, ka Latvija būs viena no labklājīgākajām valstīm. Ja salīdzina ar Libānu un Afganistānu, tad - jā.
