Ātrgaitas autoceļi Latvijā ir vajadzīgi ne tikai iekšējās mobilitātes dēļ, bet arī lai nodrošinātu kvalitatīvu savienojumu ar mūsu kaimiņvalstīm. TEN-T koridora ceļiem [arī Latvijā] ir jāatbilst „express road” vai „motorway” kategorijai,” savā „Twitter” kontā moži ierakstījis satiksmes ministrs Tālis Linkaits.
Priekpilni stāsti par to, ka nu tikai būvēs, un ziņojumi par to, ka top ilgtermiņa attīstība valsts ceļu tīklam periodā no 2020. līdz 2040. gadam, tiek aktualizēti laiku pa laikam. Arī pašlaik tiek „spinotas” skaistās nākamības vīzijas, kā latvji rullēs pa biljarda galda gluduma autobāņiem gluži kā Vācijā.
Latvijas valsts ceļu tīkla attīstības stratēģija paredz veidot ātrgaitas valsts ceļu „mugurkaulu” starp lielākajām Latvijas pilsētām, tie būs ceļi ar atdalītām brauktuvēm un divām joslām katrā braukšanas virzienā. Lai pārvietošanās pa šiem ceļiem būtu droša, uz ātrgaitas ceļiem tiek paredzēti tikai divlīmeņu pieslēgumi un pārvadi, kā arī paralēlo ceļu tīkls. Paralēli ātrgaitas autoceļu infrastruktūrai plānots izveidot komunikāciju koridorus, kas palīdzētu nodrošināt dažāda veida intelektisko transporta sistēmu aprīkojuma un 5G infrastruktūras izveidi.
Līdz 2040. gadam paredzēts 1020 kilometrus valsts galveno autoceļu pārveidot par četru joslu ātrgaitas ceļiem ar maksimālo braukšanas ātrumu 130 kilometri stundā, lai no jebkura galvenā reģionālās attīstības centra Rīgu varētu sasniegt ne ilgāk kā divās stundās, 18. jūnijā Autoceļu padomes sēdē sacīja VAS „Latvijas valsts ceļi” (LVC) valdes loceklis Mārtiņš Lazdovskis.
Neatkarīgā rakstīja, ka Autoceļu padome šo plānu atbalstīja un tas jau drīzumā tiks virzīts izskatīšanai Ministru kabinetā.
Pirmajā plāna īstenošanas posmā līdz 2030. gadam lielākā uzmanība tikšot pievērsta Rīgas apvedceļa pārbūvei, kā arī autoceļu pārbūvei virzienā no Rīgas uz Jūrmalu, Siguldu, Jelgavu un posmam Koknese‒Pļaviņas‒Jēkabpils. Pirmajā posmā plānots pārbūvēt 178,9 kilometrus autoceļu, un tam nepieciešams finansējums 984,6 miljonu eiro apmērā.
Te vajadzētu skanēt aplausiem un atzinīgiem vārdiem, ka ministrs raugās pāri kalnam nākotnē un visu jau ir saplānojis, taču, raugoties uz reālajām norisēm, kas redzamas uz grēcīgās zemes, vismaz tuvāko gadu cerības uz brīnišķīgām šosejām ir diezgan apšaubāmas. Pašlaik kovida ārkārtas apstākļos valdības locekļiem ir mazliet tā kā apreibums no tā, ka „naudas ir tik daudz, kā nekad nav bijis”, kā to definējis premjers Krišjānis Kariņš. Tāpēc viņi burtiski nezina, kur to likt. Piepeši sagudro jaukt nost gluži normālu celtni, lai tās vietā būvētu koncertzāli, un nevar zināt, ko vēl sagudros šodien un rīt. Taču pavisam drīz šīs finanšu orģijas var beigties. Ja latvieši piepeši masveidā nesaslims ar koronavīrusu, kas dotu iespēju atkal pasludināt ārkārtas stāvokli, lai tā aizsegā varētu turpināt iesāktās šeftes, tad
iestāsies parastā pelēkā ikdiena ar fiskālās disciplīnas rāmjiem un naudu nevarēs kaut kur pagrābt un „mobilizēt”. Bet solīdiem autoceļiem vajag ļoti daudz naudas.
Ja nepilni 200 kilometri autoceļu maksā nepilnu miljardu eiro, tad 1020 kilometri nekādi nevar izmaksāt mazāk par desmit miljardiem. Un kur tad vēl 3600 kilometri valsts reģionālo ceļu, 8000 kilometri pievedceļu, 6400 kilometri valsts vietējo autoceļu? Tos arī vajag būvēt, pārbūvēt un uzturēt kārtībā. Parasta prakse ir tāda, ka laika gaitā rodas kādi iepriekš neparedzēti sarežģījumi un būves sadārdzinās. Visnotaļ izskatās, ka, pastāvot tām tendencēm, kas pašlaik ir Latvijas ekonomikā, ar budžeta naudu šo plānu realizācijai pietiks tikai brokastīm. Bet nauda pusdienām un vakariņām būs kaut kur jāatrod. Pieejamie Eiropas struktūrfondu līdzekļi nākamībā solās spēji samazināties. Tātad, no kurienes būs nauda?
Pastāv divi varianti. Pirmajā, kamēr publikai tiek stāstīts par sapņu ceļiem, paklusām jau tiek meklēti publiski privātie partneri, kas vinnēs un būvēs un atklāti vai paslepus sponsorēs pareizās, valdošās partijas ar to satiksmes jomas virzītājspēku Jauno konservatīvo partiju (JKP) priekšgalā. Taču finansējums ir vajadzīgs arī šajā gadījumā, un naudas ieguves avotu nav daudz - vai nu iedzīvotājiem un autobraucējiem tiek uzlikts zvērīgs nodoklis, vai arī jaunie paraugceļi tiek veidoti kā maksas ceļi, kur labais, gādīgais uzņēmējs uzliek abos ceļa galos paceļamās barjeras un iekasē no braucējiem piķīti. Tas nav nekas neparasts pasaulē, un daudzviet ir maksas ceļi. Tikai latviešu publika pie tādas domas vēl nav pieradusi, ka šādi ceļi varētu būt arī pie mums. Bažas vieš arī tas, vai būs pietiekami turīgs cilvēkresurss, no kura slaukt nodokļus un ceļa maksas.
Tāpēc atklāti stāstīt visus plānus pašlaik nav populāri. Nāk taču Rīgas un vēlāk visu pašvaldību vēlēšanas, kurās JKP cer pazīmēties kā labā. Tāpēc tagad ļaužu masām tiek prezentēti brīnumstāsti par superceļiem, kuriem nav īsti reāla naudiska pamata vai arī pamats ir, bet tas nav sapņaini rožains un nav par velti.
