Otrajā pasaules karā neviena Lielbritānijas armijā iesauktā sieviete nesaņēma apbalvojumu par drošsirdību kaujas laukā. Vai tā bija diskriminācija?
8. jūlijā “Neatkarīgā” publicēja Bena Latkovska viedokli “Vai drīkst “diskriminēt” sievietes, neliekot viņām dienēt obligātajā militārajā dienestā?” Savā rakstā Bens Latkovskis centās atrast atbildi uz jautājumu, kāpēc sievietēm dienests nākotnes Latvijā varētu būt tikai brīvprātīgs.
Bija personas, kuras citēja Bens Latkovskis un kuras stingri iebilda pret normu, ka sievietēm dienests armijā varētu nebūt obligāts. Uz jautājumu, kādu iespaidu uz atsevišķu armijas vienību kaujas spējām atstāj pretējā dzimuma pārstāvju klātbūtne, Benam Latkovskim bija atbilde, ka Izraēlā, kurā dienests armijā sievietēm noteiktā vecumā (ir izņēmumi) ir obligāts, “abu dzimumu kopā būšana uz armijas disciplīnu graujošu iespaidu neatstāj”.
Bena Latkovska raksts ir vairāk veltīts abu dzimumu bioloģiskai atšķirībai, taču, manuprāt, atbilde uz jautājumu, vai sievietei drīkst pavēlēt nogalināt (pretinieku), ir meklējama nevis bioloģijā, bet gan ideoloģijās un uzskatos. Konservatīvā sabiedrībā (ar šo jēdzienu saprotot nevis atpalicību, bet gan kristiešu civilizācijai tradicionālu uzskatu kopumu) balstās uz principu, ka sievietes ir tās, kas caur milzīgām sāpēm tieši rada dzīvību (dzemdē bērnus), tāpēc ir amorāli viņām dot pavēli dzīvību kādam atņemt. Tāpēc sieviešu obligātā vai pat brīvprātīga dalība kaujas vienībās vairāk bija raksturīga no tradicionālās kristietības atšķirīgām vai modernizētām kultūrām.
Šajā ziņā ir vērtīgi aplūkot Otrā pasaules kara pieredzi. PSRS - Sarkanajā armijā sievietes varēja brīvprātīgi iestāties kaujas vienībās. Ir zināmas Sarkanās armijas sievietes - snaiperes ar izciliem apbalvojumiem, sievietes - kaujas lidmašīnu pilotes utt. Hitlera Vācijā vīriešiem bija jākaro, bet sievietes loma bija ģimene un darbs aizmugurē. Tāpēc ir svarīgi aplūkot Lielbritānijas piemēru. Demokrātiska valsts, kurā vairāk nekā miljons sieviešu tika iesauktas obligātajā dienestā (vai brīvprātīgi pieteicās Lielbritānijas armijā). Tomēr visā Otrā pasaules kara laikā (1939-1945) neviena Lielbritānijas armijā iesauktā sieviete nesaņēma apbalvojumu par drošsirdību kaujas laukā. Vai tā bija diskriminācija?
Kāpēc tā notika? PSRS miljoni sieviešu saņēma apbalvojumus par karošanu.
Sieviešu emancipācija Lielbritānijā norisinājās ļoti lēni. Līdz Pirmajam pasaules karam bija normāli, ja neprecēta, nabadzīga sieviete strādāja rūpniecībā pie darbagalda. Pirmā pasaules kara laikā miljoni britu vīriešu tika iesaukti armijā un pieauga vajadzība pēc strādnieku šķiras sievietēm rūpnīcās. Pirmā pasaules kara laikā Lielbritānijā tika izveidoti armijas sieviešu palīgspēki, bet tie vairāk izskatījās kā aristokrātiskas izcelsmes sieviešu izpriecas, nevis armijas papildinājums. Bija izņēmums. No 19. gadsimta beigām sievietes britu armijā pēc brīvprātības principiem varēja būt gan medmāsas, gan sanitāres. Otrā pasaules kara laikā sievietes ar medicīnisku izglītību varēja brīvprātīgi pievienoties “Voluntary Aid Detachment” (VAD). Atšķirībā no Sarkanās armijas, Lielbritānijas armijā sieviešu medicīnas personālam bija aizliegts sniegt pirmo palīdzību kaujas pozīcijās. Tas bija vīriešu darbs. Sarkanajā armijā sievietes sanitāres evakuēja ievainotos no kaujas pozīcijām. Britu armijā tas bija aizliegts.
20. gadsimta sākumā jaunu sieviešu karjeras griesti bija - līdz laulībām būt par mašīnrakstītāju, bet pēc precībām kļūt par mājsaimnieci. Tāpēc līdz pat 1939. gadam sievietes loma Anglijas sabiedrībā tika formulēta aptuveni šādi - būt labai sievai un rūpēties par bērniem, kamēr viņu vīri izcieš kara grūtības.
Tomēr Otrais pasaules karš piespieda radikāli mainīt šo koncepciju. Vispirms tas attiecās uz civilo sfēru. Lai tautsaimniecība darbotos, jau 1942. gadā britu sievietēm bija jāaizvieto 1,5 miljoni armijā iesaukto un 0,8 miljoni militārajā rūpniecībā nodarbināto vīriešu. Kara pārmaiņas nozīmēja, ka sievietēm ir jāapgūst tradicionālie vīriešu darbi. Vispirms sievietēm bija jāaizvieto vīrieši rūpniecībā. Tika izvirzīts propagandas lozungs “Precētas sievietes vieta ir rūpnīcā!”. Visā Lielbritānijā no 1938. līdz 1945. gadam rūpniecībā nodarbināto sieviešu īpatsvars palielinājās no 17% līdz 27%. Kara laiks pavēra sievietēm iespēju apgūt inženiera profesiju, kas pirms tam bija absolūta vīriešu dominance. Precētas sievietes aicināja darbā rūpnīcās, piedāvājot četru stundu darbadienu. Lai veicinātu precētu sieviešu nodarbinātību, tika izveidoti bērnudārzi. No vidusslāņa nākušām sievietēm rūpnīcās bija jārada normāli darba apstākļi, un tas veicināja darba apstākļu uzlabošanos rūpniecībā.
Pretēji marksistu dogmām, ka piecpadsmit gadus veca audēja tekstilfabrikā ir alkatīgas ekspluatācijas pazīme, Lielbritānijas sabiedrībā šāds lēmums tika interpretēts kā patriotisma diktēts solis.
Tomēr pat visgrūtākajos laikos obligātie dienesti Lielbritānijā netika attiecināti uz precētām sievietēm.
Kara sākumā sieviešu dienests armijā (vai darba dienestā) bija brīvprātīgs. Ikviena 17-43 gadus veca sieviete (precēta vai neprecēta) varēja pietiekties dienestam brīvprātīgi. 1941. gadā pēc brīvprātības principiem tika nokomplektēta 80 000 lielā flotes sieviešu vienība (WRNS). Tomēr flotē sievietes nodarbināja tikai krasta dienestos. Sievietes netika iekļautas karakuģu vienībās. 185 tūkstoši sieviešu brīvprātīgi pieteicās dienestam aviācijas spēkos (WAFF). Sievietes nekad netika apmācītas un iekļautas kaujas lidmašīnu pilotu grupās. Sievietes gaisa spēkos (WAFF) bija radistes, darbojās aerofoto uzņēmumu sagatavošanas un dešifrēšanas nodaļās un pildīja citus aizmugures dienestus. Savukārt civilajā un pasta aviācijā sievietēm pavēra iespējas apgūt transporta aviācijas pilota profesiju.
Citās sabiedroto armijās šādu aizliegumu nebija. Piemēram, ASV un PSRS sievietes (brīvprātīgās) varēja būt pilotes kara aviācijā.
Lielbritānijā sievietes uzņēma arī ugunsdzēsības, policijas un civilās aizsardzības palīgspēkos. Nebija problēmu nokomplektēt sieviešu un jauktās trupas koncertiem armijā un militārajā rūpniecībā nodarbinātajiem, t.s. “Entertainments National Service Association” (ENSA).
Lielas grūtības bija nokomplektēt t.s. Sieviešu Zemes armiju (“The Women's Land Army”, WLA), lai aizvietotu armijā iesauktos, bet pirms tam lauksaimniecībā un mežizstrādē nodarbinātos vīriešus.
Sievietēm šajā dienestā bija jāapgūst visi lauksaimniecības un mežizstrādes darbi. Sievietes uz traktora nav padomju izgudrojums, bet gan britu Otrā pasaules kara laika ikdiena.
Tomēr jau 1941. gada nogalē pietrūka 100 000 sieviešu, lai pilnībā nokomplektētu armijas palīgspēkus (ATS). 1941. gada “National Service Act” noteica, ka iesaukšanai palīgspēkos ir pakļautas visas neprecētas sievietes vecumā no 20 līdz 30 gadiem. Iesauktajām sievietēm bija jāizvēlas starp dienestu ATS vai norīkojumu darbam kara rūpniecībā, vai arī dienestu civilajā aizsardzībā. Problēmas piesaistīt sievietes armijas palīgspēkiem bija visu kara laiku, tāpēc to risināšanai tika iesaistīta pat karaliskā ģimene. No 16. gadu vecuma princese Elizabete, nākamā karaliene Elizabete, pildīja monarhijas pienākumus, pasniedza apbalvojumus utt. 1945. gada februārī princese Elizabete brīvprātīgi (18 gadu vecumā), lai ar savu piemēru mudinātu cita sievietes iestāties ATS, iestājās armijas palīgspēkos. Dienesta laikā princese Elizabete apguva šofera - mehāniķa profesiju un pabeidza virsnieču skolu ar kapteiņa dienesta pakāpi.
Tomēr pat vissmagākajā kara gadā (1943.) puse no visām Lielbritānijas sievietēm darbaspējīgā vecumā palika mājsaimnieces. (Stephen Broadberry, Peter Howlett BLOOD, SWEAT AND TEARS: BRITISH MOBILISATION FOR WORLD WAR II//Chickering, R. and Förster, S. (eds.), A World at Total War: Global Conflict and the Politics of Destruction, 1939-1945, Cambridge: Cambridge University Press)
Sievietēm palīgspēkos bija dubulta padotība. Tiešais komandieris vienmēr bija palīgspēku virsniece
Tad kāpēc Otrajā pasaules karā neviena Lielbritānijas armijā iesauktā sieviete nesaņēma apbalvojumu par drošsirdību kaujas laukā?
Britu sabiedrībā valdīja uzskats, ka sievietei nedrīkst dot pavēli nošaut (nogalināt) pretinieku. Armijā iesaukto sieviešu personiskie ieroči bija domāti pašaizsardzībai, nevis uzbrukumam.
Vienīgais izņēmums bija sieviešu un jauktās apkalpes Lielbritānijas pretgaisa aizsardzības vienībās sauszemes palīgspēkos. Jauktajās apkalpēs sievietes noteica mērķa attālumu, strādāja ar prožektoru, lai izgaismotu vācu bumbvedējus utt.
***
Pateicības
Imperial War Museums par iespēju strādāt ar attēlu un dokumentu digitālo kolekciju
