Par atpūtas kulta vietu padarītās Palangas zaudēšana latviešiem tagad ir tikpat sāpīga kā vāciešiem viņu izdzīšana no Mēmeles, kas tagad Klaipēda.
Ak, cik labi būtu, ja mums būtu tas, kas lietuviešiem tagad ir! Ir Palanga ar tikpat stipru piejūras kūrorta tēlu kā mūsu Jūrmalai un ir Klaipēdas osta, kur pārkrauj tikpat daudz kravu, cik Rīgā, Ventspilī un Liepājā kopā.
Tas gan pārsvarā no sērijas, ka labi tur, kur mūsu nav. Ja mēs tagad būtu Palangā kā saimnieki, nevis kā viesi, tad visticamāk, ka mēs tur nebūtu ne saimnieki, ne viesi. Proti, būtu pazaudējuši Palangu nevis robežstrīdos ar Lietuvu, bet pazaudējuši kā praktiski izmirušu ciematiņu vistālākajā Latvijas nomalē. Daudzi tādi ciematiņi ir atzīmēti uz Latvijas 500 km garās jūras robežas. Toties Lietuvai tās robežu pirmajā versijā Palanga bija vienlaicīgi vienīgais jūras kūrorts un vienīgā jūras osta tikai dažus kilometrus garajā pieejā jūrai. Tieši tāpēc Latvija pakļāvās Pirmā pasaules kara uzvarētājvalstu bikstīšanai un apmainīja Palangu pret platības ziņā mazliet lielāku teritoriju ap Aknīsti. Lietuvu politiski un juridiski atzinušās lielvalstis gribēja, lai Lietuva kaut uz papīra varētu skaitīties saimnieciski dzīvotspējīga valsts ar pieeju jūrai. Taču lietuvieši nebūt nesāka būvēt ostu Sventājas (Šventoji) upes grīvā. Viņi izmantoja iespēju ieņemt Pirmā pasaules kara dēļ Vācijai atņemto, bet Lietuvai neatdoto brīvpilsētu Mēmeli jeb Klaipēdu. Tālāk Otrais pasaules karš atbrīvoja Klaipēdu no tās vācu iedzīvotājiem tādā veidā, ka visu atbildību par vāciešu deportāciju uzņēmās Padomju Savienība un tās sabiedrotie. Otrā pasaules kara uzvarētāji 1945. gada jūlijā un augustā Berlīnes piepilsētā Potsdamā notikušā apspriedē nolēma grozīt ne tikai valstu, bet arī tautu apdzīvoto teritoriju robežas. Tas nozīmēja etnisko tīrīšanu tur, kur tautas dzīvoja neatbilstoši jaunajām valstu robežām.
Ja Latvijai būtu spēks, tā varētu piestādīt rēķinu Lietuvai ne tikai par Latvijai izvilto - it kā ostas nepieciešamības dēļ dabūto, bet par ostu nepārvērsto Palangu, bet par visiem zaudējumiem un ciešanām Otrajā pasaules karā, jo tieši Lietuvu var vainot par šī kara izraisīšanu. Proti, Lietuva bija pirmā, kas demonstratīvi pārkāpa Versaļas miera līgumu un Vācija vēlāk tikai sekoja Lietuvas piemēram. Patiešām - kāpēc Vācijai jāievēro līgums, ko Lietuva (pat Lietuva!) drīkst pārkāpt? Citiem vārdiem sakot, Lietuva ir pie vainas par vāciešu niknumu, kura dēļ vācieši atdeva varu Hitleram ar tagad jau labi zināmajām sekām. Pirmajā brīdī nesaprotamu iemeslu dēļ šīs sekas teritoriālā aspektā izrādījās maksimāli labvēlīgas Lietuvai un mēreni nelabvēlīgas Latvijai. Lietuva taču ieguva ne tikai Klaipēdu Rietumos, bet arī Viļņu austrumos. Turpretī Latvija zaudēja Abreni. Starp latviešu un lietuviešu ciešanām padomju un tāpat vācu okupācijā atšķirību savukārt saskatīt nav iespējams.
Lietuva ieņēma Klaipēdu 1923. gada 15. janvārī. Datums nav nejaušs, bet pieskaņots brīdim, kad Francija tieši tāpat atņēma Vācijai Rūras apgabalu. Tomēr bija milzīga atšķirība starp Francijas un Lietuvas rīcību no tās pamatojuma viedokļa. Francija rīkojās ar pamatojumu, ka Versaļas līgumu pārkāpj Vācija, nemaksājot Francijai līgumā noteiktās reparācijas naudā un graudā (oglēs). Slidens bija veids, ar kādu Francija mēģināja piespiest Vāciju maksāt, neņemot vērā Vācijas paskaidrojumus, ka tā nemaksā nevis tāpēc, ka negrib, bet tāpēc, ka nevar. Pēc tam taču nācās atzīt, ka maksājumi tiešām noteikti pārāk lieli un tos samazināt. Rūru atdeva atpakaļ Vācijai. To vēl varēja pasniegt kā Versaļas līguma pildīšanu, nosaucot plēšanos par līguma izpildi par vienu no līguma izpildes veidiem.
Atšķirībā no Rūras, attiecībā uz Klaipēdu nekādu pamatojumu Lietuvas rīcībai Versaļas līgumā atrast nebija iespējams. Lai gan tas zināms cilvēces vēsturē kopš aizlaikiem, ka līgumu izpildi vai nepildīšanu nosaka spēks, nevis paši līgumi, Lietuvas rīcība tomēr bija skandaloza, šokējoša, liktenīga. Tā sagrāva pēc Pirmā pasaules kara izplatītās ilūzijas, ka iepriekš nepiedzīvota mēroga karš radīšot iepriekš nepiedzīvotu pasauli, kurā cilvēki spēšot vienoties vismaz par iztikšanu bez kariem.
Ja nu Lietuva nekādi nevarēja pamatot savu rīcību ar Versaļas līgumu, tad nācās apgalvot, ka Lietuvas rīcība nemaz nav Lietuvas rīcība. Šādas atrunas ir tieši tādas pašas, kādas vēl tagad šļupst Krievija, kas neesot atņēmusi Ukrainai nedz Krimu, nedz Donbasu līdz tām robežām, līdz kurām Krievija spēja nonākt 2014.-2015. gada karā ar Ukrainu. Nē, pret Ukrainas regulāro armiju sekmīgi karojuši tikai nemiernieki ar bisēm no mednieku preču veikala un tankiem no lietoto preču veikala vai varbūt no meža, kur tie nejauši aizmirsti kopš Otrā, bet varbūt jau kopš Pirmā pasaules kara.
Vistrakākais tas, ka 1923. gadā Latvija centīgi izlikās ņemam par pilnu tieši tādas pašas Lietuvas atrunas, par kādām Latvija tagad ļoti sašutusi. Sašutusi pat ne tik daudz par Krieviju, kas pauž tādas prātam neaptveramas blēņas, bet par Rietumeiropas, ASV un Ķīnas politiķiem un arī sabiedrību, kas šādām blēņām piekrīt. Drīzāk gan tikai izliekas, ka piekrīt atbilstoši tām pašam pamācībām, ar kādām avīze “Jaunākās Ziņas” dalījās 1923. gada 15. janvāra numura 1. lpp. zem nosaukuma “Lietuvas oficiālie paskaidrojumi": “Pirmajās ziņās par notikumiem Klaipēdas apgabalā bija grūti orientēties. Šīs ziņas laikam nāca no Klaipēdas vāciešu aprindām un laikrakstiem. Franču komisāra telegrammas arī runāja par apbruņotām bandām, kas iekļuvušas Klaipēdas apgabalā. Tādēļ likās, ka Lietuvas valsts noteicošās aprindas kaut kādā veidā piedalās šajos darbos. Ka līdzīgs uzskats bijis arī frančiem un angļiem, to liecina Lietuvas valdībai iesniegtās protesta notas. Tagad, pēc Lietuvas valdības paskaidrojumiem un atbildēm sabiedrotajiem, redzams, ka Lietuva valsts šajā sacelšanās darbā nepiedalās, apsargā savu robežu, lai neviens neiet nemierniekiem palīgā, un ievēro neitralitāti.”
Turpat tālāk netieši, bet caurspīdīgi atzīts, ka Lietuvas taisnošanās ir nevis ticama, bet Latvijai izdevīga formula, kā izvairīties no vēl citu, tajā skaitā no Latvijas nupat kā novilkto robežu pārskatīšanas un pārbīdīšanas: “Lai no kāda viedokļa arī neraudzītos uz Klaipēdas notikumiem, Lietuvas paskaidrojumiem ir liela nozīme. Tie jāuzņem ar gandarījumu. (…) Lietuvas pasludinātā neitralitāte nostiprinās arī Polijas atturību un līdz ar to nebūs dots ne mazākais iemesls Krievijai šādā vai tādā veidā iejaukties šajā tik ļoti aizdomu pilnā dēkā. Rūras apgabala okupācijas darbi arī notiek mierīgi un bez sevišķiem starpgadījumiem. Tie nomierina prātus, un Maskavas valdības paklusie nodomi nevarēs ralizēties.”
16. janvārī “Jaunākās Ziņas” norādīja, ka īstas skaidrības par Klaipēdas sagrābšanas konsekvencēm vēl nav. No avotiem Polijā bija nākušas divas dažādas ziņas, ka “pēc Klaipēdas ieņemšanas politiskajās aprindās valda pārliecība, ka Sabiedrotie nerēķināsies ar notikušo faktu, bet ar taisnību un Versaļas līguma noteikumiem", bet “diplomātiskās aprindās izsaka domas, ka Francija beidzot apmierināsies ar notikušu faktu, pret ko Anglija iebildumus necels.” Pēc 17. janvāra ziņām par šādu atšķirību paredzējumos par tālāko notikumu gaitu varētu domāt, ka ar “politiskajām aprindām “ domāti tie Polijas politiķi, kuriem jārēķinās ar to, ka “visā Viļņas presē valdot uztraukums. Tā aizrādot, ka lietuviešu “dzelzs vilki” pēc Klaipēdas ieņemšanas parādīšoties arī Viļņas tuvumā.” Turpretī “diplomātiskās aprindas” translējušas lielvalstu centienus ignorēt trakumus Eiropas austrumu nomalē.
17. janvārī “Jaunākajās Ziņās” varas maiņa Klaipēdā aprakstīta zem virsraksta “Leišu partizāni atstāj Klaipēdu”. Tālāk tekstā seko, ka “līdz ar to leišu uzstāšanās skaitās likvidēta”, lai gan īstenībā šī “uzstāšanās” bija nostiprināta Klaipēdas jaunajā varā un valstiskajā piederībā.
Pārmest “Jaunākajām Ziņām” lasītāju atstāšanu pilnīgā neziņā tomēr nevar, jo avīze taču brīdināja, ka “pārsteigumus varētu sagaidīt no Vācijas. Tā nevar samierināties, ka Lietuva, izmantodama sarežģījumus Rūrā ar Franciju, pasteidzās ieņemt Klaipēdas apgabalu. Berlīnē var mantot iespaidu, ka vācus ne tik daudz aizskar Rūras okupācija - to izdara spēcīga valsts, pret kuru Vācija nevar uzstāties - bet mazā, “nepateicīgā” Lietuva, kas izrauj kumosu tur, kur saķērušies divi stiprinieki. Vācijā pret Lietuva valda tikko valdāms naids. Vācijas atturēšanos izskaidro tikai ar cerībām, ka Francija nemierniekus izdzīs.”
Tagad mēs zinām, ka Francija “nemierniekus", t.i., Lietuvas armiju no Klaipēdas neizdzina un par šo nolaidību tika sodīta ar sagrāvi Otrā pasaules kara sākumā. Hitlers bija pilnīgi pareizi un savlaicīgi sapratis, ka Francija nesauc pie kārtības Lietuvu nevis tāpēc, ka negrib nodarboties ar šādiem niekiem, bet tāpēc, ka pati ir par šiem niekiem niecīgāka.
Diez vai to var saukt par “pārsteigumu", ka pagājušā gadsimta vidū Vācija bija stiprāka par Lietuvu un tāpēc dabūja Klaipēdu atpakaļ pēc pirmā pieprasījuma. Tas datēts ar 1939. gada 22. martu. Neilgi pirms pusnakts Vācijas un Lietuvas ārlietu ministri Joahims fon Ribentrops un Juozs Urbšis parakstījuši dokumentu, ka “nolēmuši līguma ceļā nokārtot Klaipēdas apgabala atkal pievienošanu Vācijas valstij, ar to atrisināt Vācijas un Lietuvas starpā atklātos jautājumus un tādā kārtā pašķirt ceļu abu valstu savstarpējo attiecību draudzīgai izveidošanai” (latviskojums no avīzes “Brīvā Zeme” 23. marta numura).
Vēl jo vairāk sagaidāma bija Hitlera vizīte iegūtajā jeb atgūtajā teritorijā pēc šablona, kas tika izmantots 1935. gadā Zārā, 1936. gadā Reinzemē, 1938. gadā Austrijā un Sudetijā. Atšķirība tikai tā, ka uz ostas pilsētu viņš atbrauca ar kuģi. Par tālāko reportēja avīze “Rīts” 1939. gada 24. martā: “Hitlers pēc ierašanās Klaipēdā no teātra balkona uzrunāja klaipēdiešus. Viņš izteica prieku par to, ka liktenis esot atļāvis “pārvest Klaipēdas vāciešus atpakaļ tēvijā, kura viņus nekad nav aizmirsusi un kuru arī viņi tāpat nav aizmirsuši.” “Mēs negribam darīt citiem ļaunu, bet to ļaunumu, ko ārpasaule bija nodarījusi vāciešiem, vajadzēja izlabot. Tagad mēs esam visumā sasnieguši šīs izlabošanas noslēgumu.”
Hitlera uzruna ilga tikai 8 minūtes. Pēc tās viņš atstāja teātri un turpināja braucienu pa pilsētu, lai beidzot atkal atgrieztos ostā. Attēls ar Hitleru uz Klaipēdas teātra balkona ir kļuvis par vienu no Otrā pasaules kara ikoniņām. Interneta plašumos vairākkārt uzieta prakse ir nolikt blakus vēsturisko un aktuālo skatu uz vienu un to pašu vietu. Aktualitāti šeit pārstāv Lietuvas karogs, kura krāsu salikums Baltijā un, cerēsim, Eiropā tikpat atpazīstams kā kāškrusts un Hitlera ūsas. Pie tā paša arī divu skulptūru grupa “Šķiršanās” (Abschied, Atsisveikinimas), kas realitātē kopš 2002. gada atrodas pie Klaipēdas dzelzceļa stacijas. Sievietes un bērna tēli pārstāv vairāk nekā 40 tūkstošus Klaipēdas iedzīvotāju. Tik viņu bijis Otrā pasaules kara sākumā. Kara beigās Klaipēdā no viņiem neesot palicis neviena vismaz pēc lietuviešu versijas, kā viņi tikuši pie Klaipēdas uz mūžīgiem laikiem.
