Ēriks Hānbergs: Gudrā cilvēce nevar iztikt bez kara

© Lauris Aizupietis/F64

“Manā mūžā šis jau ir otrais pasaules karš,” par šodienas Krievijas bezmērķīgo un asiņaino karu Ukrainā teic rakstnieks, publicists un žurnālists Ēriks Hānbergs. 29. maijā viņš svinēs 91. dzimšanas dienu. Sešdesmit savām grāmatām viņš pievienos nākamo, jauno – ar nosaukumu “Pieklīdušās aitas”. Un neremdināmi viņš jau domās par citām grāmatām. Mūsu saruna šodien – par trauksmaino laiku un pagājību, par atņemtajām mājām, par latviešu valodas daiļumu un trauslumu, par to, kāpēc valodu strupinām, apzogot paši sevi.

Kādā laikā dzīvojam? Manuprāt, šis ir trauksmains laiks. Neticami, bet notiek karš.

Jā, mēs visi esam dompilni un trauksmaini, jo mēs nevaram paredzēt, kādi drausmīgi notikumi vēl var izpausties. Bet mani stabilizē pārliecība, ka saprāts tomēr uzvarēs neprātu. Šī pārliecība spēcinās tāpēc, ka saprātīgi domājošās valstis blīvā ierindā - esmu pārliecināts - nepieļaus neprātu. Tiekoties radu un draugu pulkā, mēs daudz par to runājam - par to, ka NATO ir pietiekami spēcīga organizācija un ka visu saprātīgo valstu darbība rezultēsies pozitīvajā.

Bet mēs nedrīkstam trauksmainību zaudēt pilnībā. Mums jābūt modriem. Es piedzīvoju Otro pasaules karu, toreiz iegāju savos divpadsmit gados, un visas atmiņas mani ir mudinājušas rakstīt vēstījumu, kurā es atskatos savā zēnībā. Un šodienas karš, kas notiek Ukrainā, mani steidzina, un man pat sapņos rādās, kā mēs devāmies bēgļu gaitās no mūsu dzimtajiem Birzgales pagasta Rimeņiem, kur mums bija 60 hektāri zemes, 22 slaucamas gotiņas un visi citi mājlopi.

Tēvs ar māti izlēma, ka visu iedzīvi atstās mūsu laukstrādniekiem, kuri bija kļuvuši mūsu ģimenei piederīgi, gluži kā mūsu ārštata radinieki - lai viņi izvēlas, kas viņiem būs vajadzīgs… Visas durvis atstājām vaļā, atslēgas bija durvīs, lai tiem, kuri ienāks mūsu mājās un ņems, ko grib, nebūtu jālauž durvis.

Kad pēc kara atgriezāmies, tur jau dzīvoja citi cilvēki. Bet vaļā atstāto durvju pieejamība bija iedarbojusies uz cilvēkiem, un mēs pēc kara pat atguvām daļu no mēbelēm un lauksaimniecības mašīnām. Pārcēlāmies dzīvot pie tantes, kurai vēl bija saglabājusies saimniecība.

Man, mazajam Ēriciņam, mežmalā bija paslēpta šautene - tāpat kā citiem puikām. Mēs šāvām pa mērķiem. Šodien tas šķiet pilnīgi neiespējami, bet tas tā bija. Paldies dievam, mūsu skolā neviens nenospridzinājās, kaut arī bija daudz munīcijas no kara laika. Latvijā tolaik daudzi puikas palika par invalīdiem. Viss, kas toreiz notika, mani mudina rakstīt grāmatu, un tās veidols jau tuvojas pilnbriedam. Gribu to izdot uz savas Birzgales skolas 175 gadu jubileju, kas būs rudenī. Joprojām esmu ogrēnietis un birzgalietis - pēc sūtības un būtības.

Ogrēnietis arī tāpēc, ka, būdams 7. klasē, es kādā iestudējumā spēlēju Balto tēvu un Ogres pašdarbība skatē saņēmu apbalvojumu, ka esmu labākais lomas tēlotājs visā rajonā. Tas mani iedrošināja uz mūžu būt uz skatuves - dažādās izpausmēs. Ne kā aktierim, bet uzrunāt auditoriju no skatuves. Un manas jaunās grāmatas nosaukums būs “Pieklīdušās aitas”.

Kāpēc tāds nosaukums?

Kad mēs devāmies bēgļu gaitās, karavānā, kas virzījās uz Kurzemi, katrai ģimenei lielākoties bija divi pajūgi, arī mūsējai. Pie viena pajūga bija piesieta gotiņa, pie otra - vēl viens rezerves zirgs. Vienu rītu, kad devāmies tālāk, mums pieklīda aitas. Mamma un tēvs dzina tās prom, bet aitas neatstājās. Tā aitas palika kā mūsu kara laika ieguvums. Pie tēva brāļiem ieradāmies ar 17 aitām, bet astoņpadsmitais bija auns… Auns no manis neatgāja ne soli.

Un tā ir kaut kāda mistifikācija: man ir foto, kur mazais Ēriciņš ir jāšus uz auna. Tas auns visus badīja, bet vienmēr gaidīja, kad es sēdīšos viņam mugurā, lai ar visu aitu baru dotos uz ganībām. Un tāds bija arī tas pieklīdušais aitu bara auns - Kurzemē, Biķos, kur mēs dzīvojām.

Viss savijas kopā - mana bērnība, zēnība, Birzgales skolas jubileja, Otrā pasaules kara atcere, manis redzētais, piedzīvotais tajos drausmīgumos, kad mēs zaudējām visu - savu lauku sētu, ikdienu, mājas…

Toreiz nesapratu, kāds tas bija trieciens maniem vecākiem, jo viņi nekad publiski nepauda nožēlu par zaudējumu. Bet varbūt tāpēc, ka mums vairs nebija īpašuma, mūs neizsūtīja uz Sibīriju 1949. gadā. Mēs ar saviem 60 hektāriem būtu budži, un mūs iemestu lopu vagonos.

Mans tēvs piedzīvoja Pirmo pasaules karu, būdams tajā līdzdalīgs. Arī Otro pasaules karu viņš piedzīvoja. Atceros, kā pēc kara kaimiņi kopā klausījās “Amerikas balsi”, kur runāja, ka mūs glābs angļi un amerikāņi, beigās secināja, ka neviens tomēr neglābs…

Bija jādomā, kā nopelnīt maizīti, kā izglītot bērnus. Toreiz vīri sprieda: divus pasaules karus esam piedzīvojuši, kaut nu mūsu bērni vairs nepiedzīvotu nevienu karu. Bet sanācis ir tā, ka Ēriciņš ir piedzīvojis Otro pasaules karu, un to, kas tagad notiek, patiesi var nosaukt par trešo pasaules karu. Tātad tas ir jau otrais pasaules karš manā mūžā.

Kā tu domā - kas ir karš? Cilvēka idiotisma izpausme? Daudz vieglāk, vienkāršāk un patīkamāk taču dzīvot mierā un laimē, audzēt puķes, strādāt un mīlēt. Kāpēc ir vajadzīgs karš? Vai tad iznīcība ir tik nepieciešama?

Tā ir neizskaidrojamība. Tāpat kā neizskaidrojams ir Visums, neizskaidrojama ir bezgalība. Varbūt tikai teorētiski to var izskaidrot. Tāpat nav iespējams izskaidrot, ka cilvēcei, kas laika gaitā kļūst arvien gudrāka, vajadzētu kļūt arī saprātīgākai. Bet joprojām šī cilvēce nevar iztikt bez kara. Tas nozīmē, ka neesam tālu aizgājuši no alu laikmeta, kad pirmatnējās ciltis savstarpēji karoja par vietu zem saules. Vai tas ir mūžīgais turpinājums, no kā nevar izmukt? Tad tas ir pasaules ārprāts, ka civilizēta sabiedrības nespēj vienoties cilvēciski.

Vēl kāda nesaprotama lieta. Latviešu valoda ir ik neaizsargāta, bet daudzi tomēr nemēģina to saudzēt, sargāt, attīstīt. Varbūt tā izmirst, pazūd? Kas īsti notiek?

Valoda nepazūd. Mēs turpinām sazināties latviešu valodā. Taču gan jaunās, gan vidējās paaudzes cilvēki, elektroniski sazinādamies, kļūst valodā strupāki, apzogot paši sevi. Līdz ar to zūd valodas tēlainība. Un valoda sāk līdzināties mīlestībai bez lirisma.

Mani iepriecina Inese Zandere, kura kopā ar savu meitu Alisi uztur apgādu “Liels un mazs”, man prieks par izdevumiem, ko viņas laiž klajā, par tikšanās reizēm ar lasītājiem. Taču ar to vien ir par maz. Diemžēl mēs paši sevi apzogam un nodarām pāri savai kuplajai, tēlainajai latviešu valodai. Mums ir jāatzīst, ka valoda sabiedrībā vairs nav cieņā - kā māksla, kā daiļums, kā apbrīnojamība, kā burvība.

Valoda ir apbrīnojama, mēs ar to varam izteikt brīnumu lietas. Savulaik, kad es rakstīju grāmatu “Un atskrēja melns teļš”, Valkas rajona zemniekotājs Ēvalds Viļumsons raksturoja tā laika lopkopību, runājot par govju pienīgumu: “Melnraibā govs ir tikpat kā luksa žigulis, kas iet ar 93. benzīnu un tikai pa Jūrmalas šoseju. Bet Latvijas brūnā iet kā 401. moskvičs: lej iekšā, ko gribi, un ies, kur liksi.” Vai nav kolosāls salīdzinājums?

Apcirkņos esmu iekūlis daudz ko - no dzirdētā. Piemēram, tāds teksts: “Vārpas cita citu paglāsta. Ja tu vārpas neglāstīsi, tad graudi sarausies sīki un nīkuļos kā pamesti bērni.” Un vēl: “Loģikai jābūt apaļai kā sivēnastes gredzentiņam.” Vēl: “Saēdušies treknu zupu, iznāk pagalmā un skatās visapkārt taukainām acīm.”

Latviešu valoda ir ārkārtīgi bagāta, jāmāk tikai to izmantot. Taču nereti, lasot viena otra rakstītāja/žurnālista tekstus, sastopos ar primitīvismu un nabadzību.

Par to jau ir runa. Mēs apzogam paši savu valodu, kļūstam neinteresanti savstarpējā saziņā. Tas rada nākamo problēmu, kas sevišķi raksturīga jaunajai paaudzei: mums nav laika, lai ieklausītos cits citā. Ja mums būtu dzejas vakari, dzejas teātri, kur ir jāieklausās valodā, ja šie brīži būtu garāki un pārdomu bagātāki, tas kuplinātu valodu.

Tagad viss notiek otrādi: tiek likvidētas ne tikai skolas, bet arī bibliotēkas. Laukos drīz nebūs bibliotēku, bet tu runā par dzejas teātri.

Atceries, savulaik bija tā, ka latviešu valodas un literatūra skolotāji brīvlaikā skolēniem uzdeva izlasīt tādas un tādas grāmatas. Tagad, izrādās, tāda nosacījuma vairs nav. Skolotāji, lai nepiedzīvotu kaunu, ka neviens neko nav izlasījis, nemaz neuzdod skolēniem lasīt obligāto literatūru. Līdz ar to lasīšana paliek tikai tīmeklī, kur dominē īsteksti jeb strupteksti.

Tas nozīmē, ka saziņas valoda kļūst arvien nabadzīgāka.

Diemžēl. Tā mēs samazinām savas valodas burvīgumu.

Kā tu vērtē Liānas Langas aktivitātes latviešu valodas aizstāvībā?

Dzīvi sekoju līdzi viņas aktivitātēm, valodas strīdos gan pats neesmu iesaistījies, bet ar interesi uzklausu visus viedokļus, kas saistīti ar valodu. Un jo vairāk būs diskusiju, jo vairāk aizrautīgu kopābūšanu, kas saistās ar valodu, jo bagātāki mēs kļūsim valodas ziņā.

Kā tu domā: kā cilvēkos ieaudzināt valstisko pašapziņu un patriotismu? Cieņa pret valodu, interese par kultūru, vēstures izpratne - kas vēl svarīgi?

Manuprāt, patriotismu un pašapziņu varētu veicināt tas, ja mēs reālāk izvērtētu pagātnes ikdienības - saprotamāk un taustāmāk. Man prātā nāk Atmodas laiki, neatkarības sākums, un tu jau arī atceries daudz ko, kad vadīji laikrakstu “Atmoda”. Kad Rakstnieku savienībā viesojās tautieši, kad viņi drīkstēja vairāk kaut ko paust un kad arī mēs drīkstējām šo un to vairāk paust, viņi mūs sāka stipri kritizēt un pelt par mūsu pagājību sociālismā. Un tad Zigmunds Skujiņš piecēlās un teica: “Vai atļauts vaicāt: kā, jūsuprāt, mums vajadzēja dzīvot?”

Šis jautājums apklusināja kritizētājus. Bet šis vaicājums ir aktualizējams arī mūsdienās: kā mums galu galā vajadzēja dzīvot? Ir taču jāatceras, ka tā paaudze, kas dzīvoja sociālismā, sagatavoja nākamo paaudzi dziedošajai revolūcijai un neatkarībai.

Jo kur gan varēja rasties gudra, inteliģenta, ar tautisko stāju apveltīta paaudze, kas atjaunoja Latviju? To paaudzi, kas bija pirms tam un veidoja tos, kuri bija pie Atmodas stūres, nereti dēvē par kolaborantiem - kolhozu priekšsēdētājus, partijas sekretārus un visu rangu vadītājus. Ja mēs būtu atteikušies strādāt, ja mēs būtu nolieguši un pretojušies, tad visos šajos amatos būtu krievi. Mēs būtu izbeigušies kā Krimas tatāri, kurus izsūtīja un likvidēja.

Mums jāstāsta visiem, kā esam dzīvojuši 50 okupācijas gadus. Un tāpēc gods un slava tādiem vēsturniekiem kā Gatis Krūmiņš, kurš cenšas objektīvi vērtēt notikušo - nevis to, kas tu biji, bet to, ko tajā laikā darīji. Un viens no piemēriem, ko nereti dēvējam par sarkanajiem baroniem, bija Visvaldis Skujiņš, naukšēnietis, kurš prata noorganizēt privatizācijas procesu tā, ka nebija nevienas sūdzības ne no vienas puses. Viņš bija pirmais, kurš saņēma Triju Zvaigžņu ordeni par savu darbu - par to, ka spēja sociālismu pārstrukturēt kapitālismā. Taču visiem tā nepaveicās, bet par to būtu īpašs stāsts.

Ar šādiem piemēriem mums jālepojas. Tāpēc uzdrošinājos rakstīt grāmatu “Alfrēds Čepānis. Vaļsirdībās”. Par kompartijas darbinieku, Saeimas deputātu. Gaidīju, kādas būs atsauksmes.

Nevienas kritiskas atsauksmes! Tāpēc, ka Alfrēds Čepānis ļoti vaļsirdīgi stāstīja par savu dzīves ceļu un par sevi politikā.

***

Turpinājums sekos

Turpinājumā: par padomju slaucējām - kolaborantēm, par lauku sētas dzīvīgumu toreiz un tagad, par mazo skolu un cilvēku likteņiem, par sabiedrības līdzdalību politiskajos procesos, par valdības un parlamenta taisnošanos - tā vietā, lai darītu darbus.

Intervijas

Imants Nartišs, tālbraucējs kapteinis, sarunā ar "Neatkarīgo" apgāž mītus par kuģu stabilitāti, stāsta, kāpēc ūdens dzīles ir pilnas ar kravas konteineriem, kā pazudusi nauda no seifa, un skaidro, kā nolasīt karti un aprēķināt attālumus, orientēties pēc saules, zvaigznēm.

Svarīgākais