Tieslietu ministre: nevainīguma prezumpcija tiek un tiks augstā godā celta

© Romāns KOKŠAROVS, F64 Photo Agency

Tiesnešu vajāšana par to vai citu spriedumu; ir izskausta ministra politiskās ietekmes realizēšana uz tiesu varu; Jēkabpils slepkavības lietā gaidāmas aizvien jaunas nepatīkamas atklāsmes; ģenerālprokurora Jura Stukāna izteikumi par prokurora taisnību, nevainīguma prezumpcijas redzējumu ir tikai un vienīgi paša ģenerālprokurora interpretācija; tiks izskaustas esošās garās tiesvedības un nepieļauta jaunu garo tiesvedību veidošanās; Rīgas vārds daiļos Eiropas tieslietu pasākumi karti; nav zudušas cerības Rīgā ievilināt kādu no Eiropas tieslietu institūcijām, – par šiem un citiem jautājumiem intervija “Neatkarīgajā” ar tieslietu ministri Inesi Lībiņu-Egneri (“Jaunā Vienotība”).

Simt valdības dienas sen kā aizvadītas. Amatā esat iejutusies. Saimniecība apgūta. Ko varat teikt gan labu, gan sliktu par saņemto mantojumu no iepriekšējā ministra Jāņa Bordāna?

Tieslietu ministrija, tāpat kā citas valsts iestādes, strādāja attālināti. Šobrīd darām visu iespējamo, lai visas 13 pārraudzībā un padotībā esošās iestādes pilnībā atsāktu darbu klātienē un saliedētu kolektīvu. Mums ir neaizpildītas vakances. Ja paraugāmies uz algu līmeni privātajā sektorā un to, ko ministrija var piedāvāt, tad šeit valda ļoti liela disonanse. Tas ir nepatīkamākais iepriekšējā ministra darba turpinājums. Darbiniekus ir svarīgi noturēt un motivēt. To esmu apņēmusies darīt. Šajā gadā budžets ir nedaudz palielināts. Celsim darbinieku atalgojumu. Taču tas vienalga būs nepietiekami, lai mēs spētu konkurēt ar privāto sektoru. Šobrīd par ministrijas izsludināto vakanci ir interese vai nu tikko augstskolu beigušajam, vai studentam. Katram ministram ir savs redzējums. Mans uzdevums ir atgriezt Tieslietu ministriju pozīcijā, kurā tā ir viena no divām ministrijām, ar kurām tiek saskaņoti visi Ministru kabineta lēmumprojekti. Svarīgi, lai Tieslietu ministrijas iebildumi, ja tādi ir, tiek ņemti vērā, nevis tiek saistīti ar kādiem ideoloģiskiem apsvērumiem vai konkrētā ministra partejisko piederību. Nav pieņemami, ka atkarībā no izmaiņām ministra partejiskajā ideoloģijā mainītos arī ministrijas darbs. To es nevēlos pieļaut. To esam pārrunājuši ar darbiniekiem, un viņi ir ļoti gandarīti, ka varam strādāt bez ideoloģiskiem aizspriedumiem. Pati esmu juriste un uzskatu, ka jurists ir sava amata profesionālis, nevis tas, kurš izpilda kaut kādus politiskus pasūtījumus. Tieslietu ministrijai jābūt tai, kura šajā jomā kalpo par piemēru.

Par ideoloģiju. Priekšgājējs Jānis Bordāns mēdza asi uzbrukt tiesnešiem par viņu pieņemtajiem lēmumiem. Atminēsimies gadījumu ar Limbažu tiesnesi. Jūs arī praktizējat priekšgājēja manieres kritizēt tiesnešus par konkrēto spriedumu?

Tiesu varas neatkarības garantēšana un tiesu varas nostiprināšana ir tas, ko mēs esam iekļāvuši valdības deklarācijā. Tas bija viens no pamatiem, uz kuru es uzstāju, ka tam jābūt valdības deklarācijā. Līdz ar to tiesneša darba vērtēšana, kamēr tiesas spriedums ir tā pieņemšanas procesā, notiek tiesu varas ietvaros. Tieslietu ministrs atbild par tieslietu politiku valstī. Tieslietu ministrs, tiekoties ar tiesu priekšsēdētājiem un strādājot Tieslietu padomē, var paust viedokli par to, kā būtu uzlabojams tieslietu nozares darbs kopumā. Mans rīks ir arī gan priekšlikumi likumdošanas iniciatīvām, gan priekšlikumi likumprojektiem, kas jau ir Saeimā. Šobrīd mūsu acu priekšā ir brutālais noziegums Jēkabpilī, par kuru mēs katru dienu uzzinām aizvien vairāk faktu. Redzam, ka upuris ir saskāries ar to, ka no valsts puses katra institūcija ir rīkojusies tikai ļoti šaurā savas kompetences robežā. Neviens uz notiekošo nav raudzījies plašāk. Nav pievērsta uzmanība tam, ka varmāka jau arī savām iepriekšējām dzīvesbiedrēm radījis veselības un dzīvības apdraudējumus, ir bijuši uzbrukumi, nodarīti miesas bojājumi. Man kā tieslietu ministrei ir jārod iespēja nodrošināt, lai tiesu vara ne tikai no tiesas spriešanas brīža, bet jau no brīža, kad policija un prokuratūra uzsāk konkrētās kriminālprocesuālās darbības, redzētu notiekošā pilno ainu.

Amatpersonu atbildība noteikti ir jāizvērtē. Taču notiekošo Jēkabpilī noteikti manīja arī līdzcilvēki. Ir jārunā arī par pilsonisko līdzatbildību?

Latvijā vardarbība joprojām tiek ignorēta, uzskatot, ka tā ģimenē ir privāta lieta. Tā ir realitāte. Mums tas ir jāapzinās, un no tā nevajag veidot politiku. Par notikumiem Jēkabpilī nāk klajā aizvien jauni fakti. Pēc kāda laika uzzināsim, cik noziedzīgo epizožu patiesībā tur ir bijis. Jā, sabiedrībā ir cilvēki, kuri izvēlas redzēt tikai to, ko viņi vēlas.

Kāds ir jūsu viedoklis par to, ka Tieslietu padomē darbojas pārāk daudz politiķu?

Tieslietu padomē nav daudz politiķu.

Jūs un Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs.

Viss! Vairāk nav.

Nav par daudz?

Tie ir tikai divi. Viens pārstāv izpildvaru. Otrs pārstāv likumdevēju. Līdz ar to Tieslietu padome ir izveidota kā visu triju varu dialogs. Tieslietu padomes pamatu veido tiesu varas pārstāvju, pašu tiesnešu un tiesu varai piederīgo profesiju pārstāvji. Tas ir labs veids, kā būtu jānotiek dialogam. Varu tikai paust gandarījumu par to, kā šis dialogs šobrīd ir vedies. Nekādu politisku jautājumu likšana Tieslietu padomes darba kārtībā nav bijusi un nebūs.

Iepriekšminētais jautājums saistīts ar konfliktu starp iepriekšējo tieslietu ministru un Augstākās tiesas un Tieslietu padomes priekšsēdētāju Aigaru Strupišu. Vairākās intervijās Strupišs pauda apņēmību panākt rajona un apgabaltiesu neatkarību no izpildvaras, no Tieslietu ministrijas. Kāds ir jūsu viedoklis par to?

Šajā jautājumā esam absolūti vienisprātis. Tas ir nostiprināts vadības deklarācijā un rīcības plānā, ka mēs to darām. Runa ir par funkcijām, kurām būtu jābūt pie tiesu varas, nevis pie izpildvaras. Tā ir budžeta veidošana un plānošana. Tikai tiesu vara pati vislabāk zina, kā to veidot, lai nebūtu tā, ka tieslietu ministrs ar savu labvēlību vai nelabvēlību, pietiekami vai nepietiekami plānojot budžetu, varētu iespaidot tiesu spriešanas funkciju. Šobrīd budžeta plānošana pilsētu un apgabaltiesām notiek ministrijas ietvaros, bet Augstākā tiesa un Satversmes tiesa to dara pašas. Otra lieta - jautājumā par personālpolitiku attiecībā uz karjeras veidošanu pirmās un otrās instances tiesnešiem - jā, tas joprojām notiek ar tieslietu ministru kā starpnieku. Arī šie personālpolitikas jautājumi, tāpat kā budžeta plānošanas jautājumi, būti nododami Tieslietu padomei.

Par procesuāliem termiņiem. Ģenerālprokurors Juris Stukāns vairākkārt savos publiskajos izteikumos paudis, ka Latvijā ir nesamērīgi ilgi tiesvedību procesi. Tie ilgst desmit un vairāk gadu, sākot ar tā dēvēto Lemberga lietu un digitālās TV lietu. Ir acīmredzami, ka valsts netiek galā ar vairākiem procesiem, kuri iestrēgst tiesās, un ir zināmi objektīvi iestrēgšanas iemesli. Ko ar to darīt?

Patiešām vēsturiski ir vairāki šādi tiesvedības procesi, kuri ir nepiedodami ieilguši un kuri ir izveidojuši apziņu, ka, jā, tiesas procesa termiņi var būt neparedzami gari. Bet tie ir vēsturiski veidojušies procesi un tie ir tikai daži procesi. Es Saeimas juridiskajā komisijā strādāju vienpadsmit gadus un zinu, ka šī problēma vienmēr ir bijusi prioritāra katra Saeimas sasaukuma Juridiskās komisijas vadībai. Mēs esam darījusi visu, lai izslēgtu iespējas ne vien objektīvi, bet arī apzināti vilcināt procesu.

Ša sakarā Juridiskā komisija balsojumam Saeimā virzīja daudzus grozījumus Kriminālprocesa likumā, taču problēma nav atrisināta.

Jā. Bet ir jāskatās katrā konkrētajā gadījumā, kādēļ šie procesi vilcinās. Tagad ir noteikts, ka tiesas priekšsēdētājam, kurš atbild par tiesas darba organizāciju, ir jādod atskaite Tieslietu padomei par procesiem, kuri ieilguši vairāk par pieciem gadiem. Ir jābūt pamatotiem apstākļiem, kādēļ lieta ilgst vairāk par pieciem gadiem. Jābūt arī atskaitei par tiem procesiem, kuri ilgst vairāk par diviem gadiem. Kopumā procesu ilgumam ir tendence samazināties. Kopējā Eiropas Savienības dalībvalstu saimē mēs vairs neizskatāmies tik slikti. Esam nonākuši virs vidējā rādītāja. Taču, kā jau jūs minējāt, mums ir šīs ieilgušās lietas, kuras, protams šo skatu nepadara tik labu. Gaidu kārtējās atskaites Tieslietu padomē. Sīkāk nekomentēšu, jo nevēlos arī dot iemeslu aizstāvībai izmantot situāciju un teikt, ka no tieslietu ministra pausta politiska griba ietekmēt procesu.

Vai, lai nesamērīgi garajiem procesiem pieliktu punktu uz visiem laikiem, nebūtu loģiski iegrozīt likumā normu, ka, ja lieta tiesvedības instancē iestrēgusi ilgāk par noteiktu gadu skaitu, tā tiek izbeigta?

Ja mēs kaut ko tādu izdarītu, tad patiešām tas būtu veids, kā mēs paildzinātu ļoti daudzas lietas, jo rastos vēlme tās izbeigt. Bet mums ir jāstrādā, lai tas tā nebūtu. Vēlme paildzināt procesu var būt aizstāvības pozīcijai.

Bet tiesai ir tik daudz instrumentu, kā šādu vēlmju īstenošanu izskaust!

Paraudzīsimies arī uz šo traģisko Jēkabpils gadījumu, kad konkrētā persona neieradās uz tiesu, iesniedzot dažādus veselības stāvokli apliecinošus dokumentus, kuri vienmēr būtu jāpārbauda, bet ne vienmēr tie tika pārbaudīti, kad bija attālināts tiesas darbs un nevarēja tiesas sēdei pieslēgties attālināti. Ir dažādi veidi, kā vilcināt tiesas sēžu norisi. Katras tiesas priekšsēdētājam ir jāizvērtē, vai process tiek vilcināts vai arī ir objektīvi apstākļi tam, ka sēdes tiek atliktas. Svarīgi, kādas ir tiesnešu noslodzes. Mēs kopā ar Tieslietu padomi veidojam formulu, kā aprēķināt tienešu noslodzi. Lietas ir dažādas sarežģītības. Vienkārši sadalot lietu skaitu, šī noslodze var būt nevienmērīga, jo objektīvi vienai lietai var būt vairāk sējumu nekā citai, savukārt citai lietai nav tik daudz sējumu, bet pēc būtības tā ir sarežģīta. Ir ļoti daudzas lietas, kuras mēs Tieslietu padomē esam apsprieduši. Esmu gandarīta par Strupiša kunga degsmi pieķerties šīm problēmām. Ja nonāksim pie secinājuma, ka likumā ir nepieciešami grozījumi, Tieslietu ministrijā nekavējoties sagatavosim priekšlikumus šādiem grozījumiem. Arī Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Judina kungs virzīs priekšlikumus, lai likums tiktu grozīts. Man ir svarīgi izdarīt visu, ko varu, arī šajā jautājumā par procesuāliem termiņiem, lai nebūtu kauns atskatīties uz paveikto. Ministri demokrātiskā valstī bieži mainās - šodien viens, rīt jau cits.

Kāds ir jūsu viedoklis, kādi grozījumi likumos jāveic, lai samazinātu procesuālos termiņus?

Visi mani priekšlikumi jau rezultējušies likumprojektos, kurus Saeima jau ir pieņēmusi. Pirms nonākšanas ministra krēslā Saeimā vadīju Tiesu politikas apakškomisiju. Tagad, kad sarežģīto lietu vērtēšanā vairāk iesaistīti arī tiesu priekšsēdētāji, ja mēs konstatēsim, ka kaut kas jāsakārto no likuma viedokļa, nevis no attieksmes viedokļa, tad, protams, es nekavēšos virzīt priekšlikumus.

Kāds ir jūsu viedoklis par šādu Stukāna kunga pozīciju: ja reiz prokurors uzskata personu par vainīgu un ir cēlis apsūdzību, tad pareizākais rīcības modelis ir personai vienoties ar prokuroru par sodu un doties pie tiesas to apstiprināt, proti, pozīcija, ka prokuroram vienmēr taisnība?

Tas ir ļoti provokatīvs izteikums, un ļoti ceru, ka tas nav bijis tā domāts. Protams, ka nevainīguma prezumpcija ir viena no tiesiskuma pamatvērtībām. Mēs, gan tieslietu ministrs, gan Saeima, gan tiesu vara, tiesiskā valstī nevainīguma prezumpciju augsti godājam. Mums ir iespējama trīs instanču tiesvedība, līdz tiesas spriedums stājas spēkā. Līdz ar to es no šāda aspekta ģenerālprokurora izteikumu nevēlētos komentēt. Lai Stukāna kungs pats to komentē. Viņš tomēr ir augstas raudzes jurists.

Stukāna kungs jau tikai atklāti pasaka to, kas notiek. Kā nekā viņš pirms ģenerālprokurora amata strādāja par tiesnesi. Viņa izteikumi raisa pārdomas - pat ja viņu pārvēlēs uz vēl vienu termiņu par ģenerālprokuroru, viņš agri vai vēlu varētu atgriezties darbā augstā amatā tiesā. Likums viņam to atļauj.

Prokuratūras darbs novērtējams tiesas spriedumos, kur tiesas sastāvs gan piekrīt apsūdzībai, gan arī nepiekrīt. Arī prokurori izmanto iespējas pārsūdzēt zemākas instances tiesas spriedumus un izmanto iespējas tos nepārsūdzēt. Ģenerālprokurora izteikumi absolūti neataino faktisko situāciju Latvijas tiesās. Vēlreiz apliecinu - nevainīguma prezumpcija Latvijā visos gadījumos ir jāievēro un tā tiks ievērota! Es kā tieslietu ministre esmu politiski atbildīga par tieslietu jomu.

Redzēju foto, kur jūs šā gada aprīlī talkas dienā viesojāties Iļģuciema cietumā. Jūsu priekšgājējam bija ātri virzāms projekts - Liepājas cietuma būvniecība. Kāda ir šā projekta virzība?

Liepājas cietuma būvniecības darbi ir uzsākti. Norit teritorijas meliorācijas darbi un citi sagatavošanās darbi, lai varētu uzsākt ēku būvniecību. 2025. gada septembrī cietumam jābūt pabeigtam. Taču no tā brīža vēl paies brīdis cietuma iekārtošanai, lai turp būtu iespējams pārvietot ieslodzītos. Šobrīd ar Liepājas domi spriežam, kā cietumam sagatavot jaunus darbiniekus un nodrošināt viņiem nepieciešamos dzīves apstākļus. Sadarbojamies arī ar Liepājas universitāti saistībā ar darbinieku apmācību programmām. Nesen Igaunijā tika uzbūvēts jauns cietums. Pagāja seši mēneši, līdz tas tika sagatavots ieslodzīto uzņemšanai. Jūtos gandarīta, ka mums beidzot būs cilvēktiesību prasībām atbilstošs cietums. Ar ieslodzījumu mēs cilvēkam atņemam brīvību, taču mēs nedrīkstam atņemt cilvēkam cieņu, iespēju nomazgāties, doties uz labierīcībām, paēst. Latvija jau ilgstoši saņem pārmetumus, tajā skaitā no Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komitejas, par cilvēktiesību pārkāpumiem mūsu cietumos.

Kad Liepājas cietums atvērsies, kurus cietumus slēgs?

Par to vēl tiks spriests. Svarīgi ir apzināt, kuros cietumos ir visnepiemērotākie apstākļi. Iļģuciema cietums nebūs vienīgais, kuru es apmeklēšu.

Kādas ir reālas iespējas panākt, ka Hāgas tiesas sastāvs, kurš tiesātu Krievijas amatpersonas par to pastrādātajiem kara noziegumiem, sēdētu nevis Hāgā, bet šeit, Rīgā? Jautājums par to, vai ar gaidāmām Ukrainas kara noziegumu tiesvedībām iespējams Rīgā uz palikšanu ievilināt jaunas starptautiskās institūcijas?

Jūs domājat starptautisko tribunālu Ukrainas kara iztiesāšanai?

Tieši tā.

Tāpat kā visi citi, mēs no savas puses darām visu, lai šo starptautisko kara tribunālu iekļautu starptautisko forumu darba kārtībā un tas kļūtu par veidu, kā vislabāk iztiesāt Ukrainā paveiktos noziedzīgos nodarījumus. Hāgā bāzētā starptautiskā krimināltiesa atbilstoši saviem statūtiem nevar iztiesāt politiskos atbildīgos par agresijas noziegumu. Tā var iztiesāt tikai noziedzīgos nodarījumus kara laukā. Mums ir jārod veids, kā pirmām kārtām tiesāt tieši šo noziedzīgo politisko lēmumu pieņēmējus, uz kuriem gulstas galvenā atbildība par pastrādātajiem noziegumiem. Svarīgi, lai Vladimirs Putins vai kāds cits, kurš pieņēmis šos noziedzīgos lēmumus, nevarētu izbēgt no soda. Tādēļ ir vajadzīgs šis speciālais tribunāls. Romas starptautiskās krimināltiesas statūtus ir ratificējušas 123 ANO dalībvalstis, un tās atrašanās vieta ir Hāga, Nīderlande. Līdz ar to tur šī tiesa ir un arī paliks. Mēs varam runāt tikai par to, ka varētu organizēt speciālo tribunālu. Vēlos uzteikt mūsu tiesībsargājošo iestāžu un valsts drošības iestāžu darbu, kuras šobrīd dokumentē bēgļu liecības par noziedzīgiem nodarījumiem Ukrainā. Maijā Latvijai sākas Eiropas Padomes prezidentūra. Tā ilgs līdz novembrim. 11. septembrī es sadarbībā ar Ukrainas tieslietu ministru rīkoju Eiropas Padomes tieslietu ministru konferenci tieši par Ukrainas jautājumiem. Ļoti ceru, ka Rīgā varēsim atvērt Eiropas Padomes Zaudējumu reģistru par Krievijas radītajiem zaudējumiem Ukrainai. Tādējādi jau Rīga šobrīd ir uzlikta uz Eiropas tieslietu kartes. Tribunālam vajadzīgs ilgāks laiks. Agrāk vai vēlāk mēs uz kartes uzliksim Rīgu, arī atvilinot kādu Eiropas institūciju.

Publiskā apritē ir informācija, ka Latvijai, salīdzinot ar pārējām Baltijas valstīm, ir vislielākais tiesnešu un arī prokuroru skaits. Vai tas tā patiešām varētu būt?

Tā tas patiešām ir. Mums ir salīdzinoši daudz tiesnešu. Veicot reorganizācijas procesu tiesu sistēmā un apvienojot tiesu apgabalus, tiesnešu skaits mums būs jāsamazina. To tiesneši saprot, un par to Tieslietu padomē tiek diskutēts. Jau šobrīd vakances automātiski netiek aizpildītas. Bet nevar būt tiesnešu skaits arī tik mazs, ka visas lietas noteiktā tiesu apgabalā nonāk pie viena tiesneša. Jādomā arī, kā izmantot digitālos rīkus, lai tiesnesim vienmēr nebūtu jāatrodas vienā konkrētajā tiesu namā. Dažādos apgabalos tiesnešiem nav vienmērīga noslodze.

Tiesneši strādā arī par pasniedzējiem augstskolās un tagad strādās arī par pasniedzējiem jaunatklātajā Tieslietu akadēmijā?

Tieslietu akadēmija ir bija ilgi gaidīts projekts. Tiesneši ir viena no tām profesijām, kurās viss ātri mainās. Nedrīkst būt tā, ka tiesnesis šai mainīgajai situācijai netiek līdzi un, saņemot lietu, nezina, kā to iztiesāt. Nezināšanas un nekompetences cena gan tieslietās, gan medicīnā ir ļoti augsta. Tieslietu akadēmijā būs apmācību iespējas ne tikai tiesnešiem, bet arī tiesu darbiniekiem, tiesnešu kandidātiem un arī prokuroriem, kuriem vispār šobrīd nav apmācības. Tieslietu akadēmijā tiesneši kā pasniedzēji būs mazāk iesaistīti. Doma ir piesaistīt starptautiski kvalificētus pasniedzējus.

Īsumā par e-lietu. Sākumā tur normāli nevarēja atvērt pat tiesas sēžu kalendāru.

Šobrīd risinām problēmu, kā savietot daudzās sistēmas. Vēlos, lai tas notiek ātri, bet tas viss prasa laiku. Mēs pagarinājām e-lietas pilnīgas ieviešanas termiņu.

Būtiski pagarinājāt?

Nē. Būtiski nevaram pagarināt, jo tad zaudējam Eiropas Savienības fondu finansējumu.

Satversmes aizsardzības biroja direktors joprojām nāk pie tieslietu ministra pēc naudas, vai tagad budžeta jautājumi tiek organizēti citādi?

SAB budžets tiek apspriests Saeimas Nacionālajā drošības komisijā, bet pieprasījums tehniski nāk caur Tieslietu ministriju. Mums ir ļoti laba sadarbība ar Egilu Zviedra kungu.

Svarīgs projekts ir arī SAB jaunās ēkas būvniecība.

Jā! Ceru, ka man, esot tieslietu ministra amatā, būs iespēja to aplūkot. Vēl neesmu to redzējusi.

Cietums un SAB ēka - divi nopietni izaicinājumi?

Jā. Divas labas lietas.

Intervijas

Kādas ir kodolenerģijas perspektīvas Latvijā; kurās vietās būtu pareizāk būvēt kodolreaktorus; kādas ir ūdeņraža ieguves un uzglabāšanas tehnoloģijas; cik reāla ir to ieviešana Latvijā; vai Latvijā jau tiek gatavoti speciālisti jaunajām tehnoloģijām un jauniem izaicinājumiem enerģētikā, “Neatkarīgās” intervijas turpinājums ar valsts akciju sabiedrības “Latvenergo” padomes priekšsēdētāju Aigaru Laizānu.

Svarīgākais