Ieteikumi, kā rūpēties par savu dzirdi

Dzir­des pa­slik­ti­nā­ša­nās ir ne ti­kai me­di­cī­nis­ka, bet arī so­ci­āla pro­blē­ma. Vis­bie­žāk no tās cieš cil­vē­ki mū­ža ot­ra­jā pus­ē, sta­tis­ti­ka lie­ci­na, ka 50–60 ga­du ve­cu­mā pa­vā­ji­nā­ta dzir­de ir ap­tu­ve­ni 20% cil­vē­ku, 60–70 ga­du ve­cu­mā – ap 30%, bet, pār­kāp­jot 70 ga­du sliek­sni, šī pro­blē­ma ir jau 40% cil­vē­ku.

Vāj­dzir­dī­ba ne­re­ti at­tīs­tās pa­kā­pe­nis­ki, cil­vēks to il­gu lai­ku ne­ma­na vai arī sa­vu ne­spē­ju kaut ko sa­dzir­dēt skaid­ro ar no­gu­ru­mu, ar to, ka vis­ap­kārt val­da trok­snis vai arī sa­ru­nu biedrs klu­si un ne­skaid­ri mur­mi­na zem de­gu­na. Dau­dzi ne­vē­las pat pa­ši sev at­zīt, ka sā­ku­ši slik­tāk dzir­dēt, jo uz­ska­ta to par ap­kau­no­jo­šu ve­cu­ma iz­paus­mi. Bie­ži vien pirm­ie, kas pie­vērš uz­ma­nī­bu ve­co ļau­žu dzir­des pro­blē­mām, ir tu­vi­nie­ki un ci­ti ap­kār­tē­jie, ku­riem ro­das grū­tī­bas ar vi­ņiem ko­mu­ni­cēt. Dzir­des vā­ji­nā­ša­nos cil­vē­ki ne­re­ti sma­gi pār­dzī­vo, da­ži no­slē­dzas se­vī un iz­vai­rās no sa­bied­rī­bas, da­ži kļūst aiz­do­mu pil­ni, vieg­li aiz­kai­ti­nā­mi, pat nik­ni, ci­ti slīgst de­pre­si­jā. To ne­va­jag pie­ļaut, ir jā­mek­lē me­di­cī­nis­ka pa­lī­dzī­ba un jā­no­skaid­ro, ko lie­tas la­bā var da­rīt.

Spe­ci­ālis­ti ve­cum­die­nām rak­stu­rī­gās dzir­des iz­mai­ņas vis­bie­žāk sais­ta ar dzir­des ner­va ga­la no­lie­to­ša­nos. Iek­šē­jā ausī ir mem­brā­na, kas svār­sto­ties pie­ska­ras dzir­des ner­va ga­lam, un šī pie­skar­ša­nās ra­da dzir­des sa­jū­tu. Dzī­ves lai­kā tā at­kār­to­jas ne­skai­tā­mas rei­zes, un iek­šē­jās auss mat­šū­ni­ņas no­lie­to­jas, tās kļūst īsā­kas, un mem­brā­na svār­sto­ties vairs ne­aiz­sniedz mat­šū­ni­ņu ga­lus. Pa­ma­not dzir­des pa­slik­ti­nā­ša­nos, no­teik­ti va­ja­dzē­tu do­ties pie ausu, kak­la un de­gu­na sli­mī­bu spe­ci­ālis­ta. Ir jā­pār­lie­ci­nās, vai dzir­des pro­blē­mu cē­lo­nis pa­tie­šām ir ve­cu­ma vāj­dzir­dī­ba vai arī ie­mesls ir cits, pie­mē­ram, ausī iz­vei­do­jies sē­ra kor­ķis vai kā­da sli­mī­ba, kas jā­ār­stē. Ja arī nav ie­spē­jams at­gūt kād­rei­zē­jo la­bo dzir­di, to var ko­ri­ģēt ar dzir­des apa­rā­ta pa­lī­dzī­bu, lai cil­vēks at­kal va­rē­tu nor­mā­li ko­mu­ni­cēt ar ci­tiem un ne­jus­tos izo­lēts.

Tas, vai mūs pie­mek­lēs ve­cu­ma vāj­dzir­dī­ba un cik iz­teik­ta tā būs, at­ka­rīgs gan no ie­dzim­tī­bas, gan no vi­des, ku­rā uz­tu­ra­mies. Ne­re­ti lie­lā­kas dzir­des pro­blē­mas ir cil­vē­kiem, ku­ri vi­su mū­žu no­dzī­vo­ju­ši pil­sē­tas trok­snī vai strā­dā­ju­ši trok­šņai­nā ra­žot­nē, ne vien­mēr pie­vēr­šot va­ja­dzī­go uz­ma­nī­bu dar­ba aiz­sar­dzī­bai. Lai sau­dzē­tu dzir­di un tā mums kal­po­tu pēc ie­spē­jas il­gāk, ir lai­kus jā­ār­stē jeb­kā­di ausu ie­kai­su­mi, jo tie var iz­rai­sīt ne­at­grie­ze­nis­ku dzir­des vā­ji­nā­ša­nos. Ja dzir­des trau­cē­ju­mi pa­rā­dās pēk­šņi, nav jā­gai­da, vai tie ne­pār­ies pa­ši no se­vis, bet jā­mek­lē ār­sta pa­lī­dzī­ba: jo ag­rāk tiks sāk­ta ār­stē­ša­na, jo lie­lā­kas ce­rī­bas dzir­di at­gūt. Ja dar­bā vai sa­dzī­vē iz­nāk strā­dāt ar ie­rī­cēm, kas ra­da lie­lu trok­sni, ir jā­lie­to trok­šņu slā­pē­tā­ji. Ne­va­ja­dzē­tu arī aiz­rau­ties ar pā­rāk ska­ļas mū­zi­kas klau­sī­ša­nos aus­ti­ņās. Se­viš­ķi pie­sar­dzī­gi jā­lie­to auss ejā ie­vie­to­ja­mās ie­rī­ces, jo tās dzir­di ap­draud vai­rāk ne­kā, pie­mē­ram, ska­ļa kon­cer­ta, fil­mas vai iz­rā­des ap­mek­lē­jums, jo ska­ņa aus­ti­ņās nav iz­klie­dē­ta. Tā­pat arī ir lie­lāks risks ne­gai­dī­ti uz­griezt mū­zi­ku ap­dul­li­no­šā ska­ļu­mā, kas var beig­ties ar akus­tis­ku trau­mu. Ik­vie­nam cil­vē­kam, kurš kā­du lai­ku aiz­va­dī­jis trok­snī, ie­tei­cams at­pū­ti­nāt sa­vu dzir­di klu­su­mā, pie­mē­ram, me­žā vai par­kā.