NEVEIKSMES VIRTUVĒ: Kā de­fek­tu maltītē var pār­vērst par efek­tu

No kļū­mēm, kas ga­dās, ga­ta­vo­jot ēst vai iz­vē­lo­ties pro­duk­tus, nav pa­sar­gāts ne­viens. Tik mil­zīgs mi­sēk­lis, ka viss ēdiens jā­met pro­jām, ne­no­tiek bie­ži. Tur gal­ve­no­kārt vai­nīgs pa­šu ēst ga­ta­vo­tā­ju stei­dzī­gums un pa­vir­šī­ba, re­cep­tes ne­iz­la­sī­ša­na vai ne­iz­pra­ša­na līdz ga­lam, pa­lai­žot ga­rām kā­du šķie­ta­mi sī­ku, ta­ču bū­tis­ku de­ta­ļu. Bet pa­ras­ti at­ga­dās ne­lie­las ķi­be­les, kas, pro­tams, bo­jā prie­ku par mal­tī­ti, pa­slik­ti­na ēdie­na gar­šu un iz­ska­tu, to­mēr ir kaut kā la­bo­ja­mas. Rei­zēm de­fek­tu var pār­vērst par efek­tu un kļū­da pa­līdz iz­do­māt jaun­as, ori­ģi­nā­las re­cep­tes – tā­di pie­mē­ri ir zi­nā­mi pa­sau­les ku­li­nā­ri­jas vēs­tu­rē un tā­di var ras­ties arī mū­su vir­tu­vē.

Bez­gar­šī­gi to­mā­ti

Ja ga­dī­jies no­pirkt bez­gar­šī­gus to­mā­tus, to gar­šu un aro­mā­tu var pa­stip­ri­nāt, tie­kot va­ļā no lie­lā mit­ru­ma -vieg­li ap­žā­vē­jot to­mā­tus ce­peš­krās­nī, vis­la­bāk ko­pā ar garš­au­giem un sā­li. Plā­ti iz­klāj ar ce­pa­mo fo­li­ju, uz tās kār­to to­mā­tu pus­ītes ar grie­zu­ma vie­tu uz augš­u (ma­zus to­mā­ti­ņus var at­stāt ve­se­lus), uz­kai­sa sā­li un svai­gus ka­pā­tus garš­au­gus, liek ce­peš­krās­nī 90-100 grā­du tem­pe­ra­tū­rā un kal­tē ap­tu­ve­ni di­vas stun­das. Pirms pa­snieg­ša­nas ap­sla­ci­na ar olīv­eļ­ļu.

Pār­cep­tas vis­tu fi­le­jas

Tie­ši vis­tu fi­le­jas ir vis­vieg­lāk pār­cept, jo tām va­ja­dzīgs ļo­ti īss cep­ša­nas laiks. Ja sa­nā­cis tā, ka uz­ma­nī­ba no­vēr­sta un ce­pa­mais sā­cis pie­degt, fi­le­jām uz­ma­nī­gi no­griež pā­rāk sa­cep­to ma­li­ņu, pa­tur at­li­ku­šās, lie­to­ja­mās da­ļas sil­tā vie­tā un pa­ga­ta­vo garš­au­gu mēr­ci: sa­jauc olīv­eļ­ļu ar rup­ji ka­pā­tu ba­zi­li­ku, ti­mi­ānu, es­tra­go­nu, pi­par­mēt­rām, pē­ter­sī­ļiem, ci­tiem garš­au­giem vai to kom­bi­nā­ci­jām, pie­vie­no maz­liet sāls, pi­pa­ru un cit­ro­nu su­las. Fi­le­jas sa­griež ga­ba­li­ņos, liek šķīv­jos un pār­lej ar mēr­ci.

Pār­vā­rī­ti bur­kā­ni

Rei­zēm vā­rot vai sau­tē­jot ve­se­lus bur­kā­nus, šķiet, ka tie ir vēl maz­liet par cie­tu, bet te vie­nā mir­klī bur­kā­ni kļūst ļen­ga­ni, blā­vi un jau draud iz­jukt. Gar­šai it kā nav ne­kā­das vai­nas, bet ska­ta ne­kā­da. Pie­re­dzē­ju­ši pa­vā­ri ie­sa­ka tik un tā likt šos bur­kā­nus gal­dā, pie­mē­ram, pie­vie­no­jot ne­daudz pi­pa­ru un uz­kai­sot šķip­sni­ņu Pa­rmas sie­ra. Tos var arī pār­liet ar kau­sē­tu svies­tu vai pie­likt maz­liet me­dus. Ga­lu ga­lā var mai­nīt ēdien­kar­ti, likt bur­kā­nus blen­de­rī un pa­ga­ta­vot bie­zeņ­zu­pu: pan­nā svies­tā vai olīv­eļ­ļā ap­cep da­žus sa­smal­ci­nā­tus sī­po­lus, pie­vie­no bur­kā­nu bie­ze­ni un bul­jo­nu, vā­ra 15 mi­nū­šu, pirms vā­rī­ša­nas bei­gām pie­liek no­te­ci­nā­tas kon­ser­vē­tas bal­tās pu­pi­ņas.

Iz­ju­ku­ši kar­tu­pe­ļi

Ru­de­nī tū­līt pēc no­vāk­ša­nas da­žas kar­tu­pe­ļu šķir­nes uz­ve­das īpa­ši ne­jau­ki. Pa­li­cis at­mi­ņā, ka zie­mas ot­ra­jā pus­ē šīs pa­šas šķir­nes kar­tu­pe­ļus va­rē­ja iz­vā­rīt nor­mā­li, ne­me­to­ties ik pēc mi­nū­tes pār­bau­dīt, bet nu tie jūk lau­kā. Pro­tams, no pa­ju­ku­šiem kar­tu­pe­ļiem var pa­ga­ta­vot bie­ze­ni, bet ir vēl viens ri­si­nā­jums: kar­tu­pe­ļus uz­ma­nī­gi no­te­ci­na, lie­lā pan­nā uz­kar­sē ne­daudz olīv­u vai riek­stu eļ­ļas, tau­ku vai svies­ta, liek ta­jā kar­tu­pe­ļus un cep ap­tu­ve­ni 20 mi­nū­šu, lai­ku pa lai­kam uz­ma­nī­gi ap­mai­sot. To var arī pār­vērst im­pro­vi­zē­tā sa­ce­pu­mā, pie­vie­no­jot žā­vē­tu ga­ļu un sī­po­lus, pēc tam pan­nas sa­tu­ru pār­lej ar sa­kul­tām olām, uz­liek vā­ci­ņu un iz­cep, pa­snie­dzot pār­kai­sa ar za­ļu­miem.

Lai kar­tu­pe­ļi ne­iz­juk­tu, tie vā­rī­ša­nas gai­tā rū­pī­gi jā­uz­ma­na un pēc tam, kad katls ir uz­vā­rī­jies, jā­tur­pi­na vā­rī­ša­na uz ma­zas uguns.

Cie­ta mai­ze

Sa­kal­tu­šu mai­zi sa­griež plā­nās šķē­lī­tēs, liek uz plāts un cep 160-170 grā­du tem­pe­ra­tū­rā ap­tu­ve­ni pie­cas mi­nū­tes, līdz tā kļūst krauk­šķī­ga, ar zel­tai­ni brū­nu ga­ro­zu. Iz­man­to kā grauz­di­ņus vai sau­si­ņus. Var arī šķē­lī­tes pār­ziest ar svies­tu vai mar­ga­rī­nu un cept no tām kars­tmai­zes, pie­mē­ram, ar sie­ru un ķip­lo­kiem vai ar ābo­lu, cu­ku­ru un ka­nē­li. Šķē­lī­tes var arī vieg­li ap­mēr­cēt ūde­nī un ap­cept svies­tā vai mar­ga­rī­nā uz pan­nas, pa­sniegt ar ie­vā­rī­ju­mu. Ja sa­kal­tu­sī mai­ze drūp, no tās var pa­ga­ta­vot rīv­mai­zi. Re­dzot, ka mai­zi, ku­ra pa­gai­dām vēl ir svai­ga, ne­iz­do­sies iz­man­tot lai­kā, to var ie­tīt pār­ti­kas plē­vē (di­vās kār­tās) un ie­likt sald­ēta­vā. Lai at­kau­sē­tu, sa­sal­dē­to mai­zi at­stāj uz nak­ti is­ta­bas tem­pe­ra­tū­rā, pēc tam iz­tin, liek ce­peš­krās­nī 170 grā­dos un cep 20 mi­nū­šu.

Pro­duk­ti ne­ap­ce­pas brū­ni

Kar­tu­pe­ļus, sī­po­lus, ga­ļu, zi­vis vai ci­tus pro­duk­tus gri­bas iz­cept uz pan­nas, lai tie bū­tu brū­ni un krauk­šķī­gi, bet rei­zēm tie sa­nāk blā­vi, ūde­ņai­ni, pat jūk lau­kā. Tam par ie­mes­lu var būt vai­rā­kas kļū­das. Vie­na no ti­pis­kā­kām: pan­nas pār­pil­dī­ša­na. Ja pan­nas sa­turs pār­klāj pil­nī­gi vi­su ce­pa­mo virs­mu, tas ra­da tvai­ku, kas ne­ļauj ēdie­nam ap­brū­nēt, ie­spros­to­jot ta­jā šķid­ru­mu. Lai pro­duk­ti kār­tī­gi ap­cep­tos, va­ja­dzī­ga vai nu lie­lā­ka pan­na, vai arī cep­ša­na jā­veic pa da­ļām, jau iz­cep­to por­ci­ju sa­gla­bā­jot vieg­li sil­tā ce­peš­krās­nī, uz mal­kas plīts ma­las u. c. Cē­lo­nis tam, ka pro­duk­ti ne­ap­ce­pas, kā nā­kas, var būt arī ne­pie­tie­ka­mi ie­sil­dī­ta pan­na. Ja iz­man­to pan­nu ar ne­pie­de­go­šu klā­ju­mu, ta­jā ie­lej tauk­vie­lu, uz­kar­sē un, kad tā sāk vieg­li čurk­stēt, liek iek­šā ce­pa­mos pro­duk­tus. Pan­nu bez ne­pie­de­go­šā klā­ju­ma vis­pirms īsu brī­di kar­sē sau­su. Kad uz tās uz­pi­li­nāts ūdens pi­liens acu­mir­klī iz­tvai­ko, var likt tauk­vie­las. Pie­tie­ka­ma uz­kar­sē­ša­na no­vērš arī pro­duk­tu pie­lip­ša­nu pie pan­nas.

Ma­ka­ro­ni kā no gu­mi­jas

Pa­ras­ti cē­lo­nis tam, ka ma­ka­ro­ni iz­nāk ne­gar­šī­gi un sīk­sti, ir vā­rī­ša­na pār­lie­ku ma­zā ūdens dau­dzu­mā. Ir jau sa­pro­tams, ka gri­bas ie­tau­pīt gan lai­ku, gan ūde­ni, bet, ja pā­rāk ma­zam kar­sta ūdens til­pu­mam pie­vie­no pā­rāk lie­lu ma­ka­ro­nu dau­dzu­mu, tad re­zul­tāts ir gu­mi­jas ma­ka­ro­ni. Lai tā ne­no­tik­tu, jā­iz­vē­las pie­tie­ka­mi liels katls un ma­ka­ro­ni jā­liek mu­tu­ļo­jo­šā vā­ro­šā ūde­nī, lai tie bur­tis­ki pel­dē­tu.

Pre­tī­gi eļ­ļai­na gar­ša

Pro­duk­tu cep­ša­na dzi­ļā tau­ku pel­dē ne­tiek at­zī­ta par ve­se­lī­gu ēdie­nu ga­ta­vo­ša­nas vei­du, bet rei­zēm to­mēr sa­kā­ro­jas, pie­mē­ram, krauk­šķī­gus frī kar­tu­pe­ļus vai vir­tu­ļus. Vis­la­bāk, ja var iz­man­tot tauk­vā­res kat­lu ar re­gu­lē­ja­mu tem­pe­ra­tū­ras re­žī­mu, bet, ja tā­da nav un jā­iz­lī­dzas ar pa­ras­tu kat­lu vai dzi­ļu pan­nu, ga­dās, ka pro­duk­ti iz­nāk sma­gi, ar ne­pa­tī­ka­mu eļ­ļai­nu gar­šu vai pat pie­de­gu­ma pie­gar­šu. Lai tā ne­no­tik­tu, jā­iz­vē­las pa­rei­za eļ­ļa un tem­pe­ra­tū­ra. Cep­ša­nai va­ja­dzī­ga eļ­ļa, ku­rai ir augsts dū­mu punkts - tem­pe­ra­tū­rā, ku­rā eļ­ļa sāk degt un dū­mot. Pie­mē­ro­ta ir ra­fi­nē­ta rap­šu, ze­mes­riek­stu, vīn­ogu sēk­li­ņu, sau­les­pu­ķu vai ci­ta eļ­ļa, ku­rai uz pu­de­les no­rā­dīts, ka tā de­rī­ga cep­ša­nai. Lai no­teik­tu, vai eļ­ļa ir pie­tie­ka­mi uz­kar­su­si, ta­jā ie­met ma­zu cep­ša­nai pa­re­dzē­tā pro­duk­ta ga­ba­li­ņu - kar­tu­pe­ļa šķē­lī­ti, mīk­las pi­ci­ņu, ga­ļas ga­ba­li­ņu u. c. Ja tas tū­līt sāk čurk­stē­dams cep­ties, tad eļ­ļas tem­pe­ra­tū­ra ir pa­rei­za. Ga­ta­vos pro­duk­tus no­te­ci­na sie­tā un no­su­si­na pa­pī­ra dvie­lī­šos, lai at­brī­vo­tos no lie­kās eļ­ļas.